“Pavasaros mūs grūti mierā noturēt!” Rucava-Dundaga-Jaunpils: dodamies! 1
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Lai cik lieli mājās sēdētāji arī būtu latvieši, pavasaros mūs grūti mierā noturēt – dārza darbi un ceļotprieks dzen ārā kustēties, rosīties, dzīvot ar pilnu krūti.
Pandēmija tam nevar būt par šķērsli, jo, radoši domājot, Latvijā var atrast tik daudzas vietas, kuras, nepārkāpjot ierobežojumus, iespējams apmeklēt un izbaudīt. Šobrīd ir labākais laiks ceļošanai uz visattālākajiem un vismazāk zināmajiem novadiem. Braucam!
Papes dabas parks
Rucava atrodas pašos Latvijas dienvidrietumos pie robežas ar Lietuvu – apmēram 245 kilometrus no Rīgas. Brauciens uz šo novadu īpaši jāplāno, jo cauri tam neved tranzīta ceļi. Tomēr te ir ļoti daudz interesantu dabas objektu, kas lieku reizi ļaus pārliecināties par Latvijas dabas skaistumu.
Visievērojamākais ir Papes dabas parks (51 777 ha), kas izveidots 2003. gadā ar mērķi aizsargāt ligzdojošos un caurceļojošos putnus, kā arī Papes ezera, Nidas purva un Baltijas jūras piekrastes dabas daudzveidību.
Rudeņos šeit darbojas vienīgā caurceļojošo putnu novērošanas stacija Latvijā, kur ornitologi uzskaita un gredzeno gājputnus. Ezera otrā pusē ganās savvaļas zirgi un tauri.
Parkā iekārtotas trīs dabas takas, un tā teritorijā atrodas arī Papes Ķoņu ciems – unikāls senais zvejniekciems, kurā saglabājušās daudzas citviet zudušas etnogrāfiskās un tautas celtniecības liecības, kas apskatāmas brīvdabas muzejā “Vītolnieki”, tostarp pirms vairākiem gadiem Papes jūrmalā izskalota vairāk nekā 1100 gadus veca vienkoča laiva.
Pa simtgades ozolu ceļu
Ceļotāji Rucavas novadā var iepazīties ar Latvijas valsts simtgades svinību lieciniekiem – trim ozoliem, kas 2017. gadā iestādīti akcijas “Apskauj Latviju” ietvaros. Viens Nidā pie pirmā Latvijas Republikas robežstaba nr. 0001, otrs – pie Rucavas pamatskolas, kuras pamatakmeni savulaik ielicis Kārlis Ulmanis, bet trešais – Sikšņu centrā, kuram blakus novietots tēlniecības darbs, kas vēsta par Dunikas pagasta tradīcijām un vēsturi.
Netālu atrodas Brūnu birzs, kurā izveidota 70 metrus gara baskāju taka ar dažādiem dabas materiāliem pēdu masāžai. Tur starp bērziem iekārtajos krāsainajos šūpuļtīklos var atpūsties un izbaudīt dabas mieru un putnu dziesmas.
Savukārt pie mājvietas “Zvirbuļi” iekārtots sajūtu labirints “Saules taka”, kur gūt pirmos impulsus garīgiem meklējumiem.
Meditatīvo pastaigu var turpināt, dodoties uz Sventājas upes ielejas pastaigu taku un Leju svētavotu, kuru ieskauj reiz te augušās vislielākās Latvijas ievas atvašu puduris. Avota ūdenim tiek piedēvētas dziednieciskas īpašības.
Leģenda vēsta, ka svētavots radies no seno kuršu virsaišu asarām. Viņi tās lējuši par savu meitu, kuru pāri Sventājas upei aizvedis mīļotais lietuviešu puisis.
Apmeklējot Rucavas novadu, noteikti jāaizbrauc līdz Dižjūrai – atklātajai Baltijas jūrai –, kuras krastā pavisam citādi viļņi nekā pie Mazjūras – Rīgas līča. Tur gan tikai no ārpuses apskatāma Papes bāka (celta 1910. gadā) – balts dzelzs cilindrs, kuru stiprina kniedēta dzelzs režģu konstrukcija.
Tā no visām Latvijas bākām pašlaik atrodas vistuvāk jūrai un ir 22 metrus augsta. Pirmā koka celtne, saukta par Robežu bāku, te uzbūvēta jau 1887. gadā. Pie Papes bākas ir labiekārtota autostāvvieta ar atpūtas vietām.
Uzkāpjot Rucavas muižas kalnā, no skatu platformas paveras gleznains skats uz kaimiņzemi Lietuvu. Kurzemes hercogistes pastāvēšanas gados (16.–18. g. sāk.) te atradusies Kurzemes hercogu muiža, tagad izveidots dendroloģiskais parks.
Laika zobs muižu nav saudzējis – līdz mūsdienām pāri palikuši vien pagraba pamati. Senās muižas vietā uzstādīta koka piemiņas zīme, kuru veidojis vietējais mākslinieks J. Žīmants.
Izsalkušos ceļotājus Rucavas novadā sola pabarot Alejas maizes ceptuve, kuras saimniece Gunita Pričina cep ne tikai dažādu veidu maizi, bet arī picas un, iestājoties siltam laikam, cer ierīkot āra terasi, kur nogurušiem ceļiniekiem pasēdēt svaigā gaisā un baudīt piedāvātos gardumus.
Ap Dundagu ar veļļukiem
Kurzemes ziemeļrietumu galā Dundagas apkaimē ceļotājus gaida 13 visdažādākajām gaumēm un spējām piemēroti velomaršruti. Tos var izmantot arī kājāmgājēji, jo pēdējos mēnešos krietni pieaudzis dabas taku apmeklētāju skaits, radot bažas par drūzmēšnos, tādēļ veloceļos noteikti nebūs sastopamas tik lielas ļaužu masas.
Dundagas TIC tūrisma speciālisti iesaka sākt ar velomaršrutu “Baron bōgans” (35 km), kurā iepazīstama dainu tēva Krišjāņa Barona bērnības zeme un dzimtas dzīvesvietas, priecājoties arī par mežu un lauku ainavām.
Maršruta interesantākie punkti ir mazbānīša stacija un sliežu trase, stādaudzētava, vecie Baronu kapi, Baložezers, Pāces vilnas fabrika, zirgaudzētava, Liepniekvalka alas, vecsaimniecība “Jumari”, Valpenes akmeņu piramīda, Kubalu skola – muzejs un saimniecība “Jaunsniķeri”, kur nogaršot senos lībiešu ēdienus – pūteli (rūgušpienā iemaisītus īpaši pagatavotus miltus) un žograušus (sklandraušus). Marķējums – zilas standarta velozīmes ar vietējā maršruta nr. 556. Tā kā attālums ir diezgan liels, ceļā jārēķinās ar visu dienu.
Var izvēlēties uz pusi īsāko “Kubal mazbōgans” (18 km) – velomaršrutu, kas arī sākas un beidzas Dundagā, ietverot vēl pāris iepriekšminētos apskates objektus: Jaunsniķerus un Kubalu skolu.
Pa ceļam būs arī Kārļmuiža, Grīvu daudzžuburu dižliepa, Kluču un Kužnieku kapi un krokodilu mednieka Arvīda Blūmentāla dzimtā mājvieta. Šis maršruts gan nav marķēts, un ceļā jāvadās pēc Dundagas novada kartes.
Aptuveni četrsimt metru attālumā no Dundagas centra Vīdales ielā 2 apskatāms Piramīdas parks, kurā būs iespējams uzzināt par piramīdu vēsturi, to ietekmi uz cilvēkiem, maģisko rūnu zīmju saistību ar Kurzemi un seno latviešu zīmju lietojumu sadzīvē un dziedniecībā.
Nostāstiem apvītais Jaunpils parks
Kurzeme tuvāk Rīgai iepazīstama Jaunpils apkaimē, kuras centrā visiespaidīgākā ir Jaunpils pils, celta 1301. gadā kā Livonijas ordeņa cietoksnis un vēlāk pārveidota, piebūvējot lielo aizsargtorni un pārējos stāvus.
1576. gadā pili īpašumā ieguva Tīss fon der Reke, un viņa dzimta te saimniekoja teju 350 gadus. Lai gan pils mājaslapā teikts, ka Jaunpils vārti vienmēr vaļā, tomēr labāk mazliet vēl nogaidīt un doties pastaigā pa pils parku, ko sākts veidot 18. gadsimtā.
Pēc nostāstiem, barons savam dārzniekam licis stādīt kokus tā, lai pavasarī, lapām plaukstot, veidotos Rekes dzimtas ģerbonis. Interesants apskates objekts parkā ir no akmens darināts tiltiņš ar tajā iegravētu gada skaitli un monogrammu G. A. v. d. R. – 1905., arī Mīlestības akmens, kas izsenis kalpojis par zīmīgu vietējo ļaužu satikšanās vietu, un vairāki dižkoki.
Parkā atrodas arī Jaunpils ūdensdzirnavas, kas celtas 19. gadsimta pašā sākumā,1905. gada revolūcijas laikā nodedzinātas, bet vēlāk atjaunotas. Līdz mūsdienām saglabājušās visas graudu malšanai nepieciešamās iekārtas, kas atkal varētu sākt darboties, ja rastos tāda vajadzība.
Muižas rīcībā bijušas arī tajā pašā laikā būvētas koka vējdzirnavas, kuras 1837. gadā nomainījušas mūra dzirnavas, ko jaunpilieši iesaukuši par Mīlestības dzirnavām.
Pēc Otrā pasaules kara tās saspridzinātas, un nekas daudz vairs nav palicis pāri. Toties pirms divpadsmit gadiem parkā uzcelta jauna estrāde, šovasar gaidot ierobežojumu atcelšanu, lai atkal pulcētu cilvēkus uz koncertiem un zaļumballēm.
Jaunpils muižas apbūve veidojusies jau no 17. gadsimta. Ēku bijis daudz, daļa no tām – degvīna darītava, staļļi, labības šķūņi – nodedzinātas kopā ar pili 1905. gadā, bet pēc tam atjaunotas.
Pils gidi zina stāstīt, ka barons audzējis Angleras šķirnes tīrasiņu lopus un jaunuzceltās kūts ēkas galā par godu ugunsgrēkā bojā gājušajam sugas bullim tikusi piestiprināta no māla veidota liela buļļa galva.
Šobrīd to varam tikai iztēloties. Taču līdz mūsdienām ir saglabājušās kalpu mājas “Zemdegas”, zirgu stallis un šķūņi ar Reku dzimtas piederības zīmēm.
Knaģis milžu biksēm
Jaunpils centrā atradīsiet Gļeba Panteļejeva skulptūru, kas radīta dzejnieces Annas Ahmatovas izrādei rekviēmam “Melns par sarkanu” – tā ir viena daļa no instalācijām, kas tika izmantotas kā skatuves dekorācijas, bet Pils ielas ceļmalā nokaltis koks pārtapis interesantā vides objektā – lielā knaģī (6,4 m garš, 60 x 60 cm plats), kas varētu noderēt milžu bikšu žāvēšanai.
Kad Jaunpils apskatīta, prombraucot vajadzētu iegriezties Jaunpils alus darītavas veikaliņā, kur starp citām vietējām alus markām dabūjams arī apiņotais IPA alus ar mango augļu biezeni.
Un, ieraugot Vācijas ķeizara Vilhelma II 1914. gadā stādītā ozola atvasi Jaunpils–Annenieku ceļa malā, apzināties, cik vēsturiski nozīmīgu vietu esat apmeklējuši.
Ja nu tomēr vēl gribas pakavēties skaistajā Jaunpils apkaimē, vērts iegriezties Kartavkalnos – mežainā paugurainē –, kurā izveidotas vairākas dabas takas.
