Rūķis no Āžu bulvāra. Ņurbulim apritētu 80. 0
Ērmīgi mīlīgs ar bereti galvā – poēts, tā sevi dēvēja Aivars Neibarts, dažreiz saukts par “Ņurbuli”. Šodien viņam paliktu 80. Bet Jaunā Rīgas teātra monoizrāde “Dieviņš pillā”, kurā Aivara Neibarta lomā Guna Zariņa, joprojām piesaista plašas publikas uzmanību. Arī nesen apgāda “Pētergailis” izdotā grāmata “Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts”, apjomīgs un laikmetu ilustrējošs darbs, ieintriģē par šo neordināro personību. Kāds viņš bija savā būtībā – sirds jūtībā un gudrībā?
Rūķis rāda pigu
Savdabīgs un interesants – tāds bija Aivars Neibarts, vieniem – tāds pasaules lāpītājs, otriem – neordinārs dzejotājs, trešiem – vienkārši “pudeles brālis”…
“Alkohols iraid vispasaules revolūcija.
Trimpelēšana – tā ir kustība. Nezinu, kas tur slikts un kas – labs, bet kustība tā ir.
Neibarts ielien pudelē kā surķis alā, makantiņ noslēpjas no šāssaules virpuļviesuļiem un izdzen iz porām tur ieslēpušās garīgās amēbas, infuzorijas un citus neradījumus. Normālie ļauži gan šo procedūru veic klīnikā viedu psihiatru vadībā. Bet es tak poēts,” par sevi izteicies Aivars Neibarts.
Ar spēcīgo dziru rūdīts, apstaigājis ne vienu vien slavenās Rīgas bohēmiešu saietuvi: “Šamējās neformālajās universitātēs nonācu pēc izlidošanas (bezmaz vai uz Pegaza) no LVU. “Kaza”, tās vasaras piedēklis “Putnu dārzs” un vēlāk “Skapis” nebija vien prastas kafijtemptuves vai dzertūži: nevis krogi, bet drīzāk jau kaut kas līdzīgs angļu klubiem, kuros pulcējās jaunļauži – visi mēs skatījāmies un galvas lauzījām apmēram vienā virzienā.
Šajā virmojošajā, tiem laikiem apbrīnojami svaigajā gaisā mēs elpojām kā negudri.
Tas, šķiet, gāja labumā, jo vai nu citādi no turienes mūsdienās būtu iesprukuši tādi ļauži kā Imants Kalniņš, Andrejs Ģērmanis, Andris Bergmanis, Gunārs Piesis, Niks Karagodins, Māra Ķimele, Ivars Kraulītis un vēl pulka, pulka mūsļaužu. Visi ne vien strēba spaiņiem kafiju un muldēja stundām ilgi, bet arī kaut ko skribelēja, gleznoja, komponēja. Te jebkurš varēja ievīkšīties, piesēst un sapazīties ar līdzdomātājiem, ātri vien topot par savējo.”
Pirmais iespaids par Ņurbuli tiešām rodas kā par biežu dzertūžu viesi, tādu kā Pajaco, kurš draugu, paziņu kompānijās uzmet ēverģēlības garu. Antisociāls? Nebūt ne! Bieži viņš klusi strādāja mājās, rakstot dzeju, un trimpelētājus iekšā nelaida.
Viņa tēls, dīvainā uzvedība, domājams, bija protesta veids pret sociālo sistēmu, nostāja pret pareizo dzīvesveidu, tiekšanās pēc iekšējās brīvības.
Nerrus jau nesoda, galmam viņi patīk, jo tie uzjautrina. Dzejnieks Māris Salējs, raksturojot Neibarta dzeju, konstatē, ka skumju, sāpju, pārdomu intonācija ieslēpta dziļi pigā, kuru dzejnieks rāda pasaulei.
“Savā ziņā viņš dzejas un dzīves paštēlā izravē pēdējās pieaugušā cilvēka īpašības, saaugdams ar to rūķi Neibartu, kuru mēs pazīstam…” Māris Salējs arī norāda, ka “Neibarta dzeja, kas ļoti daudz guvusi no folkloras, nesakņojas dziesmā, bet stāstījumā”. Un tie ir žilbinoši kolorīti un efektīgi! Intervijā (1989. gadā) uz literatūras zinātnieka Gunta Bereļa jautājumu, kāpēc viņš neraksta prozu, Aivars atbildējis: “Kārtīgi cilvēki prozu neraksta. Paliek dulla galva. Toties no dzejas nāk tāds gaišums… Poēts vienā rindiņā pateiks to, ko prozists veselā romānā. Pantiņā – to, ko triloģijā. Vispār prozisti ir dzejnieku mutanti.”
No delverībām – labās idejās
Aivars bija izteikti nonkonformists – dzīvoja, dzejoja, baudīja tā, kā gribēja, neņemot vērā sabiedrības sociālās normas. Galvenokārt ļāvās vien savām idejām, iecerēm un visbiežāk – acumirklīgajām vēlmēm un kaprīzēm.
Taču tas nenozīmē, ka viņš būtu izolējies no sabiedrības aktualitātēm.
Aivars Neibarts aktīvi iesaistījās Vides aizsardzības kluba (VAK) akcijās, piemēram, protestēdams pret Būtiņģes naftas termināļa celtniecību, sēdēja uz piepūstas gumijas haizivs zālītē Rīgā pie Lietuvas vēstniecības un rokās apzinīgi turēja transparentu “Peldēties aizliegts!”.
VAK vadītāja Arvīda Ulmes dzīvesbiedre Diāna Ulme: “Izjutu Aivaru kā visnopietnāko un reizē arī visnenopietnāko cilvēku mūsu pulkā. Ja bija runa par aizsaules pasaulēm un eņģeļiem, Aivars kļuva nopietns, zinošs un dažreiz pat kategorisks. Viņam bija tik dziļa un skaidra iekšējā aina par daudzām norisēm mūsos un pēc mums, ka atlika vai nu piekrist, vai klusēt. Vislabāk viņš man nāk atmiņā kā delveris, šķelmis, palaidnis un arī “intrigants”.
Viņš provocēja greizsirdību, stāstīja visādas uzpūstas blēņas un gaidīja, kad iekritīšu viņa lamatās.
Mūsu dzīvesveids tolaik sniedzās tālu pāri naudaszīmēm un mantiskām vērtībām. Galvenais bija dzejot, dziedāt un “ugunskurot”. Tomēr Aivars labi zināja vēsturi, sekoja līdzi politikai un nebūt nebija ar pliku roku ņemams. Tāds viņš tikai ar gudru ziņu iztaisījās – “iekšēji tukšs, bet ārēji pārspīlēts, kas ērmojas citiem pakaļ un uzstājas sev nepiedienīgā lomā (veidā?). Gaišas delverības parasti pārvērtās lielās un neparastās idejās” – tā atceras Diāna Ulme.
Viņš veidoja savu draugu Aivaru savienību, tajā bija, piemēram, rakstnieks, žurnālists Aivars Ozoliņš, arī dzejnieks Aivars Eipurs, draugs kopš 1983. gada. Viņš atceras: “Ja Neibarts pēkšņi augšāmceltos, man ir sajūta, ka viņš tā arī izskatītos, kādu es viņu pēdējo reizi satiku. Tāds – uz drastiska vieduma pusi – bija viņa tēls.
Reizēm esmu domājis par to, kāds viņš bijis jaunībā.
Dzīvesbiedre Sarmīte saka – nekāds krass uzskatu lūzums jaunībā neesot bijis; gan publiskais tēls, gan dzejas lakonisms pakāpeniski pieņēma to apveidu, ar kuru sastapos es. Viena dzejas rinda periodikā maksāja 1 rubli un 20 kapeikas, un labi, ka tā – Aivara dzejas lakonisms daļēji attīstījās, arī pateicoties tam.
Ja par izskatu, reiz, kad ar Neibartu un vēl kādu trešo garmataino Jelgavā iegājām daudziem nojaušama profila veikalā, tad sabijāmies no skaļas kliegšanas korī: “Staroveri! Staroveri! Skatieties, staroveri!” Tas nozīmēja, ka viņi mūs savdabīgā izskata dēļ noturēja par vecticībniekiem.
Kliedza vai visa rinda, un rinda todien, kad veikals bija vaļā tikai trīs stundas, no 11 līdz 14, kā jau padomju laikā, bija liela. Sabijāmies no tās kliegšanas, jo mums bija pamatīgas paģiras, un tad jau jebkurš automašīnas izpūtēja radīts troksnis uz ielas galvā atbalsojas kā šāviens, kur nu vēl kliedzieni ierobežotā telpā.”
Kā Neibarts mīlēja dabu – gan lauku plašumos, gan pilsētā.
Īpaši Sarkandaugavas, Torņakalna apkaimi, piktojās, ja kāds teica Māras dīķis. “Kāds dīķis! Jūra, okeāns!”
Viņa zaļā domāšana izplaucējusi ne vienu vien aizkustinošu dzejas rindu, nu kaut vai šo dzejolī “Mārupīte”: “Zila pulsējoša dzīsliņa/ pie Rīgas deniņiem/ bet tevi saraujot/ nomirst mana bērnība/ un es palieku pasaulē/ kā grāmata bez pirmajām lapām (..).”
Dzejnieka dzīvi krāšņojušas arī dažas dīvainības, piemēram, Aivars kolekcionējis… tualetes podu ūdens noraujamos kloķīšus. Šajā kolekcijā bija, piemēram, koka raustiņš no grafikas vecmeistara Aleksandra Junkera darbnīcas sirsniņmājas, arī dzejnieka Māra Čaklā mājas tualetes noraujamais, kuru esot bijis grūti dabūt, jo Māris, zinādams par šo dīvaino Aivara aizrautību, šo priekšmetu cieši sargājis.
Dzejnieks Andris Petrovs: “Nākdams pie manis, Aivars priekšnamā arvien novilka apavus, un dažreiz viņa kājas bija apautas, teiksim tā, viena zaļas krāsas vilnas zeķē, otra – citas krāsas. Uz jautājumu, kālab katra zeķe citāda, Aivars atcirta: nekad neesmu sapratis, kāpēc abām zeķēm jābūt vienādām, manas kājas dzīvojas pēc individuālas programmas.”
Dzejdarbs iraid varenais brēciens
Aivara dzeja ir pārsteidzoši asprātīga, trāpīgi tēlaina, bez didaktikas. “Dzejot nevar nedz sākt, nedz beigt, jo dzejošana – tas ir dzīvesveids (ne mana oriģināldoma, bet šamējo es labi jūtu). Tomēr, ja jau tu tā jautā, tad pirmos pantiņus laikam gan uzstrinkšķināju pamatskolā – lai paķircinātu sev tīkamus skuķus. Tā bija tāda nopietna blēņošanās, jo diendienā cītīgi nenopietni dauzīju kājbumbu – pat uzdauzījos par pusuzbrucēju oficiālā jaunekļu manšaftē,” intervijā Guntim Berelim teicis Neibarts.
Aivara runa un rakstība bijusi diezgan īpatnēja.
Literatūrzinātnieks Guntis Berelis: “Tajā dažkārt ieskanas pavisam svešādi vārdi un teicieni, nez kur uzrakņāti un nez kādā veidā sakonstruēti. Tas nav prasts žargons, bet gan tāds kā neibartiskais dialekts. “Mītēties” nozīmē “dzīvot”, “paust” – “runāt”, “šamais”, “šamējais” – “viņš”, “ļaužs” – “cilvēks”, “tūdaliņi” – “miliči”,”zaķīšu pirtiņa” – “atskurbtuve”, “trimpelēt” – “dzert” (šņabi), “krievnieki” – “krievi”, “aizvīkšīties” – “aiziet”, “duji” – “divi” utt.”
Atsevišķi izteicieni, vārdi pārņemti tautā.
Neibarts pats atzinis: “Man pazīstamajiem ļaužiem pielīp pa izteicienam. Tāpat reizumis gadās saskrieties ar tādiem, kuri pauž, ka šamējie nevis runā, bet pauž. Īpaši te grēko daži prozisti, šo to nozagdami un uzdodami par savējo – bet man jau nav žēl, lai sakāmie iet pasaulē. Tāpat mūsu valodiņa ir deldēta un mocīta. Sevišķi man nepatīk šī kārkluitāliskā čavināšanās – kur vien paej, visur čaukst un čaukst, pat vecas tantiņas mērkaķojas pakaļ itālīšiem. Tāds “čau” latvietim neko neizsaka – tad kāpēc gan č, a un u vietā nelikt kaut ko tikpat bezjēdzīgu, īsu un lipīgu? Piemēram – z, u un m. Zum! – sveiks. Zum! – uz redzēšanos. Zum! – un pacel glāzīti.”
Vai Neibarts ir izjutis cenzūras spiedienu?
“Nevaru teikt, ka mani kādu brīdi tā īpaši nedrukātu kā Vācieti vai Bērziņu. Pantiņus no grāmatām gan diezgan daudz meta laukā – bieži pat tos, kas presē bija jau publicēti. Bet dīvainākais bija tas, ka nākamajās es tos atkal sabēru iekšā un – nekas, viss izgāja cauri, toties izsvieda atkal citus…”
Aivars nebija dīkdienis, slaists, lai arī cik grūti bija apstākļi, atrada darbu.
“Esmu kalpojis par smagu kravu pārvietošanas inženieri, par palīgstrādnieku pie galvenā strādnieka, par jumiķi – klejojis pa jumtiem bez noteikta virziena, par sargu Pierīgas Ēdenē – ģimenes dārziņos, par tulkotāju un redaktoru kinostudijā, par kurinātāju (ne jau nu kara) un vēl par šo to un to šo. Bet tie jau vien tādi blēņu darbi pieaugušam poētam. Strādāt es strādāju, t. i., rakstu dzejoļus, 48 stundas diennaktī teju, teju piecdesmit gadus, jo pirmais mans dzejdarbs iraid varenais brēciens, kad nācu šaisaulē.”
Caur uguni uz Rožu laukumu
2001. gada 11. februāris. Uz grāmatplaukta modinātājs apstājies pulksten desmitos vakarā… Sarmīte Neibarte: “Nu, bija te viena pudele izdzerta ar kādu – es nezinu, ar ko tieši. Visi pieņem, ka tā jābūt – piedzērās un cauri. Bet uguns bija sākusies divās vietās – krēslā, kur avīzes, un dīvāna kājgalī, kur pat čība negāja apakšā. Un pelnutrauks pat nebija apgāzies.
Kad pusdeviņos tika izsaukti ugunsdzēsēji, man piezvanīja uz darbu, es atbraucu, bet viņš jau bija sastindzis auksts.
Slēģi arī bija vaļā – mēs vakaros parasti aizveram slēģus. Patiesībā tas izglāba šo māju. Kāds no kaimiņiem pa logu bija pamanījis uguni un izsaucis ugunsdzēsējus, citādi viss te būtu izdedzis pa tīro.”
Sarmīte domā, ka tas otrs, pamanījis, ka Aivars miris, pielaidis mājai uguni…
Dzejniekam bijušas veselības problēmas: “Aivars nedrīkstēja gulēt uz muguras – naktīs nācu un griezu viņu uz sāniem. Kuņģis arī viņam bija ļoti slims. Nezinu, kas tieši par vainu, jo Aivars pie ārstiem negāja. Bet caur uguni jau viņam bija jāiziet! Izlasi “Torņakalna kentauru”, tur viss pateikts…
Policijai nedrīkstēju nekā teikt, es klusēju!
Jo Aivars bija jākremē un pelni jāizkaisa Liepājā Rožu laukumā. Iepriekšējā gadā viņš pats man vairākas reizes to bija teicis. Taču, tiklīdz ir kaut kas krimināls, kāda izmeklēšana, tad nedrīkst kremēt.”
13. jūnija vakarā Rīgā klubā “Četri balti krekli” notika dzejniekam veltīts piemiņas vakars, pēc kura tuvinieki, draugi naktī traucās uz Liepāju, lai pagūtu dienas ausmā izkaisīt Aivara pelnus. Tukšā urna aprakta Tērvetē. Sarmīte Neibarte: “.. jo Aivars Tērveti sajuta kā enerģētiski stipru vietu, kur pat debesis ieliekušās zem gaišās enerģijas svara.”
Par Aivaru Neibartu
Brīva un oriģināla personība, kas nekad nenodzisa un neierakās. Viņam bija visas normāla ģēnija rakstura iezīmes. Viņš nekad nešaubījās par sevi un nekritizēja citu dzeju. Ieva Akuratere, dziedātāja, mūziķe
Lai gan Aivars ārēji izskatījās skarbs, tomēr viņā mājoja labestība. Andris Puriņš, rakstnieks
Es nekad nesaņēmos pieiet klāt Aivaram Neibartam un parunāt. Man vienmēr viņš likās tāds pasaku, teiku tēls starp realitāti un iztēli, starp nomodu un sapni. Arī balss viņam bija tāda – vairāk no rūķu un troļļu pasaules. Nora Ikstena, rakstniece
Vizītkarte
Aivars Neibarts
Dzimis 1939. gada 5. decembrī Liepājā.
No 1947. gada līdz 1972. gadam dzīvoja Rīgā, Torņakalnā, kam veltīja arī dzeju.
Studējis Latvijas Universitātē.
Bijis Vides aizsardzības kluba biedrs, 1997. gadā piedalījies protesta akcijās pret Būtiņģes naftas termināļa celtniecību, bijis arī citu akciju aktīvs dalībnieks.
Precējies ar Sarmīti Neibarti (1942), viņa audžudēls bija Uģis Vekters (1968–1994), kurš arī rakstīja dzejoļus, tie apkopoti grāmatā “Parks naksnīgiem sienāžiem” (2001).
Piedalījies kinofilmās “Dzīvīte” (1989), “Rokenrols Baltijā” (1991, dziesma “Apvij rokas”), filmējies Unas Celmas filmā (1990, “Krustceles”).
Gājis bojā savās mājās ugunsgrēkā 2001. gada 11. februārī.
Daiļrade
Dzejnieks rakstījis, pēc paša apzīmējuma, gan garļaužiem (pieaugušajiem), gan īsļaužiem (bērniem). Pirmā publikācija 1962. gadā žurnālā “Karogs”. Publicējies daudzos periodiskajos izdevumos, kā arī almanahā “Dzejas diena” un bērnu dzejas almanahā “Garā pupa”.
Dzejas grāmatas pieaugušajiem
Mācos lasīt. Rīga: Liesma, 1968.
Lasāmgabali. Rīga: Liesma, 1973.
Reizrēķins. Rīga: Liesma, 1979.
Kvadrātsaknes. Rīga: Liesma, 1984.
Vārdošana. Rīga: Liesma, 1990.
Aiz septiņām mūžībām. Rīga: VAK “Mežaparks”, 1999.
Torņkalna kentaurs. Rīga: Pētergailis, 2004.
Taureņkaraļvalstība. Rīga: Neputns, 2009.
Dzeja bērniem
Rūķis kā jau rūķis, Rīga: Liesma, 1984; atkārtots izdevums 1991. gadā.
Rīgas puika. Rīga: Liesma, 1987.
Bumbulītis Guļbuļzemē. Rīga: VAK “Mežaparks”, 2001.
Timbakataibaka jeb čikučaks ričurača spēlmanīšiem. Rīga: Neputns, 2004.
Ola uz sola. Rīga: Liels un mazs, 2010.
Mājiņa. Rīga: Liels un mazs, 2013 (sērija “Bikibuks”)
Neibarta dzeja dziesmās
Gadalaiku dziesmas, Valts Pūce, Latvijas Radio koris, Sigvards Kļava, 2003:
Kāds mani sauc
Šahs
Papardes zieds Ziemassvētku naktī
Vasarīgas ainiņas dabiskas līgošanas
Jāņa Groduma komponētās dziesmas:
Ziņģe par bailēm
Baile par ziņģi
Līviskā ziņģe
Spoku koks
Seskodāle
Rožlaukums
1981. gada ziemā “Mikrofons 80” aptaujā “Ziņģe par bailēm” iegūst 3. vietu.
Reāls stāsts
Jādzīvo, kā gribas!
Guna Zariņa, Jaunā Rīgas teātra aktrise. Par Aivara Neibarta lomas atveidi dzejas izrādē “Dieviņš pillā” (rež. Alvis Hermanis) aktrise apbalvota ar “Spēlmaņu nakts 2017/2018” un skatītāju balvu.
“Par Neibartu zināju jau no skolas laikiem, jo Viļa Lāča 31. vidusskolā man bija brīnišķīga literatūras skolotāja Dzintra Siliņa, kura veda arī uz Dzejas dienām. Būdami pusaudži, valkājāmies ar draugiem pa dažādiem pasākumiem, iespējams, būts arī Vides aizsardzības kluba akcijās.
Tieši tikusies ar Neibartu neesmu, taču pēcāk, jau iejūtoties dzejnieka lomā, atjautu, ka Neibarta tuvumā esmu bijusi, kad filmējos vienā no pirmajām Unas Celmas filmām “Krustceles”.
Alvis Hermanis Ņurbuļa lomu lūdza man spēlēt jau pirms pāris gadiem, sākumā atteicos, negribas spēlēt pavecas kundzes, kur nu vēl kungus gados… Galu galā to jau var darīt arī citi aktieri, kuri tuvāk tam vecumam. Tad pagāja divi gadi, un es piekritu lomai.
Nekādā gadījumā Ņurbulis man nav svešs vai biedējošs, viņu izjūtu kā cilvēku no manas pasaules.
Acīmredzot Alvis Hermanis, uzticot man šo lomu, saskatīja gan fizisko līdzību – mums abiem tie lielie deguni, gan garīgo – iekšējo brīvību…
Man nebija sarežģīti iekļūt Neibarta pasaulē, jo tā viņa vienaldzība, ignorance pret savu laikmetu, kurā viņš nekādā mērā necīnījās par vietu dzejnieku panteonā, nevienu brīdi necentās būt kārtīgs padomju pilsonis, man bija labi saprotama.
Mums tā viegli domāt, ka tā bija vieglprātība, taču būtībā tā bija apzināta izvēle.
Tas viņa “pofig” (pie kājas) man ir ļoti saprotams, nebija grūti iedziļināties viņa tēlā. Izvēloties izrādei dzeju, režisoram bija savs koncepts, man savējā gaume. Likām kopā svarīgāko uzstādījumam nevis par Neibartu, viņa likteni, bet par valodu, ko dzejnieks ar to dara (dzejas forma, vārdi, paradoksi…). Tik un tā iznāca izrāde par likteni.
Gandarījums, ka ar šo izrādi spēju proklamēt to, ka cilvēks drīkst būt dažāds, būt brīvs – arī radošajā, nerēķināties ar citiem. Vienkārši sakot, cilvēkam jābūt pašam! It kā banāla doma, taču Neibarts ar savu dzīvi to apliecināja simtprocentīgi.
Pēc izrādes, aprunājoties ar skatītājiem, dzirdēju zīmīgu frāzi: “Gribas dzīvot savu dzīvi!” Ar katru izrādi izjūtu to, kā Neibartam patika kacināt, kaitēties, kost kājā… tā arī man, tajā Neibarta pasaulē dzīvojot, šausmīgi tīk (iesmejas) pārbaudīt skatītāju piedienības robežas.
Iespējams, daļa publikas ir šokā, mana mamma teiktu: tā taču nav smuki!
Neibarts ar to ir brīnišķīgs, ka ar savu trakā vientieša būtību, izskatu, dzīvesveidu ir ārpus noteikumiem. Viņš tos neakceptē, neatbalsta, tajos nepiedalās. Arī literatūrā viņš bijis kaut kur ārpus – savā kompānijā, kurā grozījās savs cienītāju loks, tai skaitā apdāvinātas, dzīvespriecīgas meitenes… Man patīk tā viņa nerēķināšanās ar piedienību, izvirzīt dzīvē par galveno mērķi dzīvot kārtīgi un pieklājīgi arī man ir absurdi. Jādzīvo tā, kā tev gribas!”
