“Rožu ielas” gūsteknes jeb izstāde par “Stūra mājā” ieslodzītajām sievietēm 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš otrdienas bijušajā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas mītnē Stūra mājā apskatāma pēckara gados politiski represētajām sievietēm veltīta izstāde “Rožu iela”.
Izstāde ir neliela, taču atzīmējama ar to, ka ilustrē iepriekš īpaši neizceltu represiju šķautni, kā arī ar to, ka izstādes kuratore ir ukraiņu vēsturniece Viktorija Pivena, kas mūsu zemē uzturas vien pāris mēnešu. Pivena šobrīd strādā par gidi Latvijas Okupācijas muzejā.
Čekas pagrabos izdzīvojušie stāsta, ka atsevišķiem Stūra mājas pagrabu un izolatoru gaiteņiem ieslodzīto žargonā bijuši savi īpašie nosaukumi. Tas gaitenis, kurā atradās sieviešu kameras, saukts par “Rožu ielu”. Starp tur ieslodzītām bijušas arī izstādē pieminētās Mirdza Lībiete Ersa, Anna Krima, Mirdza Barbaka, Zelma Kreicuma, Milda Tērauda – pārsvarā gados jaunas sievietes, kurām 40. gadu beigās vai 50. gadu sākumā tika inkriminēta “nacionālistisku” skrejlapu drukāšana, “pretpadomju literatūras” izplatīšana, dalība “pretpadomju nacionālistiskā grupā”, “padomju iekārtas apmelošana” un tā tālāk.
Piemēram, 1900. gadā dzimušo Zelmu Kreicumu 1945. gada augustā arestēja un apsūdzēja par to, ka viņa “uzturēja sakarus ar kontrrevolucionāru teroristisku grupējumu”, kurā bija arī Zelmas vīrs Edgars Kreicums. Viņa apgādāja vīru ar pārtiku, apģērbu un neziņoja “iestādēm”. Sods par to bija desmit gadu spaidu darbu nometnēs ar tiesību zaudēšanu uz pieciem gadiem un mantas konfiskāciju.
Tāpat citas izstādē pieminētās sievietes par pretestības izrādīšanu padomju okupācijas varai saņēma 5–15 gadu ieslodzījumu gulaga nometnēs. Izstādē ir arī sestā varone – Džilda Birzgale (Brača), 1941. gada latviešu jaunatnes patriotiskās kustības “Nacionālā sardze” dalībniece, kura, bēgļu gaitās dodoties, pārveda uz trimdas zemi Vāciju kustības savāktās liecības par Baigo gadu un tās saglabāja, lai pēc tam atdotu Okupācijas muzejam.
Stāsta veidošanai ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu sagatavotajā izstādē izmantoti minēto sieviešu dokumenti, fotogrāfijas, personīgās mantas, kas atrodas muzeja krājumā, papildinot stāstu ar arhīvā atrodamo informāciju. “Iedomājieties – 10 gadu ieslodzījums jaunai meitenei, izrautai no dzīves! Kad mēs iedziļinājāmies šajos stāstos, sapratām, ka ir svarīgi par to pastāstīt,” teic izstādes sakārtotāja, ukrainiete Viktorija, kurai īsā laikā izdevies “ielēkt” okupētās Latvijas represiju vēstures specifikā, kas ne vienmēr ir identiska ar šo pašu pieredzi Ukrainā. “Apstājāmies pie šiem dažiem stāstiem.
Kad sākām strādāt pie izstādes, materiālu atradām aizvien vairāk un vairāk. Tāpēc nolēmām, ka daļu sieviešu stāstu, ko projekta ietvaros nevaram nodemonstrēt tagad, vēlāk izvietosim kādā virtuālā izstādē paplašināti. Šie stāsti ir tik ļoti dažādi! Mani ļoti aizkustināja stāsts par vēstulīti mātei, ko Mirdza Barbaka, vesta uz nometni, iebāza vagona dēļu šķirbā. Vēstule sasniedza adresātu! Labi ļaudis nogādāja! Mani tas tā iedvesmoja! Gan tad bija cilvēki, kas palīdzēja, ticēja un nepadevās, un arī mūsdienās tādi ir!” emocijās dalās Viktorija Pivena.
Jāatgādina, ka izstāde un Stūra mājas pirmā stāva apskate ir bez maksas. Stūra māja turpina darboties, par spīti tam, ka ēkā nav apkures. Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība uzsver, ka apmeklētāju pieplūdums joprojām ir liels, tāpēc nav pamata Stūra māju uz ziemas mēnešiem slēgt. Turklāt daudz nāk ne tikai tūristi, bet arī vietējie.
