“Rudenī dzīvokļu pamales pienāk tuvu”: Sintijas Kampānes dzeja 0
Sintija Kampāne (1989) – dzimusi un uzaugusi Jēkabpilī, ko Jānis Rokpelnis dēvē par “dzejnieku galvaspilsētu”.
Studē Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes doktorantūrā, raksta promocijas darbu par Veltas Sniķeres liriku. Ikdienā māca latviešu valodu un literatūru astotās klases skolēniem. Brīvajā laikā vada literāru interešu apvienību dzimtajā pilsētā un glezno, kā arī raksta kritikas par latviešu jaunāko dzeju. Literatūrkritiskos un dzejas darbus jau ir publicējusi literāro tekstu vietnē “Ubi Sunt”, kur arī vada jaunrades sadaļu, un žurnālā “Domuzīme”. 2010. un 2014. gadā apmeklējusi dzejas meistardarbnīcas, kas notikušas Ronalda Brieža un Jāņa Rokpeļņa vadībā.
Sintija savus darbus raksturo, ieskatoties literārajā ainavā: “Dzejā mani saista tēlu daudzveidība, akustiskā materiāla efektivitāte, valodas skaniskums un vienlaikus telpa, priekšmetu scenogrāfija, kas ilustrē cilvēka garīgumu. Dažkārt ir dzirdēti viedokļi, ka manā dzejā dominē sirreālismam raksturīgi elementi. Viens no iedvesmas avotiem ir Maijas Silmales tulkojumā publicētā franču dzejas izlase “Es tevi turpinu”, tāpat saistoša ir igauņu dzejnieku Artura Alliksāra, Andresa Ehina un Ilmara Lābana lirika. Man tuvie autori latviešu literatūrā ir Edvīns Raups, Juris Kronbergs, Ingmāra Balode, Jānis Vādons, Andris Ogriņš, Marts Pujāts. Neapzināti, tomēr neatvairāmi mani ietekmējuši arī brīnišķīgie Ruta Štelmahere un Jānis Rokpelnis, kuru tekstu šarmu veido metafiziskā eksistences izjūta.”
Rudenīgu metaforu pilnais dzejoļu cikls “Ļoti veca sieviete” ir kāds Sintijas Kampānes ilgi lolots darbs, kas nu ir nobriedis nonākt pie “Kultūrzīmju grāmatplaukta” lasītājiem.
ĻOTI VECA SIEVIETE
1
rudenī dzīvokļu pamales pienāk tuvu
vīnstīgu sārtā burzma uzvāra žogu
sienāzis uzlec uz balkona
ļoti veca sieviete atrod to uz veļas
un saprot – rudens ir ar viņu
nekas cits – debess stiklaine
izkarina mākoņus
nodiluši skolēnu ceļi attaisās
atkal rudens būs tur
ļoti vecās sievietes virtuvē
paņems samtainās sienassegas
un aiznesīs gaisā
2
parasti mašīnas brauc tik vēlu
lai kaut ko izsviestu
ļoti vecā sieviete redz turīgo kaimiņu
lēna mašīna piestāj pļaviņā
no bedres iznirst suns
aprej burbušo maisu
sīkas detaļas nav saskatāmas
tomēr kļūst skaidrs
ka ļoti vecā sieviete
neredz tālu
tuvējā veikala sarunbiedre
saskaita vēlās mašīnas
kas atbrauc lai atstātu vecus suņus
un klaju ikdienas taru
no skaitāmajiem pirkstiem
iznirst mēslu mušas
3
šoferis iešņauc bremzes
vietējā parka kafejnīca ir ciet
skatlogā uzdīgušo mēnesi
šķērso izlūzis skurstenis
vēl jāgaida divi pasažieri
ļoti veca sieviete
un kauslīgs bērns
vēl seši bremžu gaisa pilieni
un šoferis
šķērso mēnesi
4
pilsētas ainavas
sastāv no būvgružiem
sienāžu slīpēti akmeņi
stāv kā aptaisījušies
kas
viņus
cilās
ja ne ļoti veca sieviete
viņa pienāk
savā ierastajā tirgus solī
viņas maiss
pilns ar bērzlapu monētām
tēja mazbērniem kuri no viņas aizbēguši
tēja bērniem kuri stutē televizorus
pie būvgružiem sieviete pusakla
taustās gar asfaltu
kas pateiks vai nolietotais angārs
nebūs viņas nākamās mājas
šeit nekursē sabiedriskais transports
šeit sienāži vienīgā satiksme
starp būvgružiem
sieviete smaida
dziļu debesu leti
5
iela sena raktuve
izkususi bērza lapa
nepazīst pilnus vēderus
bērni kas aizmirsušies spēlē
neatsaucas uz aicinājumu vakariņās
ļoti vecā sieviete ir uzvārījusi tomātu zupu
pa kartupeļu malām peld angāra uzpleči
burkānu ripiņas rāda gredzena miesu
bērniem nenāk miegs augusta naktī
viņu mājas būs citur
6
ievu iela nolaižas uz skrējēja kurpēm
pieci apļi apkārt aplamai upei
viens ceļa stabs no klusas kolekcijas ir
ļoti veca sieviete
7
tālbraucējs kūst mašīnā lēni
maltīte neaiztikta blakus iet bojā
zilu kukaiņu siets aplejas mērcē uz priekšējā stikla
vējš aizķer ausis
tālbraucēja smagā miesa uz zaļa sēdekļa
kosmiskas pērles birst no mīkstās muguras
tālu ir viņa sieva un bērns
ar rozā zaptsmaizītēm stāv durvīs
tālu ir viņa brālis betona maisītājs
ar oranži mantoto matu siksnu
un bezgalīgu tēva formastērpu
tālu ir bērnības televīzijas ciems
bet te viņš kluss un nokaitēts
ar tālām šķiltavām acīs
šķir ceļu uz tuvāko benzīntanku
ar nogurušām moteļu uzlīmēm
tuva ir tikai apslēptā kaste
aiz viņa tumšās kajītes
lēnā solī šūpojas gurnviela kāda
nezināma meža atliekas
uzņem krītošo kukaiņu sulas
ar ļoti vecu sievieti no ceļa
8
Kad liekas ir pagājis gadsimts
kopš šīm sešām klusuma dienām
Koki paskrien pretī tu esi iebraucis pilsētā
Ļoti veca sieviete aiz muguras pūlas izrunāt vārdu
skaidrs
Vienīgi mašīna pazīst tīru ceļu
Koki minas uz lapu pedāļiem
Kaut kur tepat izdīgst pa blīvam dīķim
Tu zini tas tikai kluss paklājs
Zāle kārpās no sausuma ārā
Mēness kā mīksti pildīts cepums
Drīz pārtop par soliņu gurdai balsij
DZEJAS ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Sintija ir talantīga dzejas kritiķe – viņa vērtē dzeju nesteidzīgi, bet rūpīgi, iedziļinoties dzejnieka teksta psiholoģijā, kopējā latviešu dzejas ainā un veidojot nevienkāršotu, metaforās un epitetos balstītu vērtējumu. Šķiet, ka tikpat nopietni top arī viņas pašas dzejoļi – it kā iekalti kādā cietā materiālā (iespējams, metālā), tie skan pietiekami pārliecinoši, lai pretendētu uz episkumu. Dzejniece tiecas pētīt lietu semantiku, nedaudz paslēpties aizsargmateriālā un izstrādāt jaunu tekstūru. Viņa nevairās ļauties jēdzienu un tēlojuma smagumam, neaizmirstot arī par sižetiskumu, jo arī pati pieder jaunākajai latviešu dzejai, kuru aizrautīgi lasa un bezkaislīgi vērtē.”
Rudenīgu metaforu pilnais dzejoļu cikls “Ļoti veca sieviete” ir kāds Sintijas Kampānes ilgi lolots darbs, kas nu ir nobriedis nonākt pie “Kultūrzīmju grāmatplaukta” lasītājiem.
