Rudens bankām nesīs pārmaiņas 6
Ja tu esi bijis atkarīgais, bet tagad tev atņemta adata un atkarību izraisošā viela, tad paģiras ir neizbēgamas. Latvijas banku sistēma jeb, precīzāk, tās daļa, kas nodarbojās ar nerezidentu apkalpošanu, šobrīd pārdzīvo tieši šādas paģiras, ko izraisījusi Krievijas naudas adatas atņemšana. Tās ir “ABLV Bank” krīzes sekas un kopš tā laika pasludinātā valsts politika nerezidentu noguldījumu krasai samazināšanai.
Tas nenāca pēkšņi
Nevar gan teikt, ka adatas atņemšana bija tik pēkšņa. Patiesību sakot, prasību līmenis pret bankām sāka pieaugt jau apmēram pirms 15 gadiem, kad ASV izveidoja Finanšu ministrijas struktūrvienību “FinCEN”, kas nodarbojas ar naudas atmazgāšanas apkarošanu. “Jau pirms pieciem, nē, patiesībā vismaz desmit gadiem bija skaidrs, ka banku bizness, kas balstīts uz ārvalstu, pārsvarā ASV dolāru, transakciju apkalpošanu, nespējot pietiekami pārbaudīt ne šīs naudas izcelsmi, ne to, kurp tā aizplūst, nav ilgtspējīgs,” saka “Signet Bank” valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.
Neskatoties uz šo viedokli, nerezidentu naudas bizness turpināja katru gadu augt, savu maksimumu sasniedzot 2015. gadā, kad nerezidentu noguldījumu apjoms Latvijas bankās pārsniedza vietējo noguldījumu apjomu – 12,4 miljardi nerezidentu eiro pret 10,8 miljardiem vietējo eiro. Ņemot vērā, ka nerezidentu noguldījumi pārsvarā bija kontu atlikumi, kas palika pēc naudas izplūšanas caur Latvijas bankām, tad summas, kas plūda cauri Latvijai, bija simtiem miljardu eiro.
“Pasaule pa šiem gadiem ir neatgriezeniski izmainījusies – izveidojās “FinCEN”, sāka pastiprināties prasības par transakciju monitoringu, naudas izcelsmi, par patiesā labuma guvēju noskaidrošanu – spēles noteikumi sāka mainīties. Tas, ka šīs pārmaiņas novedīs pie tā, ka tradicionālais transakciju bizness kļūs neiespējams, bija skaidrs daudziem. Vienkārši dažiem varbūt likās, ka vēl ir laiks, citiem likās, ka varbūt jāstrādā līdz beigām un tad varbūt jāiziet no biznesa. Lai kā būtu – pārmaiņas nebija pietiekami ātras,” spriež R. Idelsons.
“Pelēkajā plauktiņā”
Diemžēl nebija gan – gan bankas, gan valsts uzraudzības sistēma uzskatīja, ka pietiks laika pakāpeniskām pārmaiņām un uzlabojumu ieviešanai, taču “FinCEN” iznīcinošais ziņojums par “ABLV Bank” šī gada 13. februārī, apvainojot to naudas atmazgāšanā un korupcijā, pāršķīra jaunu lappusi Latvijas banku sistēmā. Kāda tā ir?
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītājs Pēters Putniņš saka: “Valdība nosūtījusi skaidru signālu par to, ka postpadomju telpas klientūra Latvijā vairs nav gaidīta un tai jāsāk evakuēties no mūsu bankām. Kā valdības politisks mērķis noteikts 5% slieksnis riskantiem nerezidentu, īpaši no NVS valstīm, noguldījumiem Latvijā – tas ir ļoti spēcīgs signāls pasaulei. Un tas ir ļoti labi – ir skaidri pateikts, ka valsts politika pret šo klientūru ir un būs negatīva. Jāsaprot arī valdības pozīcija, proti, tas, kāpēc valdība tik negatīvi skatās uz šo jautājumu – skaidrs, ka mums no postpadomju nerezidentu noguldījumu apkalpošanas biznesa nav bijuši tikai pozitīvi rezultāti – nodarbinātība un nodokļi, bet arī ļoti daudz mīnusu – pirmkārt, jau Latvijas reputācija kā naudas atmazgāšanas leiputrijai neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav patiesība. Pamatā šim uzskatam ir tas, ka iepriekšējos gados caur Latviju ir plūduši tik lieli ASV dolāru resursi, kas ir pilnīgi neadekvāti Latvijas ekonomikai – pēc dažādiem aprēķiniem, līdz pat 1% no kopējā apgrozībā esošajiem dolāru resursiem pasaulē. Tas ir ļoti daudz – simtiem miljardu gadā. Nav jābūt gaišreģim, lai pateiktu, ka tik neliela valsts kā Latvija ar tik ierobežotām kontroles iespējām, kādas tai ir, nespēj izkontrolēt – diez vai spējam kontrolēt pat simto daļu. Turklāt biznesa īpatnība bija tāda, ka šī nauda jau nepalika Latvijā – gandrīz visa šī nauda bija pieprasījuma depozīti, proti, nauda uzkavējās Latvijā vienu nakti. Un tā no dienas uz dienu. No šī dolāru transakciju biznesa cietusi gan valsts, gan arī pašas bankas.”
R. Idelsons vērtē, ka “ABLV Bank” skandāla radītais trieciens Latvijas imidžam ir profesionālajā vidē – korespondējošās bankas, brokeri u. c. sadarbības partneri ir ielikuši Latviju tādā kā “pelēkajā plauktiņā”, sak, paskatīsimies, kas notiks tālāk. No otras puses, klientu acīs notikušais drīzāk ir pozitīvs signāls, ka sākušās pārmaiņas, parādījusies “gaisma tuneļa galā”. Galu galā – pelēkajā plauktiņā mēs nonācām ne vakar un ne aizvakar, bet jau krietnus gadus iepriekš.
