Monika Zīle: Neizsvērts lēmums var aizvest pie negribētam bērnam līdzīga iznākuma 0
Vasara, šķiet, bija tā saulē izkarsusi, ka bez mazākās pretestības piekāpās rudenim – tas šogad ieradās precīzi pēc kalendāra nemīlīga vēja zirgā, birdinādams ābolus un kastaņus. Bez šaubām, labi zināma gadalaiku maiņa, taču cilvēkiem gandrīz vienmēr kas pāridarījuma sajūtai līdzīgs, jo pēkšņums liekas netaisnīgs un būtu gribējies, lai iepriekš pabrīdina.
Ja arī daba, kā uzskata ezotēriķi, šo kurnēšanu dzird, tā vienalga īsteno savu programmu, kurā augļu briedēšanas posmam seko ražas novākšana. Rudens būtībā summē mūsu platuma grādos zemes auglībai atvēlētajos mēnešos ieguldītos pūliņus: peļņas un tēriņu ciparus saskaitot un atņemot, zemsvītrā paliek veiksmes un saimniekošanas gudrības vai neauglīgas rosīšanās rezultāts – skaitlis, lietišķs un vienaldzīgs pret šī iznākuma raisītajām emocijām. Par to krāsām atbildīgs ir tikai tāmes īpašnieks, kuram nav izredžu no summas atsacīties: arī izdzēšot vai apzināti sagrozot, zemsvītras cipars turpina pastāvēt īstajā veidolā, atspoguļojot saimniekošanas pakāpi.
Šogad ražas gadalaikam piemīt svarīga īpatnība – jau pēc nedēļas rudens zemsvītrā būs labi redzams tas, cik prasmīgi esam valsts nākotnes redzējumā un kas iesēts Latvijas attīstības druvā. Vasara pagājusi lielākoties politisko akmeņu mētāšanas režīmā.
Sabiedrības apziņas lauks lobīts un ecēts tik nežēlīgi, ka pat rūdīti vēlēšanu eksperti atturas prognozēt rezultātu.
Diezgan labi paredzams vienīgi “Saskaņas” cipars – būs pietiekami iespaidīgs un, sasniegto svinot, vēlēšanu nakts “pārtijā” saskaņiešiem radīsies iemels uzsaukt tostu par nacionāli orientētajiem politiķiem, kuru savstarpējā košanās palīdzējusi izskatīties pievilcīgiem un līdzsvarotiem.
Kā jau pierasts, aptaujas uzrāda lielus procentus pagaidām neizlēmušo. Pareizāk sakot, svārstīgo. Viņu izvēli ietekmē pašsajūta, sadzīviski pavērsieni un citi subjektīvi apstākļi, kuru iespaidā pieņemtais lēmums šobrīd neparedzami atspoguļosies 13. Saeimas sastāvā. Spriežot pēc debatēm sociālajos tīklos, mesijas gaidīšana joprojām nav sevi izsmēlusi, un daudziem sirdi silda vienas partijas līdera solītais rūpēties “par cilvēkiem, nevis par to, lai valstij nāk nauda”.
Grūti saprast, robi izglītības jomā vai valstiskās vīzijas nemainīgais trūkums veicina uzskatu putru, kas, no vienas puses, bērnišķīga un apsmaidāma, no citām apdraud attīstību. Lai nu eksperti lemj Dobeles pusē iecerētā vēja enerģijas parka būvi, taču no diskusijām par tā lietderību līdztekus dabas sargāšanas rūpei spraucas vāji slēpta sāpe, ka te “kāds atkal grib pelnīt”. Jau iepriekš atvainojos īstenajiem vides sargiem, bet aiz peļuzirņu (nosacīti) un vaguliņu glābšanas vairoga iespējams ļoti veiksmīgi paslēpt aprobežoto netīksmi pret ekonomikai nozīmīgiem projektiem. Par rūpniecības trūkumu zūdoties, tajā pašā laikā, šķiet, esam gatavi izbalsot jebkuru būvniecības piedāvājumu tāpēc, ka “daži pelnīs”.
Ikviens no mums jau piedzimstot ir salaulāts ar savas dzīves laiku uz visiem katram atvēlētajiem gadiem. Šo savienību nav iespējams šķirt, pārtraukt vai vienkārši aizbēgt. Laiks paliek mūžīgais dzīves biedrs. Tas, atļauju neprasīdams, soļo blakus un liek iesaistīties procesos, kur veicinām iznākumus, kas dažreiz līdzīgi negribētiem bērniem: pašiem brīnums, no kurienes tādi – neveiksminiekos ierakstīti, jau pasaulē nākot, bet būs par viņiem jāgādā. Līdzības, protams. Bet atbildība par vienu ļoti svarīgu šī rudens zemsvītru tiešāka par tiešu.
