Anda Līce: Liekulīgi, ka par valodas tīrību literatūrā uztraucies Ušakovs un “Saskaņa” 44
Cilvēki debesīs visbiežāk skatās pavasaros un rudeņos, kad gājputni atgriežas un kad lido projām. Pavasaros notiek vairošanās, rudeņos – saglabāšanās dzīres. Radība cenšas uzēst biezāku tauku kārtu un savākt krājumus ilgākam laikam. Putni var vien tik, cik saiet guzā, pārējiem ir citas krātuves.
Kaut arī interesanti, tomēr neizturami smagi ir vērot, kā notiek punktu vākšana un krāšana politikā. Gan mazajā, gan lielajā. Demagoģija un populisms ir divas rokas, ar kurām var grābt ogles. Tās gan pašiem grābējiem reizēm birst uz galvas, taču grābšanu tas neaptur. Vislabāk izvēlēties jomas, kurām nav stingra ietvara. Ikviens, kam nav slinkuma, tādus jautājumus kā, piemēram, nacionālisms, patriotisms un tikumība, var staipīt kā ieveramo gumiju un rīkot populisma dzīres. Arī tie, kas zog, melo, pārkāpj laulību un paši ir rupji kā zirga deķi. Uzmanību no svarīgām, bet nerisinātām lietām pavisam viegli var novērst, liekulīgi saasinot to uz kaut ko citu, bieži vien nebūtisku, un tam vienmēr ir atbalss. Kā tagad saceltajam troksnim ap Agneses Krivades dzejoli. Tā ir klaja liekulība un populisms, kad par valodas tīrību latviešu literatūrā pēkšņi sāk uztraukties Rīgas mērs Ušakovs un partija “Saskaņa”, kurai pašai ar valsts valodu ir nepārvarētas grūtības.
Uzmanības novēršana pastāvīgi notiek arī lielajā politikā. Kremlis pasaules uzmanību no Ukrainas tagad ir pārcēlis uz Sīriju, jo tur, redz, esot jāaizstāv Krievijas nacionālās intereses, jānovērš sadursmes un jācīnās pret Krieviju apdraudošo terorismu. Kāpēc gan ar tām pašām labi noslīpētām metodēm, kuras derēja Ukrainā, nepacīkstēties ar Rietumiem un Ameriku kādā citā, svešā teritorijā? Arī tā var sev sarīkot dzīres. Globālo konfliktu pamatā vienmēr ir ģeopolitiskās intereses, un liekulība ir izrādījusies īsts brīnumlīdzeklis, īpaša ieroču šķira.
Latvija vēl nav attapusies no iepriekšējās reģionālās reformas, kad zosādu jau uzdzen runas par jaunu reformu. Ar kādu nolūku to veiks šoreiz, lai kādai partijai sagādātu dzīres, kā savā laikā tās baudīja Tautas partija? Par tām vienmēr maksā tauta. Un mēs atkal nonākam pie jautājuma par izvēli. Ne tikai vēlēšanu dienā, bet ik dienu, kad nedomājot atbalstām politiķu šaurā lokā pieņemtus lēmumus, no kuriem labums ir tikai atsevišķām personām, nevis valstij.
Rudenī palūkoties debesīs ir svētīgi, kaut vai tādēļ, lai sev atgādinātu – es nedzīvoju tikai no tā vien, kas guzā. Manī ir vēl kādas acīm neredzamas krātuves, kurās ir paredzēta vieta dzērvju klaigām un pateicībai par zemes bezgalīgo dāsnumu, ko patiešām vajag svinēt.
