Daudziem pastāvīgi jālieto zāles un svētkos gadās iedzert alkoholu. Vai bīstama var izrādīties pat viena glāze? 0
Nedomāju, ka vienas šampanieša glāzes iztukšošana Vecgada vakarā radīs fatālas sekas, taču tādas var rasties, ja nav mēra sajūtas. Neviens medikaments nav savienojams ar etanolu. Mijiedarbības varianti var būt visdažādākie un iepriekš nav prognozējami. Piemēram, ja grādīgo dzērienu lietotājs saaukstēšanos nolemj ārstēt ar groku un vienlaikus lieto paracetamolu, tā terapeitiskā deva var izrādīties toksiska.
Regulāriem dzērājiem aknās viens no fermentiem, kas nepieciešams šo zāļu toksiskā metabolīta neitralizēšanai, izdalās samazinātā daudzumā.
Kā toksikologi savā darbā izjūt sezonalitāti?
Vasarā un rudenī raksturīga saindēšanās ar sēnēm. Visbiežāk tāda nelaime notiek ar gados jaunākiem cilvēkiem, kuri tās labi nepazīst. Visas sēnes ir ēdamas, bet dažas – tikai vienu reizi! Atceros kādu kungu, kurš tika uzcienāts ar garšīgu sēņu zupu. Viņam rādīja arī izejmateriālu, no kura tā tapusi. Kādu rītu viņš, tavu brīnumu, līdzīgas sēnes ieraudzīja savas privātmājas pagalmā, pagatavoja maltīti un saindējās, jo tās izrādījās baltās mušmires.
Visās sēnēs ir toksīni, tikai ēdamajās to ir ļoti maz, bet indīgajās – daudz. Problēmas sākas, ja ēdamās sēnes pārvērš par uztura pamatproduktu, jo tās ir slikti sagremojamas. Var rasties vemšana, caureja, sāpes vēderā, taču tas ne vienmēr liecina par saindēšanos. Iespējams, kuņģa un zarnu trakts sēnes vienkārši nepanes.
Pašnāvības raksturīgas rudens mēnešiem un pavasarī būtiski samazinās. Apkures sezonas laikā pieaug saindēšanās gadījumi ar tvana gāzi, kuru toksikologi dēvē par galveno pasaules slepkavu. Ja cilvēks strādā, piemēram, kurtuvē un katru dienu ieelpo nedaudz tvana gāzes, pakāpeniski var rasties perifēro nervu slimības, neiropātijas. Akūti saindējoties un laikus nesaņemot palīdzību, pastāv tiešas briesmas dzīvībai. Pat pacientu izglābjot, reizēm var saglabāties domāšanas un uztveres funkciju traucējumi, neirozes, sirds un psihiskās slimības. Ņemot vērā, ka tvana gāze ir bez krāsas un smakas, vēlams iegādāties ne tikai dūmu, bet arī tvana gāzes detektorus.
Droši vien darbā esat piedzīvojis dažādas prātam neaptveramas situācijas…
Atliek tikai brīnīties par cilvēku īpatnējo domāšanas veidu. Atceros cukura diabēta slimnieci, kura insulīna vietā bija sākusi lietot svētītu ūdeni un tika ievesta slimnīcā dziļā komā.
Kāds pacients stāstīja, ka gribējis attīrīt organismu un uzskatījis, ka tas notiks, slimnīcā izpilinot sistēmu. Lai tur nokļūtu, viņš mēģināja izdzert dihlofosa pudeli un, kaut gan pretīgo šķidrumu izspļāva, nokļuva pie mums un dabūja kāroto sistēmu.
Cits gados jauns vīrietis, gatavodamies iet uz ballīti, kur bija paredzēta krietna iedzeršana, lai mazāk reibtu, iedzēra atšķaidītu ožamo spirtu un dabūja pamatīgu apdegumu.
Viens kungs, kurš pēdējā laikā gan vairs nav redzēts, mēdza regulāri pamatīgi piedzerties, gūstot galvas traumas. Katru reizi viņam veica datortomogrāfiju, lai pārliecinātos, vai nav saasiņojuma galvā, bet viņš ne reizi par to nesamaksāja.
Pacienti mēdz būt arī agresīvi. Mums ir iekšējā apsardze, taču mediķi dažkārt tik un tā ir fiziski cietuši.
Vai nezūd vēlme palīdzēt pacientiem, kuri apzināti bojā savu veselību?
Ārsti ir devuši zvērestu un solījuši vienmēr palīdzēt slimniekam. Mums nav tiesības atteikt profesionālu medicīnisko palīdzību, ja kāds regulāri piedzeras līdz bezsamaņai, gūst traumu vai nonāk dzīvību apdraudošā stāvoklī. Protams, nav patīkami strādāt ar šādiem pacientiem, un, saskaroties ar viņiem, tiek veicināta tā sauktā izdegšanas sindroma pakāpeniska attīstība. Darbs vairs nesniedz prieku, pazeminās pašvērtējums, nereti rodas komunikācijas problēmas. Turklāt medicīniskais personāls, it īpaši intensīvajā medicīnā, regulāri saskaras ar pacientu nāvi, kas rada vainas apziņu, kaut gan tika izdarīts viss slimnieka glābšanai. Viss summējas. Arī es to esmu jutis.
