Rudītes Dreimanes gleznas izstāžu zālē “Arsenāls” 0
Gleznotājas Rudītes Dreimanes personālizstāde skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā līdz 13. maijam
Rudīte Dreimane jau vairāk nekā desmit gadus neglezno, taču savulaik to darīja droši un pārliecinoši, attīstot vienu no oriģinālākajiem mākslinieciskajiem rokrakstiem savas paaudzes autoru starpā un radot virkni izteiksmīgu kompozīciju, kas laika gaitā diemžēl izklīdušas plašajā pasaulē.
1973. gadā vienlaikus ar Helēnu Heinrihsoni un Anitu Melderi viņa absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, uzgleznojot modernisma estētikā balstītu lielizmēra kompozīciju “Šoferi”, kas pedagogu vidū izraisīja asas diskusijas par tēmu, kas ir un kas nav atzīstams par glezniecību. Diplomdarba vadītājs Eduards Kalniņš savā raksturojumā atzīmēja jaunās mākslinieces uzdrošināšanos formālo izteiksmes līdzekļu izvēlē, reizē pārmetot psiholoģiskuma trūkumu gleznas tēlu traktējumā un izvirzot to par mākslinieces nākotnes uzdevumu. Taču R. Dreimane izvirzīja sev citus mērķus, un tie tolaik mulsināja ietekmīgākos mākslas dzīves organizatorus, kuri vairākus gadus pēc kārtas liedza gleznotājai iespēju piedalīties izstādēs.
R. Dreimane savās gleznās pilnībā atteicās no telpas un gaismēnu modelējuma, kompozīcijas risinot plaknē kā lokālu krāsu laukumu saspēli, turklāt reducētu līdz nedaudzu toņu atkārtojumam tēlojuma objektos un detaļās. Vienkāršotais, mazliet neveiklais zīmējums un lakoniskā kompozicionālā uzbūve ļāva kritiski noskaņotiem mākslas apskatniekiem šos darbus saistīt ar “naivo mākslu” “primitīvismu” un “aplikatīvismu”. Arī publikas reakcija bija noraidoša, kā no savas pirmās personālizstādes atsauksmēm 1984. gadā atceras māksliniece.
Tomēr R. Dreimane neizvēlējās kompromisu un turpināja gleznot atbilstoši savām mākslinieciskajām interesēm un pārliecībai, pievēršoties tuvākās vides un cilvēku attēlojumam, kā arī vispārinātākām tēmām – cilvēku savstarpējo attiecību, iekšējo pārdzīvojumu un pārdomu metaforām.
20. gadsimta 90. gadu sākumā tam pievienojās reliģiskas atklāsmes un jauni formāli eksperimenti abstraktās glezniecības jomā. 2001. gadā tapa autores līdz šim brīdim pēdējie darbi.
Pirms daudziem gadiem publicētajā materiālā vizuālās mākslas žurnālā “Studija” māksliniece Sandra Krastiņa raksta: “LMS muzeja atklātajā krājumā R. Dreimanes darbi ir nozīmīgs ekspozīcijas akcents, kas no dažādas skatītāju auditorijas izpelnās aktīvu interesi un vēlēšanos redzēt un uzzināt ko vairāk par autori. Māksliniece, neticot, ka viņas māksla kādam ir nozīmīga, bez nožēlas atteicās no savas mākslai veltītās dzīves daļas. Mainot dzīvesvietu, māksliniece visas savas gleznas atstājusi kādā šķūnītī, rēķinoties ar to, ka tās varētu tikt iznīcinātas vai izkaisītas tāpat vien.” Skaudri un sāpīgi.
Par laimi, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības krājumā, kā arī vairākās privātkolekcijās uzkrātais un saglabātais ļauj vismaz daļēji restaurēt R. Dreimanes devumu Latvijas glezniecībā un sarīkot mākslinieces personālizstādi.
