“Kāda diabētiķe insulīna vietā lietoja svētītu ūdeni…” Saruna ar toksikologu Viesturu Ligutu sēņu laikā 0
Ja gadījies saindēties, šķiet, ka mediķi izskalos kaitīgās vielas no organisma un viss būs kārtībā, taču sekas var palikt uz ilgāku laiku vai pat visu mūžu. Kaitējumu veselībai spēj nodarīt ļoti daudzas vielas, bet no tām iespējams izvairīties.
Par indēm un to ietekmi, kā arī tendencēm toksikoloģijā iztaujāju Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas anestezioloģijas un neatliekamās medicīnas galveno speciālistu VIESTURU LIGUTU, kurš ir viens no pazīstamākajiem Latvijas toksikologiem.
Varbūt maldos, bet, manuprāt, toksikoloģija Latvijā ir sākusies ar jums…
Gluži tā nav. Tiesa, esmu bijis iesaistīts šīs nozares attīstībā, tomēr par aizsācējiem uzskatāmi mani skolotāji docents Egons Daugulis un daktere Vija Cera. Liela ir arī profesora Georga Andrejeva nozīme.
Toksikoloģijas rokasgrāmatu uzrakstīju ikdienas darbam ārstiem. Patlaban gatavojos to pārstrādāt, jo laika gaitā sintezētas daudzas jaunas ķīmiskās vielas, bet citas, ieskaitot zāļlīdzekļus, vairs nav aktuālas.
Otru grāmatu Ekstremālā toksikoloģija veltīju ķīmiskajām kaujas vielām. Diemžēl šī tēma tagad kļuvusi aktuāla sakarā ar notikumiem pasaulē. Nelegālās ķīmiskās laboratorijās, izmantojot samērā vienkāršu tehnoloģisko aprīkojumu, var iegūt ļoti toksiskas vielas un ļaunprātīgi izplatīt. Ej nu zini, kurā brīdī kādam sāks šķist, ka visa pasaule ir slikta un viņš ir ieradies, lai to sakārtotu. Vispārīgos vilcienos esam šādām nelaimēm gatavi, taču, tāpat kā nav divu vienādu slimnieku, nav arī identisku ķīmisko katastrofu.
Kāpēc izvēlējāties toksikologa specialitāti?
Tā bija sagadīšanās. Beidzot Rīgas Medicīnas institūtu, biju ķirurgs. Pēc dienesta armijā izvēlējos specializēties anestezioloģijā un reanimatoloģijā un kopš 1980. gada strādāju Gaiļezera slimnīcā (toreizējā Rīgas 7. slimnīcā) intensīvās terapijas jomā, no kuras pārgāju uz Valsts toksikoloģijas centru, ko dibināja un vadīja Vija Cera.
Toksikoloģija – zinātne par indēm – ir ļoti plaša. Klīniskajā toksikoloģijā, kurā darbojos es, ir divi virzieni. Viens pēta hroniskus saindēšanās gadījumus, piemēram, ja cilvēkam, kurš regulāri un intensīvi izmanto sadzīves ķīmijas līdzekļus, parādās simptomi, ko viņš nespēj saistīt ar ilglaicīgu ķīmisko vielu mazu devu iedarbību. Daudzi pat neiedomājas, ka, izpūšot aerosolu kādas smakas nomākšanai, gaisā izdalās aptuveni 20 toksisku vielu. Es nodarbojos ar akūto toksikoloģiju un ārstēju cilvēkus, kuri nejauši vai apzināti ir saskārušies ar ķīmiskām vielām un saindējušies, nereti bīstami dzīvībai.
Vai vissmagākos pacientus no visas valsts ved pie jums?
Valsts toksikoloģijas centrs ir likvidēts, tā vietā darbojas Toksikoloģijas un sepses klīnika, kas ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers struktūrvienība. Slimniekus no reģionālajām slimnīcām uzņemam tikai atsevišķos gadījumos, piemēram, ja notikusi masveida saindēšanās. Protams, mums ir lielākas iespējas precizēt diagnozi, novērtēt saindēšanās gaitu un ārstēt, taču kolēģi reģionālajās slimnīcās nestrādā sliktāk. Nepieciešamības gadījumā braucam viņus konsultēt.
Toksikoloģijas un sepses klīnikas sastāvā darbojas Saindēšanās un zāļu informācijas centrs, kas jebkurā diennakts laikā sniedz informāciju par pirmo palīdzību saindēšanās gadījumos. Iespējami kvalitatīvākas informācijas sniegšanai vēlams zināt, ar kādu vielu cietušais saskāries, taču jebkurā gadījumā iesakām, kā rīkoties, kamēr ierodas neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi. Dienas laikā saņemam aptuveni 20 zvanu. Zvana arī ārsti, kurus par ārstēšanas taktiku konkrētā saindēšanās gadījumā konsultējam izvērstāk. Diemžēl mums nav tik lielas jaudas kā, piemēram, Igaunijā vai Lietuvā, kur saindēšanās informācijas centrus (Lietuvā arī toksikoloģijas centru) finansē valsts.
