Rudnev jeb Latvijas futbola realitāte 0
Latvijas futbolā “valsts valoda” ir krievu, un valstsvienības uzbrucēja Artjoma Rudņeva publiskās atziņas, ka latviešu valoda viņam nav vajadzīga, tikai ataino sporta veida realitāti. “Mēs šim jautājumam pievērsīsim uzmanību,” pēc vakar notikušās Latvijas Futbola federācijas (LFF) valdes sēdes “LA” sacīja organizācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis, gan atturoties precizēt idejas situācijas uzlabošanai.
Latvijas futbola izlase vakar Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē Rīgā spēkojās ar Lihtenšteinas izlasi. Pirms tās sabiedrības un arī futbolistu prātus vairāk gan nodarbināja valodas jautājums, jo uzbrucējs Artjoms Rudņevs publiski kādā intervijā atzinis, ka viņam latviešu valodas zināšanas nav vajadzīgas.
Daudzi to uztvēruši kā necieņu pret Latviju un pamatnāciju. Rudņeva “putra” vārās sociālajos tīklos. “Rudņevs pārkāpa treknu sarkano līniju. Man kā latvietim ir apkaunojums, ka šāds klauns uzvelk Latvijas futbola izlases formu,” vietnē “Twitter” raksta basketbola kluba “Cēsis” prezidents Krišjānis Kļaviņš. Kāds līdzjutējs uzskata: “Fakts, ka Latvijā un futbola izlasē var iztikt bez latviešu valodas, ir Latvijas, ne Rudņeva pro-blēma. Vāciski viņš runās jau pēc gada.”
Atstumtā zvaigzne
Daugavpilī dzimušais 24 gadus vecais Artjoms Rudņevs šobrīd ir viena no Latvijas futbola lielākajām zvaigznēm – šopavasar parakstīja līgumu ar “Hamburger SV” vienību, kļūstot par pirmo mūsu futbolistu Vācijas bundeslīgā. Latvijas līdzjutēji katru mūsu spīdekli gatavi nēsāt uz rokām, taču Rudņevs kļuvis par atstumto. Viņš jau iepriekš pamanījies aizkaitināt latviešu auditoriju – spēlējot Polijas komandas Poznaņas “Lech” rindās, viņš palūdza uz spēles krekla savu uzvārdu rakstīt bez “s” burta beigās, proti, Rudnev jeb uzvārda krievisko versiju.
Latvijas izlases kapteini Kasparu Gorkšu komandas biedra izteikumi aizskāra tiktāl, ka viņš ķērās pie atklātas vēstules rakstīšanas:
“Jautājums ir par attieksmi. Mana izlases biedra gadījumā, manuprāt, runa ir vairāk par veselo saprātu un savā ziņā vienkāršu inteliģences trūkumu un neizprotamu bravūru. Dzirdot un lasot atspoguļotos izteikumus, neviļus aizdomājos, ka runātājs nebūt nav ne nodevējs vai kauna traips, kā tiek skandināts, bet apveltīts ar muļķību.
Tieši tādu pašu kā visiem pārējiem, kuri, dzīvojot Latvijā, tā arī nav uzskatījuši par vajadzīgu mācēt savas valsts valodu un vēl vairāk – lepojas ar savu nemācēšanu.”
Gribēja naudu, ne ordeni
Arī citi valstsvienības spēlētāji rīkojušies neapdomīgi. Pussargs Oļegs Laizāns, būdams iekļauts Latvijas izlases kandidātos, pa Rīgu staigāja kreklā ar uzrakstu “CCCP”. Uzticami avoti vēsta, ka vēl karjeras laikā tādā esot redzēts arī izlases rekordists Vitālijs Astafjevs, bet pavisam nesen “Rossija” cepurīti bija izvēlējies daudzkārtējās Latvijas čempionvienības “Skonto” un Latvijas U-21 izlases pussargs Alans Sineļņikovs. Latvijā jau no pēckara gadiem futbols izveidojās vairāk par krievu sporta veidu.
Kāpēc tā, sava versija ir bijušajam futbola tiesnesim Miķelim Rubenim: “Latvieši sūta bērnus uz tiem sporta veidiem, kur var spēlēt ar tīrām rokām un sausām kājām – basketbolu, volejbolu. Krieviem ir citāds raksturs, viņi gatavi ņemties pa dubļiem.”
Latvijas futbola izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs vienmēr uzsvēris, ka nav svarīga tautība, bet gan tas, vai tu valsts godu aizstāvi visiem spēkiem. Tam nevar nepiekrist. Cits valstsvienības bijušais aizsargs Artūrs Zakreševskis gan šaubās, ka 90. gadu sākumā Latvijas izlasē spēlējošiem krieviem būtiskas bija valstiskās vērtības: “Toreiz prēmijas par spēlēm izlasē bija lielākas nekā algas klubos un daudzi spēlēja, lai dabūtu naudu, līgumus ārzemēs. Viņiem primārais, iespējams, nebija Triju Zvaigžņu ordenis, bet personiskā labklājība.” Tagad situācija droši vien pamainījusies, jo daudzi spēlētāji ir dāsni atalgoti klubos ārzemēs.
Valstsvienības ilggadējais aizsargs Mihails Zemļinskis, tagad Saeimas deputāts, uzsver, ka nacionāla rakstura konflikti izlasē nekad nav bijuši: “Mēs dažreiz pajokojām – ei, latvieti, vai – ei, kriev –, taču tas nebija ar ļaunu. Spēlētāji nedalījās latviešos un krievos. Kolektīvā bija Māris Verpakovskis, nevis – latvietis. Grupas veidojās pēc citiem kritērijiem – jaunie ar savām interesēm, pieredzējušie, kuriem ģimenes, ar savām.”
A. Zakreševskis gan atceras, ka krievu spēlētāji atļāvušies pajokot arī par fašistu tēmu: “Tas gan bija klubā, bet no to pašu spēlētāju mutes, kas bija arī izlasē. Es noklusēju, atklāti negribēju kauties. Ja kāds stipri aizkaitināja, varēju treniņā pa kājām uzšaut.”
Eksperiments izgāzās
Latvijas izlasē bijis viens mēģinājums ieviest latviešu valodu – 90. gadu vidū atjaunotās Latvijas izlases pirmais treneris Jānis Gilis nolēma treniņus vadīt valsts valodā. Pēc pusgada viņš padevās un atgriezās pie krievu mēles. “Gilis saprata, ka tas bremzē visu procesu – sāc vingrinājumu, kāds nesaprot, un tev tāpat ir krieviski jāpārstāsta,” atceras Artūrs Zakreševskis. Visi Giļa pēcteči runājuši krieviski, izņemot angli Geriju Džonsonu.
Aleksandrs Starkovs, 2007. gadā otro reizi stājoties pie izlases stūres, preses konferencēs ievadvārdus nolasīja no lapiņas latviski. Tālāk viņš piecu gadu laikā tā arī nav ticis. Lai arī dzimis Madonā! Nav dzirdēts, ka arī galvenā trenera asistenti Jurijs Ševļakovs un Aleksandrs Kulakovs runātu latviski.
Jāpiebilst, ka mūsu kaimiņvalsts Igaunijas Futbola asociācija pēc neatkarības atgūšanas uzņēma kursu izlasē ņemt tikai igauņus un atstāja aiz borta krievus, kas sportiski bija labāki. Vēlāk gan viņi mainīja nostāju, taču rezultāts ir tāds, ka Igaunijas izlasē pašreiz arī krievu sportisti zina valsts valodu. Dažs pat dzied himnu.
“Piekrītu – himnas dziedāšana ir ļoti svarīga, un tā saliedē komandu. Taču cilvēki uz stadionu nāk skatīties spēli un redzēt uzvaras, nevis klausīties valodu. Var jau uzlikt trenerim par pienākumu treniņus vadīt latviski, bet tad mēs sliktāk sāksim spēlēt,” uzskata Mihails Zemļinskis. Viņš latviski raiti nerunā, tomēr piekrīt – valsts valodas lietošanai futbolā būtu jāpalielinās – un sagaida, ka pirmos soļus spers LFF. Tās vadītāji ir latvieši – prezidents Guntis Indriksons un ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis, tomēr lielākoties visa komunikācija organizācijā notiek krieviski. Arī jaunatnes izlašu galvenie treneri ir krievi, bijušie izlases spēlētāji Igors Stepanovs un Vladimirs Babičevs. Ar latviešu valodu viņi ir uz jūs, un tā ir problēma, jo daudzi jaunie latviešu spēlētāji, īpaši no mazpilsētām, krieviski neko nesaprot.
Miķelis Rubenis neuzskata, ka Artjomu Rudņevu vajadzētu izmest no izlases: “Šodien sports ir internacionāls un patriotisma kā tāda nav, to aizvietojis profesionālisms.
Visā pasaulē normāls futbolists runā trīs četrās valodās. Izņemot krievus, kas nepieņem citas valodas. Protams, izlasē darba valodai vajadzētu būt latviešu. Par Rudņevu – kad izlase slikti spēlē, tad ceļ ārā šādus jautājumus, bet, kad labi, tad apbalvo.”
Latvijas izlase Pasaules kausa kvalifikācijā zaudēja visās trijās pirmajās spēlēs un pasaules rangā ieņem necilo 118. pozīciju.
Rudņeva aizstāvībai Mežeckis pastāstīja kādu epizodi – Hamburgas komandas pirmajā tikšanās reizē katram spēlētājam esot tradīcija nodziedāt kādu dziesmu. Artjoms tajā dziedājis “Dievs, svētī Latviju!”.
Lasītāju viedokļi
Kā vērtējat futbolista Artjoma Rudņeva izteikumu par latviešu valodu?
Alfrēds Leja, kādreizējais sportotājs un pedagogs: “Par Rudņeva izteikumu esmu šokēts! Uzskatu, ka jābūt stingrākām prasībām arī pret futbolistu treneriem. Vairāk jārunā par audzināšanas jautājumiem. Mūsu futbolistiem bieži vien vispār nav nekādas patriotisma sajūtas. Aizstāv Latvijas karoga krāsas, bet domā droši vien par pavisam citām! Šādās situācijās ir jāiejaucas valsts vadībai, satiekoties ar sporta pārstāvjiem.”
Zigurds Mežavilks, sporta žurnālists jau 60 gadus: “Tādiem futbolistiem jādodas uz Krieviju, robeža ir vaļā. Diemžēl mūsu valsts futbolā viss patiešām notiek krieviski. Ja Latvijas futbolists tā var pateikt un nekas netiek darīts lietas labā, tad droši varu sacīt, ka latviešiem nav mugurkaula. Rudņevam Latvijā nav ko meklēt! Viņš jāizslēdz no visas Latvijas aprites, nerunājot jau par futbola komandu. Latviešu valoda ir jālieto sportā, nekā citādi nevar būt!”
Antons Leikums, sporta skolotājs Daugavpilī: “Viennozīmīgi šis cilvēks nav Latvijas pilsonis, kur nu vēl patriots. Viņa izteikums pārkāpj visas robežas. Taču mēs paši esam vainīgi! Tāda ir mūsu demokrātija – visatļautība. Pat Starkovu intervijas laikā runājot latviešu valodā esmu dzirdējis tikai vienu reizi! Esam paši izlaiduši savus sportistus. Jābūt stingrībai šajā jautājumā! Esmu skolotājs, un arī man nereti skolēni ir teikuši, ka viņiem latviešu valoda nav vajadzīga. Uzskatu, ka mums pašiem ir jāciena, pirmkārt, sevi un, otrkārt, sava valoda! Turklāt man ļoti interesanti uzzināt, kā jūtas latviešu puikas futbola izlasē pēc šāda komandas biedra izteikuma!?”
Andris, spēlē profesionālu futbolu desmit gadus: “Es uzskatu, ka Rudņevs nepareizi izteicās. Viņam vajadzēja teikt, ka viņš ciena gan Latviju, gan latviešu valodu, taču, tā kā latviešu valoda viņam mazāk padodas, viņš labprātāk runā krieviski. Nepareizi pasniedzot savu domu, viņš sev izraisīja daudz problēmu. Ceru, ka tas drīzumā beigsies. Vispār jau futbola vidē vairāk runā svešvalodās, tajā skaitā arī krievu, jo futbolisti nāk no citām valstīm, taču šobrīd situācija mainās – tagad parādās vairāk latviešu futbolistu, līdz ar to arī latviešu valoda tiek vairāk izmantota.”
Anatolijs Reliņš, kādreizējais volejbolists: “Kā vispār var nezināt tās valsts valodu, kuras pilsonis tu esi?! Man pat trūkst vārdu, ko pateikt par viņu, un es nezinu, kā vērtēt cilvēku, kurš, šeit dzīvodams, uzskata latviešu valodu par nevajadzīgu! Tā ir necieņa pret valsti. Protams, visi sporta veidi ir piesātināti ar svešvalodām, taču futbols, manuprāt, visvairāk.”
Ingars Rubļevskis, futbola fans: “Manuprāt, nekas ārkārtējs nav noticis, ņemot vērā to, ka Rudņevs ir nācis no Daugavpils, kur latviešu ir pavisam maz. Augot vidē, kur latviešu valodu praktiski nedzird, var rasties priekšstats, ka latviešu valoda nav vajadzīga. Rudņevs ir arī audzis krievu ģimenē un Latviju pametis jau 17 gadu vecumā, tādēļ, iespējams, krievu valoda viņam ir tuvāka, bet tas nenozīmē, ka viņš neciena Latviju un tās simbolus. Taisnība, ka krievu valoda futbolā kopumā dominē vairāk, jo krievu tautības pārstāvjiem futbols kā sporta veids ir tuvāks. Latvieši vairāk izvēlas spēlēt basketbolu vai hokeju. Tas ir izveidojies vēsturiski, arī tāpēc, ka daudzi labākie Latvijas futbolisti nāk no krievu ģimenēm. Ņemot vērā, ka apmeklēju arī Latvijas virslīgas spēles, uzskatu, ka latviešu valodas lietošana kopumā ir uzlabojusies. Tagadējo Latvijas futbola izlasi vērtēju par ļoti latvisku, jo praktiski visi runā latviešu valodā.”
(Aptauju sagatavojusi ANNA ŽIGAJEVA )
Uzziņa KO ĪSTI TEICA “Saprast un lasīt vēl daudz maz varu, bet sarunāties – ne,” teicis Latvijas futbolists Artjoms Rudņevs intervijā laikrakstam “Diena”, atbildot uz jautājumu, vai uzlabojis savas valsts valodas zināšanas. “Kāpēc zinu vismaz kaut ko? Tas nav jautājums man. Laikam tāpēc, ka dzīvojam Latvijā. Valsts valoda mums latviešu skaitās… Man latviešu valodas zināšanas nav vajadzīgas – es tā uzskatu. Es ar korespondentiem varu arī krieviski parunāt. Arī poliski vai angliski.” Pirmdien Latvijas Futbola federācija (LFF) paudusi A. Rudņeva viedokli, ka viņš intervijā neesot interpretēts pareizi. “Uz jautājumu par latviešu valodas lietojumu ar savu atbildi žurnālistiem es biju domājis, ka man latviešu valodas zināšanas nav vajadzīgas, lai komunicētu ar korespondentiem, jo to es varu darīt arī krieviski, poliski vai angliski,” citēts Rudņevs. “Tā nebija atbilde par latviešu valodas lietojumu kopumā.” Jāpiebilst gan, ka intervijā Rudņevs stāsta, ka pirms došanās spēlēt uz Hamburgas klubu mācījies vācu valodu un, arī spēlējot Polijas komandā, nācies mācīties poļu valodu. Bet tās valsts valodu, kurā viņš dzimis, audzis un skolojies, viņš nav iemācījies… |
