Rudens miers kapsētā. Kā stiprināt saikni ar senčiem veļu laikā 0
Periodu starp Miķeļiem un Mārtiņiem tradicionāli uzskata par veļu laiku, kad pieminēt savus mirušos tuviniekus. Lai gan mūsdienās ir mainījusies gan kapsētas nozīme, gan mode, tik un tā smalka un dziļa saikne ar iepriekšējām paaudzēm joprojām saglabājas.
Kapsēta mūsu senčiem izsenis ir bijusi vieta, kur radās viedas pārdomas un kur tika pieņemti daudzi dzīvē nozīmīgi lēmumi. Vēl 18. – 19. gadsimtā, daļēji arī 20. gadsimtā, kapsēta rosināja apcerēt mūžību, pieminēt priekštečus un garīgo saikni ar tiem, tomēr mūsdienu granīta alejas, necaurredzamie apžogojuma mūri, betona laukumi un varoņu pieminekļi liek aizdomāties par citiem tikumiem un vērtībām.
Folklorā saskarsme ar veļiem lielākoties uzlūkota ar bijību un pat bailēm. Tos nedrīkstēja traucēt un pret tiem necienīgi izturēties, taču tie uzskatīti par svētības nesējiem, tāpēc bija pelnījuši pat īpašus mielastus. Pēc veļu laika līdz pavasarim kapus centās bez vajadzības neapmeklēt, jo uzskatīja, ka tad traucēt mirušos nav labi.
Vēlme pieminēt, godāt, pateikties un pat lūgt senču aizgādību mums ir joprojām. Tāpēc rudens mēnešos dodamies pie viņiem un nesam savu velti – gaismiņu. Kristīgās pasaules rīkotie svecīšu vakari tumšajā un mazliet grūtsirdīgajā pārdomu gadalaikā sasaucas ar veļu satikšanas un mielošanas pagāniskajiem rituāliem. Saskaņā ar tradīcijām tā ir robeža, kas kapsētās iezīmē ziemas mieru.
Dziednieks Ziedonis Kārkliņš skaidro, ka par veli sauc to cilvēka enerģētiskās struktūras daļu, kas pēc aiziešanas viņsaulē paliek mums vistuvāk. Šo dimensiju mūsu maņu orgāni gandrīz neuztver, taču daudzi paaudžu paaudzēs stāsta par tādiem kā dzimtas sargeņģeļiem. Tie dod svētību, ja ir pareiza rīcība, vai padomu, ja tas ir vajadzīgs. Tādēļ mūsu senči veļiem izrādīja tik lielu cieņu.
Cieņa pret mirušo piemiņas saglabāšanu ir arī kapu kopiņu aprūpēšana un tradīcija kapos stādīt puķes un citas zemās augu sugas.
Ainavu arhitekti pat atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem, taču dārzniece Elita Melne neiesaka šobrīd vēl stādīt veikalos augu gadu pieejamos dekoratīvo koku vai krūmu dēstus – lai izdzīvotu, tiem vajadzēs komfortablus apstākļus un laiku, lai pēc siltajām telpām iejustos jaunajā vietā.
Ja stādījumi izveidoti šoruden, tie pirms lielajiem saliem jāsagatavo ziemošanai, lai zemā temperatūrā neaizietu bojā. Kad zeme jau būs sasalusi, daļa augu jāpiesedz tikai pirmajā ziemā, citiem tas nepieciešams arī turpmākajos gados. Šai nolūkā izmanto laikus sarūpētus egļu zarus. Var izmantot arī priedi, taču skujas nav tik blīvas, tādēļ zaru vajadzēs vairāk. Ar skujām zemus augus piesedz, bet augstus – vispirms pieliec, tad apklāj ar zariem, vai ar tiem apliek tikai stumbrus un nostiprina. Visbīstamākās ir siltas un saulainas dienas ar tām sekojošām aukstām naktīm ar salu.
Ja koki vai krūmi ir palikuši neapgriezti, to labāk šogad vairs nedarīt. Taču mūžzaļie augi, piemēram, rododendri pirms sala ir labi jāsalaista, lai tie uzņemtu pietiekami daudz mitruma un varētu turpināt elpot arī ziemā. Kad zeme būs sasalusi, šīs rezerves papildināt nebūs iespējams. Arī no augu papildmēslošanas šogad jāatsakās – tā aizkavēs miera perioda iestāšanos.
Vēl gan šoruden nav nobirušas visas koku lapas, bet tās arī nevajadzētu novākt – stipra sala laikā tās sargā augu saknes. Arī no augiem lapas nevajadzētu noraut – lapu žāklēs dus pumpuri, kas plauks nākamgad.
