Rudzu maizes vietā – bioloģiskās auzu pārslas! Videi draudzīgāka saimniekošana dod lielākas iespējas mazajiem lauksaimniekiem 11
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienības (ES) jaunais plānošanas periods skaidri nosaka jaunus mērķus – padarīt lauksaimniecības produkcijas ražošanu videi daudz draudzīgāku, bet mazos lauksaimniekus konkurētspējīgākus, to Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) rīkotajā konferencē “Zaļā kursa ietekme uz lauksaimniecības ekonomiku” norādīja ekonomikas nodaļas konsultants Raivis Andersons.
Bioloģiskie bez subsīdijām neizdzīvo
Ko tad rāda LLKC veiktā 150 saimniecību datu analīze? Bioloģisko saimniecību ieņēmumi salīdzinājumā ar konvencionālajām saimniecībām ir samērā stabili, un tām ļoti būtiskas ir subsīdijas, lai varētu segt ražošanas izmaksas un atliktu līdzekļi dzīvošanai.
Savukārt konvencionālajām saimniecībām šī situācija ir labāka, un 2020. gadā tās jau pietuvojušās līmenim, kad varētu iztikt bez subsīdiju atbalsta un pašas segt ražošanas izmaksas.
Redzams, ka mazās saimniecības investē mazāk un atdeve no viena hektāra ir mazāka, turpretī lielākajās saimniecībās naudas atdeve bijusi lielāka un tās pašas spēj nodrošināt savu saimniecisko darbību, norāda Raivis Andersons.
Konvencionālās saimniecības galvenokārt gūst ieņēmumus no kviešu un rapšu audzēšanas, savukārt bioloģiskajās saimniecībās audzē un ražo lopkopības produkciju – pienu, gaļas liellopus, kam šobrīd Latvijā ir zemas realizācijas cenas. Samērā lielu īpatsvaru veido ieņēmumi no auzām.
Savukārt lielākās izmaksas konvencionālās saimniecībās ir minerālmēsliem, augu aizsardzības līdzekļiem, tehnikas un iekārtu nolietojumam, savukārt bioloģiskajās saimniecībās – tehnikas un iekārtu nolietojumam, dīzeļdegvielai, algām, administrācijas izmaksām.
Auzas – veiksmes stāsts
Izvērtējot augkopības kultūras, redzams, ka pieprasījums pēc rudziem samazinās un bioloģisko rudzu audzēšana nav vērtējama kā perspektīva. 2018. gadā biorudzi maksāja 282 eiro/t, bet konvencionāli audzēti – divas reizes mazāk. Toties 2020. gadā tie sasniedza gandrīz vienādu līmeni – attiecīgi 118 un 115 eiro/t.
“Pieprasījums pēc rudziem krītas, un attiecīgi arī cena samazinās un to audzēšana kļūst aizvien nerentablāka, taču tas ir labs kultūraugs augsekā,” pauda ekonomists.
Auzas ir perspektīvs kultūraugs, kas, pateicoties pārstrādes attīstībai, varētu ieņemt stabilu vietu zemes platībās.
Mazajās un vidējās saimniecībās svarīgu daļu auzas aizņem 7–10% platību. Auzas labi pārdot kā bioloģiski sertificētas par atbilstošu samaksu. Piemēram, pērn bioauzu cena bija 185 eiro/t, bet konvencionāli audzēto – 132 eiro/t. Turklāt, mainoties patēriņa paradumiem par labu produktiem, kas satur auzas, to cena var tikai pieaugt, prognozē ekonomists.
Biopienu izslauc mazāk
Atšķirībā no auzām piens nav tik liels veiksmes stāsts. LLKC secina, ka bioloģiskās saimniecības realizē par aptuveni divām trešdaļām mazāk piena vidēji no govs nekā konvencionālās saimniecības. Taču arī ganāmpulka uzturēšanas izmaksas vidēji uz vienu slaucamo govi ir zemākas bioloģiskajās saimniecībās.
Latvijā darbojas vairākas pārstrādes rūpnīcas, kas iepērk bioloģiski saražotu pienu un ražo bioloģiski sertificētu produktu, maksājot vairāk par izejvielu, savukārt konvencionālais piena pārstrādātājs nekad nemaksās atbilstošu cenu par bioloģisko pienu, spriež ekonomists.
Izvērtējot saimniecību datus, redzams, ka pašlaik visnerentablākie produkti, ko ražo bioloģiskās saimniecības, ir piens un liellopu gaļa. Piemēram, liellopu gaļas faktiskā cena pērn bija 210 eiro par 100 kg, taču pašizmaksa – 500 eiro par 100 kg. Savukārt pienam attiecīgi 270 pret 400 eiro/t. Skaidrs, ka šo produktu cenām jābūt augstākām vai arī ražošana jāpadara efektīvāka, vai jāmeklē iespējas, kā šos produktus “aiznest” līdz patērētājam, spriež ekonomists. Tikai bioloģiski audzētiem ziemas kviešiem realizācijas cena pērn bijusi lielāka nekā ražošanas pašizmaksa – attiecīgi 192 pret 179 eiro/t.
Liek mainīt saimniekošanas paradumus
Kā uz Zaļā kursa izaicinājumiem raugās zemnieki? ZS “Kotiņi” saimnieks Aldis Ločmelis norāda, ka tieši šis gads licis mainīt saimniekošanas paradumus, “strādāt ar mazākiem izdevumiem, bet ar to, ko dod daba” un ko faktiski var saukt par Zaļo kursu. Tam gan nepieciešamas jaunas tehnoloģijas, tehnika un zināšanas, kā arī investīcijas.
Zaļā kursa izaicinājumi uzmanīgu dara SIA “Lestene” valdes priekšsēdētāju Egilu Seņkānu. Katrs atstāj savu ekoloģiskās pēdas nospiedumu, bet svarīgi ir pētījumi, kādu ietekmi uz vidi tas atstāj.
“Kur ir zinātnieku pētījumi, kas notiks ar saimniecisko vidi?” jautā Seņkāns.
Esot skaidrs, ka augs produkcijas ražošanas pašizmaksa, taču jau tagad daļa sabiedrības nespēj nopirkt veselīgus produktus. Uzņēmējs domā, ka Eiropa ar savu lēmumu Zaļā kursa sakarā ir iešāvusi sev kājā. Jau šobrīd redzams, ka daudzi produkti un izejvielas Eiropā ienāk no trešajām valstīm, kur Zaļā kursa nav un, visticamāk, nebūs.
ZM Lauku attīstības atbalsta departamenta direktore Liene Jansone nedomā, ka Eiropa ir iešāvusi sev kājā. “Gluži otrādi, tā ir iespēja, ko varam izmantot, un Latvijai ir potenciāls to īstenot,” sacīja Jansone. “Kotiņu” saimnieks uzskata, ka vairāk izejvielu būtu jāpārstrādā uz vietas un tad Zaļais kurss būs izdevīgāks.
