Aivars Eipurs: Rudens komunikācija 0
Dzeltenās lapas tiecas apklāt visu. Cilvēks parādās šur tur kā tāds blakusprodukts. Tā nevajadzētu būt. Šim mazajam produktam jābūt drīzāk kastaņiem, ko cilvēks, godam izturējis citus gadalaikus, rudenī paceļ, saspiež saujā un paberzē, lai pašam labāka asinsrite. Tad noglabā pārīti jakas kabatā – gan noderēs citai reizei, jo stresa situāciju pietiek.
Ja dzelteno lapu daudz, tas liecina, ka koki mums patlaban vēl ir, un būs, ko elpot. Cilvēks nav blakusprodukts, bet suverēna būtne, kas gan saplūst ar dabu, gan paceļas pāri tai un ir kā tāds paliels koks, kurš pēkšņi sapnī ieraudzījis savas kājas, ne tikai sapņa video.
Tiesa, cilvēka mūžs ir stipri īsāks. Citam par īsu, lai tērētu laiku, sēstos zirga mugurā un jātu pie brāļa uz kaimiņu ciemu kā Kafkas līdzībā. Bet varbūt tieši otrādi, jābiedrojas, lai Dievs runā ne tik daudz caur lūgšanām, bet caur pateicību, attiecībām un savstarpēju izpalīdzēšanu, arī šajā zemē, ko sauc par Latviju, tik patukšā, ka ar skudru pūzni to salīdzināsi tikai Dziesmu svētkos. Taču bezgala skaistā.
Džilindžers aiziet no Dailes teātra. Kā tāda spuraina kļavas lapa. Komunikācijas trūkums vai ieilgusi ačgārna komunikācija?
Kā jau pie rudens, var arī cāļus paskaitīt. Divu tiešām trūkst, to, kuri tik ļoti loloti. Kā nu ne, vēl olas tika nēsātas un dotas no rokas rokā.
Laikmetīgās mākslas muzeja ieceres īstenošana jau ieziemota kā rozes, ar kurām tas izdarīts pāragri.
Komunikācijas trūkums? Pat par bankas upurēšanas cenu. Nacionālā akustiskā koncertzāle Rīgā? Komunikācija un nauda – divi lieli svaru kausi šūpojas kā ūdens nēši vecmāmiņas plecos.
Rudenī dzeltē arī nauda. Budžeta pieņemšana ir cerību un naudas dzeltēšanas laiks, parasti izdodas pieņemt tikai mazumiņu, kas tad nu mēdz būt pieejams. Nebūs ne tuvu tik, cik derētu, arī kultūrai ne. Dzirdēju joku par to, kā apmierināt koalīcijas partiju prioritātes. Viena partija sakot, lai pirmajā gadā apmierina viņu prioritātes, bet nākamajos – citu partiju prioritātes, izlozes kārtībā. Bet kā apmierināt visu intereses četros gados, ja koalīcijas partijas ir piecas!
Vēl par biedrošanos. Cilvēka vērtība biedrojoties nezūd, ja ir krampis ilgstoši nedot varu pār sevi cilvēkiem, kuriem tā nepienākas. Ja arī neiegūsti to, ko ceri saņemt, un neviens īsti negrib realizēt tavas brīnišķīgās idejas, nogaidi, līdz nākamreiz kādai tavai idejai tiks dota zaļā gaisma, un tas būs tavs pienesums. Viens vai viena tu to nekādā gadījumā nevarētu dabūt gatavu.
Esmu nu jau piecās organizācijās, divās no tām ļoti aktīvi. Gan maksāju biedra naudu, gan ziedoju. Vienās esmu jau sen, kā Rakstnieku savienībā, citās pavisam nesen, kā Akuratera biedrībā. Vai es esmu nojūdzies vai izjūdzies? Nebūt nē.
Ar prieku un pateicību velku savu laikabiedra vezumiņu.
Jūs esat viens un īpašs un gar tādām muļķībām jums nav daļas? Tik vien, kā varat norādīt uz negācijām no sava augstā zvanu torņa? Atļausiet pasmaidīt. Neņemiet sevi tik nopietni. Un nepazūdiet vieni rudenī.
Par Akuratera biedrību. Jāņa Akuratera māja, piemēram, nav tikai rakstnieka muzejs, bet gan valstiskās pašapziņas simbols, to pa īstam spēj novērtēt ārzemju viesi, jo viena rakstnieka daiļradi visas Latvijas literatūras kontekstā tiem izsvērt grūtāk, taču laikmeta grieži te atsedzas kā reti kur.
2008. gadā te man bija dzejas krājuma atvēršana, 2010. gadā kādā akcijā kopā ar bērnības stāstu par savu dabas izpratni te iestādīju kociņu. Tas neieauga. Pagājušajā nedēļā iestādījām ceriņus. Tagad būšu tuvumā un laistīšu. Un būs tā, kā ar ozolu Tērvetes “Sprīdīšu” pļaviņā, kurš, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados manis stādīts, patiešām aug.
Kopā nākot, cilvēka vērtība nezūd, arī rudenī ne. Tajā pašā Akuratera mājā, vakaros kamīnzālē, ap sešiem – vienalga vai caur Ingrīdas Burānes lekciju uzburtiem mākslinieku daiļrades laukiem, vai arī caur kādā citā stundā atdzīvojušamies kādas Anšlava Eglīša vai citas lugas tēliem vairāk vai mazāk profesionālu aktieru priekšnesumā.
Vēlreiz piedziedājums: Nepazūdiet vieni rudenī.
