Vai esat ticis galā ar izdegšanas sindromu? 0
Jau krietnu laiku slimnīcā nedežurēju, tāpēc no tā, manuprāt, neciešu. Vairāk ar to saskaras jauni ārsti, kuri, piemēram, liekot centrālās vēnas katetru, pie sevis domā: ja netrāpīšu asinsvadā, radīsies problēmas. Ja kaut kas patiešām neizdodas, nākamajā reizē sāk baidīties vēl vairāk.
Ārsti, strādājot intensīvajā medicīnā, pastāvīgi atrodas skaudrā vidē, kas maina dzīves uztveri.
Papildus tam kolēģi strādā vairākās vietās, lai nopelnītu. Reizēm ārsti pēc diennakts dežūras dodas uz citu darbavietu, kur atkal intensīvi strādā tikpat ilgi. Paradoksāli, ka likums to nepieļauj darīt vienā slimnīcā, bet citā neaizliedz. Pacientam labākajā gadījumā no tāda daktera nebūs labuma. Viņš var būt pat bīstams, jo noguruma dēļ nespēj ātri izvērtēt situāciju un pieņemt pareizu lēmumu.
Vai Latvijā saindēšanās ziņā ir savas nacionālās īpatnības?
Ilga un smaga bija cīņa ar etiķa esenci. 2010. gadā, pateicoties profesoram Aigaram Pētersonam, ar milzīgām pūlēm tika panākts, ka veikalos aizliedz pārdot etiķa esenci, taču vietām laukos to joprojām var nopirkt diezgan atklāti. Par laimi, saindēšanās gadījumu ir daudz mazāk nekā agrāk. Ārzemju toksikologi etiķi sauc par krievu indi, jo padomju laikā tas bija populārs pašnāvības līdzeklis. Parasti gan no tā nenomirst, bet sabojā barības vadu, kuņģi un visu atlikušo mūžu. Pietiek ar pāris malkiem šīs kodīgās skābes. Zinu tikai vienu gadījumu, kad vecs onkulītis izdzēra pudeli un stundas laikā izdzisa. Nevaru pateikt, kā tas iespējams, jo tūlīt rodas asas, dedzinošas sāpes, un cilvēki, kaut gan ir pārņemti ar pašnāvības ideju, to parasti izspļauj. Atceros arī kādu skolotāju, kura aiz pārskatīšanās bija iedzērusi gurķīšu marinādi un no gūtā apdeguma nomira. Taču visskumjākais, ka etiķa esencei piekļūst bērni.
Kopumā Latvijā visbiežāk saindējas ar alkoholu. Otrajā vietā ierindojas medikamenti, galvenokārt benzodiazepīni, kam izraksta sarkanās receptes, bet trešajā – narkotikas.
Visbiežāk cilvēki no dzīves mēģina aiziet pēc 18 gadu vecuma nelaimīgas mīlestības dēļ. 30–40 gadu vecumā galvenais iemesls ir sociālās problēmas. Pēdējā laikā daudzi pašnāvības gadījumi ir ap 70 gadu vecumu – visticamāk, vientulības un slimības dēļ. Veci cilvēki ar izteiktu aterosklerozi medikamentus nereti sajauc nejauši.
Latvijā gada laikā uz iedzīvotāju, kas vecāks par 15 gadiem, izdzer 12,3 litrus absolūtā alkohola. Mūs apsteidz Lietuva, kur iztukšo 15,4 litrus. Alkoholiķi ir pamatīgs slogs jau tā pārgurušajam slimnīcas personālam. Var saprast cilvēku, kurš kādreiz pārvērtē savas spējas un piedzeras, taču daudzi alkoholam uzdzer tabletes, un tad viņus pie mums atved uzbudinātus, ar halucinācijām. Uz jautājumu, cik daudz lietojāt alkoholu, atbild – kā visi. Tā ir traģiska frāze: cilvēkam šķiet, ka visi apkārt dzer, un viņš nav tālu no patiesības.
Rietumeiropā ir daudz mazāk alkohola izraisītu psihožu. Manuprāt, labklājīgās valstīs cilvēki baidās zaudēt savu sociālo statusu un darbu, bet mūsu sabiedrībā vidusmēra cilvēkam motivācija domāt par sevi un ģimeni ir mazāka.
No narkotikām pašlaik visizplatītākie ir amfetamīni. Mazāk lieto heroīnu, kokaīnu – vēl retāk, jo tas ir pietiekami dārgs. Retumis joprojām saindējas ar psihoaktīvajiem maisījumiem, tā dēvētajiem spaisiem, taču agrāk nebija ne dienas, kad slimnīcā neieveda vairākus sapīpējušos jauniešus.
Narkobizness iet vismaz soli pa priekšu likumdošanai. Jaunu sintētisku narkotisko vielu organismā ir grūti pierādīt. Ja izdodas atrast, to iekļauj aizliegto vielu sarakstā, taču tikmēr ir sintezētas jaunas. Pierast pie tām var jau pēc vienas lietošanas reizes.
Atkarība var rasties arī no enerģijas dzērieniem, tos lietojot pārmērīgi. Beigu beigās tie nesniedz vēlamo efektu arī lielos daudzumos. Atkarības spirāle ir iegājusi jaunā pakāpē, un tiek meklētas jaunas interesantas sajūtas izraisošas vielas.
Vai joprojām plaši lieto alkohola surogātus?
Zināmās aprindās tie aizvien ir populāri. Daži ir tā izslāpuši, ka dzer visu, kas reibina, ja cena atbilst viņu pirktspējai. Krutka ir kā krievu ruletes paveids, jo nav zināms, ko tā satur. Ja ir atšķaidīts etilspirts, bēda maza, salīdzinot ar gadījumu, kad tajā ir denaturētais spirts. Etilēnglikola, kas veido 90% tosola sastāva, nāvējošā deva ir 100 mililitru, bet, ja iedzer 40 grādu metilspirtu, – tikai 15 mililitru.
Šajā gadījumā ārstēšana ir ļoti dārga vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Cilvēks, laikus nesaņemot palīdzību, riskē ar savu veselību un dzīvību. Preiļos 2006. gadā bija īpatnēja situācija – cilvēki, pat būdami ļoti smagā stāvoklī, neatzinās, kur krutku iegādājušies.
Daļa tautas dzer odekolonu, garšas uzlabošanai pievienojot kolu. Tas satur denaturēto spirtu, tātad etilspirtam klāt ir piedevas, lai to nedzertu, piemēram, ftalāti vai izopropilspirts, bet dažiem reibuma sasniegšanai tas nav šķērslis. Tādas dziras lietošana var beigties letāli, bet tiem, kuri pieraduši, visvairāk cieš aknas un galvas smadzenes.
Kāds alkoholiķis pie mums gada laikā nokļuva 23 reizes. Tiklīdz viņu atrada piedzērušos sabiedriskā vietā, tā veda uz slimnīcu. Diemžēl arī viņš ir cilvēks un, būdams skaidrā prātā, zina savas tiesības.
Kādu iedomājaties savu dzīvi, kad būsiet pensijā?
Jau esmu šajos gados, taču pagaidām neplānoju beigt strādāt. Vienīgi darbaholiķis gan vairs negribētu būt. Cenšos iemācīties pateikt nē, jo visu izdarīt tāpat nav iespējams.
Domāju, ka vecumdienās nebūšu mājās sēdētājs. Mans sapnis ir pilnveidot fotografēšanas prasmes, lai bildes pašam patiktu.
