Oktobris: Ģimenēs atrisinājusies loģistikas mīkla, pāris mēneši līdz Ziemassvētku kleitas vilkšanai 0
Oktobra priekšgājējs septembris ir lepni aizjājis, izdāļājis mums savas veltes: skumjas pēc vasaras, mācību cēliena sākumu, rudens ražu, kā arī to, ko tautā sauc par zelta rudeni. Kad rakstu šīs rindas, ir saulains, košzaļš septembra rīts, un ainava loga rūtī varētu piederēt arī bezrūpīgajam jūlijam. Tomēr šurp nākošā oktobra elpu nodod rāmais klusums, vēsā rasa, aizsvīdušais automašīnas logs un putnu saknābātie āboli.
* Pēc oktobra nāks novembris – lēns, ar biezas tumsas pildītiem vakariem pildīts mēnesis, kurā jaušamas Lāčplēša dienas lāpas un Latvijas valsts gadskārtas svinību ugunis, un šīs gaismiņas tuvina tuvojošos decembra saulgriežus un to maģisko dienu un stundu, kurā katrs no mums sāk jaunu dzīvi, jo šogad taču viss būs citādāk, labāk. Bet tas vēl būs. Šie nākotnes mirkļi stingriem soļiem tuvojas cauri telpai un laikam, un tie vienmēr izrādās tuvāk, nekā mums šķitis.
Pagaidām ir rudens savā plaukumā. Oktobris. Rudens viducis.
* Katram cilvēkam rudens sākumu iezīmē savs ceļa stabiņš. Man šķiet, ka pirmie rudens tuvošanos apliecina stārķi, kuriem ir mode pazust tā pēkšņi un visiem reizē. Vienā rītā skaties – lepnajos svārkos un sarkanos zābakos tērptie cienīgtēvi Latvijas laukos vairs nav sastopami.
Oktobris ir darba mēnesis. Tie, kuriem jāmācās, beidzot ir iešūpojušies skolai, augstskolai. Kāds turas līdzi zināšanu apguves tempam, cits jau pamanījies sakrāt pirmos baltos plankumus. Birojos un ražotnēs kolēģi beidzot ir atgriezušies no atvaļinājumiem, un daudzi vasaras sezonā atliktie projekti beidzot nonākuši to drudžainas ieviešanas un īstenošanas posmā, jo paši saprotam, ka līdz gada beigām visam jābūt gatavam.
Ģimenēs beidzot atrisinājusies loģistikas mīkla, kas, kad, kur un kā nogādās atvases uz skolu, bērnudārzu, pulciņu, pie aukles, kurš un kā pārbaudīs mājasdarbus, un visticamāk, oktobrī tas, ko septembrī visi apzīmēja par murgu, oktobrī beidzot ir kļuvis par rutīnu.
Arī laukos vēl ir ko darīt, un vienmēr ir dzīva cerība, ka oktobris nepajokos, nometot mums pie kājām no decembra zagtu sniega kārtu.
* Oktobris patiesi ir darba mēnesis – svinamo dienu kalendārā nav, lai gan ir daži interesanti ieraksti.
Vienā no kalendāriem 1. oktobris dēvēts par Starptautisko senioru dienu, savukārt cits mazāk smalkjūtīgs izdevums šo pašu datumu atzīmējis kā Starptautisko veco ļaužu dienu. Melojis nav neviens – formāli gan seniori, gan veci ļaudis diezgan precīzi raksturo pieklājīgu vecumu sasniegušu cilvēku grupu. Tomēr vai man vienai, dzirdot vārdus veci ļaudis, nāk prātā radinieku un valsts aizmirstie, knapi kustošie? Bet daudzi no mums taču pazīst kundzes un kungus, kuri savos sešdesmit, septiņdesmit, astoņdesmit, deviņdesmit un tā tālāk plus ir fiziski spraunāki un prātā skaidrāki par vienu otru saviesīgajā dzīvē, selfijos un blogosfērā nomocījušos pokemonu mednieku. Tomēr realitāte ir tāda, kāda ir. Daudziem vecums atnācis ar sabeigtu veselību, darbos un kredītos iegrimušiem bērniem, dārgām zālēm, nesamaksājamiem dzīvokļu rēķiniem un neaizsniedzamiem ārstiem.
Bet varbūt tomēr sauksim viņus par senioriem – šis termins atstāj kādu nebūt cerību, ka vidējais, solīdu vecumu sasniegušais Latvijas cilvēks reiz līdzināsies pārtikušās pasaules eksemplāram – tam, kurš šortos māj mums no kruīza lainera balkona un žilbina smaidu, kurā mirgo vai piecdesmit baltu zobu.
* Oktobris apvelta mūs ar Skolotāju dienu. Kā tas nākas, ka cilvēki, kuriem jārūpējas par citiem, ir padarīti tik nožēlojami? Kāpēc mediķi, ugunsdzēsēji, policisti, skolotāji, audzinātāji – tie, kuri veido vai glābj Cilvēku, ir spiesti izdzīvot, nevis dzīvot? Varbūt tāpēc, ka laimīgs cilvēks nebūs tik viegli pakļaujams un vislabāk ir kontrolēt tos, kurus pirms tam pienācīgi ir apstrādājuši, vai uz viņiem bezspēkā noskatījušies nelaimīgi izglītības, varas un palīdzības iestāžu darboņi.
Par skolotājiem. Ne jau vienmēr ir runa par atalgojumu vai prestižu, vai sabiedrisko iekārtu. Visos laikos bijuši, ir un diemžēl laikam būs eksemplāri, kuriem viņu audzēkņi arī pēc vairākiem gadu desmitiem sirsnīgi un pelnīti novēl vienvirziena ceļojumu uz elli. Protams, būtu aizvainojoši nepieminēt tos, kuri tiešām ir Skolotāji, tādi ir visos laikos, visās skolās un izglītības sistēmās.
* Iespējams, citos kalendāros ir kaut kas iedrukāts, bet manā rīcībā esošie vēsta, ka nākamais puslīdz vērā ņemamais notikums ir mēneša beigās, un tas ir 30. oktobris – pāreja uz ziemas laiku. Vai man vienai šķiet netaisnīgi, ka jau tā ātri pienākušie tumšie vakari piepeši tiek pierauti vēl par stundu tuvāk?
Oktobra laikā dienas ilgums sarausies par 2 stundām un 20 minūtēm. Kāds to pamanīs. Kāds – ne, jo oktobris nav tikai nepielūdzami dilstošas dienas mēnesis. Kādam oktobris ir mīlestības pavasaris, un, ak, cik spoži rotājas saule lapu zeltā, kas zalgo pēc tikko nolijuša lietus, un cik spēkpilni slīd mākoņu karakalpi rudens debesīs, un vai sarunām sveču gaismā ir kāda darīšana par to, cik gara vai īsa ir diena?
* Kāds tieši oktobrī, jo rudentiņš taču ir bagāts vīrs, ver jaunas mājas durvis un nes pār slieksni jauno sievu.
Kāda maza dvēselīte pirmo reizi ierauga šo pasauli tieši oktobrī, un viņa pasaule pagaidām ir divās ļoti maigās rokās, siltā pienā un skatiena glāstā.
Kāds lepni apstaigā savus laukus, pastāv pie dobēm un pakavējas atmiņās par šogad izaudzētajiem meistardarbiem – zemenēm, dillēm, ķiplokiem, ķirbjiem un pat vienu meloni, pēc tam līdzīgu procedūru atkārto pie katra labības lauka, pļavas, ziedu dobes, augļu koka un siltumnīcas.
* Kādam degs logā gaisma līdz pat rītam – jāsagatavojas mācību semināram, un negribas palikt kaunā, debašu laikā izskatoties pēc sava izbāzeņa.
Kāds raksta iesniegumu, lai iestātos Zemessardzē, – tēvu zemes apdraudējuma brīdī viņš nebēgs, bet paliks šeit, viņa dzimtene ir Latvija, arī tad, ja kādā citā valstī būs lielāks pabalsts un ātrāks internets.
* Kāds ignorē auksto sezonu un cilpo jūrā – nopeldēties, šokējot atpūtniekus, kuri solīdi elpo svaigu, bet diemžēl drēgnu un vējainu oktobra gaisu, satuntulējušies vējjakās un šallēs.
Kāds kārto savu sētu dzimšanas dienas svinībām – pagalmā tiek iekurts ugunskurs, un visu svinību vakaru uz tā burbuļo neprātīgi garda zupa, kāda spēj izvārīties tikai svaigā gaisā. Neviens draugs un neviens rads nesūdzas par dūmu smaržu, kas iesūcas visur, jo sekmīgākais variants, lai nenosaltu, ir turēties tuvāk kā ugunij, tā zupai.
* Kāds ir aprēķinājis, ka līdz decembra ballēm atlicis vairs pāris mēnešu ar astīti, vakartērpu gribētos pāris izmēru mazāku, bet uzvalku – nu, tādiem platākiem pleciem, un ir pēdējais laiks sākt varoņdarbus sporta klubā. Pusratā atstātā gatavošanās vasaras sezonai? Tas bija tik tāds ģenerālmēģinājums, gribasspēka pārbaude – tagad būs pa īstam!
* Kāds triumfējoši paziņo, ka ir tikai samānījies, ka neies uz bērnudārzu, – ies gan, un mājās nīstamā dārzeņu zupa pie audzinātājām ir ļoti garšīga.
Kāds varonīgi spītē aukstumam, un, iespējams, lieka jaka vai nemoderna cepure tiek slepus norauta pirms ieejas skolā, augstskolā un varbūt pat birojā, jo mūžvecais jautājums, vai stilīgs apģērbs var būt silts, vai silts apģērbs ir stilīgs, joprojām nav atbildēts.
Kāds… Un seko simtiem, tūkstošiem epizožu. Katram no mums savs oktobris.
