Anda Līce: … Arī šādi tautu var spiest laukā no savas valsts 2
Viss, ko pavasarī sējam, stādām, ierakstām projektos vai vienkārši klusībā apņemamies gada laikā paveikt, parādās rudens bilancē. Rudens gadatirgi, kuriem cilvēki taupās laikus, izsenis ir sava veida svītras pavilkšana zem daudziem īstenotajiem un arī veltīgajiem sapņiem.
Uz šīm pārdomām mani vedināja Madonā notikušais rudens gadatirgus “Kartupeļu svētki”. Patīkami pārsteidza tas, ka šogad bija tik daudz Latvijā izaudzētā un saražotā. Nekādu humpalu un lētā importa, lētā šā vārda visās nozīmēs! Arī tam ir savs laiks un vieta, un tā ir jānosaka katrai pašvaldībai.
Šodien diemžēl bieži ir tā, ka tirgus laukumus pārņem pasaules preces, tas pats vērojams pārtikas lielveikalos, kur vietējie ražojumi ir iespiesti kādā stūrīti tikai vārda pēc. Kaut gan tiek runāts par ļoti plašu izvēli, patērētājam izvēles iespējas ir ierobežotas. Arī šādi tautu var spiest laukā no savas valsts.
Globālie lielražotāji to arī dara, un pasaule zaudē savu daudzveidību un neatkārtojamību. Šai asfalta ruļļa domāšanai un politikai mums ir jāturas pretī, neviens cits to mūsu vietā nedarīs.
Es “Kartupeļu svētkos” iegādājos ar rokām darinātus virtuves piederumus, kaņepes elegantā iesaiņojumā, svaigi spiestu kaņepju eļļu, sklandraušus, mājas sieru, pumperniķeļus un dārza melleņu stādus. Ievēroju, ka pirkumus tirgotāji jau liek papīra, nevis plastmasas maisiņos.
Rokas bija pilnas, un tādi gardumi kā kūpinājumi un dažādu maižu šķirnes palika nenobaudītas. Katrs pērk to, kas viņam visvairāk nepieciešams, taču acis gan var pamielot ar visu: dārza veltēm, koku, krūmu un puķu stādiem, bišu produktiem, koka mēbelēm, bērnu rotaļlietām, rotām un rokdarbiem.
Jautāti, kā visvairāk pietrūkst pasaulē izklīdušajiem latviešiem, viņi teic – Latvijas smaržas un garšas. Tā visa šodien gan tirgos, gan veikalos būtu daudz vairāk, ja vien valsts institūcijas no mazajiem un vidējiem uzņēmējiem gadiem ilgi nebūtu plēsušas deviņas ādas.
Ja nebūtu aizliegumu un birokrātisko šķēršļu, pret kuriem sašķīst labie nodomi, atstājot rūgtu pēcgaršu. Cik Saeimu un valdību jau nav nomainījies, bet politika pret tādu Dieva dāvanu kā sava valsts mainās tik lēni, ka daudzi to nemaz nepiedzīvo.
Nav godīgi cilvēkiem pārmest vilšanos, ir jānovērš šīs vilšanās iemesli. Neko nelīdz kaunināšana un patriotiski saukļi, politiskā griba ir nepieciešama ne tikai valsts, bet arī novadu un pagastu pārvaldēs.
Tālredzīgus lēmumus nespēj pieņemt cilvēki, kuriem garšas kārpiņas ir atmirušas. Rudeņos Latvija tiešām kūst uz mēles. Ja neticat, aizejiet uz rudens gadatirgiem!
