Rozes, pīles un pozitīvisms. Saruna ar Diānu Zandi 0
Teksts – Zane Zālīte
Psihoterapeite Diāna Zande ilgus gadus bijusi žurnāla “36,6 º” lasītāju ļoti iemīļotās rubrikas “Pieskārieni” līdzautore – viņas gaišās domas daudziem bijušas ceļavārdi un uzmundrinājums pelēkajā ikdienā saskatīt spilgtāku pavedienu vai spožu staru. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tieši ar viņu sākam žurnāla jubilejas mēneša aktivitātes arī portālā “LA.lv”.
Intervijā pārliecinos, ka šai neparastajai sievietei, kas daudziem, iespējams, joprojām saistās ar izmanīgo Lāsmiņu filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, nepiemīt tas, ko viņa pati dēvē par kucēna optimismu. Rodas iespaids, ka patīkamās proporcijās iemērīts gan racionāls, kritisks prāts, gan humora izjūta, gan pašironija, kā arī apziņa, ka dažbrīd nelīdz nekas cits kā pagaudošana uz Mēnesi – lai pēc tam sapurinātos, sastādītu darāmo darbu sarakstu un atkal ietu uz priekšu.
Diāna Zande 11 gadus pavadījusi nopietnās psiholoģijas studijās un pašlaik ir viena no nedaudzajiem oficiāli atzītajiem kognitīvi biheiviorālās terapijas praktizētājiem Latvijā. Pabeigusi doktorantūras studijas; tagad priekšā pretendenta gads, lai noslīpētu disertāciju. Staigājošs piemērs mūžizglītības iespējām!
Kāds ir jūsu distertācijas temats?
(Ievelk elpu.) Depresijas simptomi vecākiem perinatālajā periodā, zīdaiņa temperaments un sociālais atbalsts. Latvijā novatoriski ir tas, ka šis pētījums pievērš uzmanību arī tēva depresijas simptomiem.
Tēvi tātad arī kaut ko tādu jūt?
Gaidību laiku uzskata par brīnišķīgu, bet brīdis, kad bērniņš ienāk ģimenē, patiesībā ir sarežģīts. Pamatīgs pārbaudījums, turklāt visiem.
Kas vīriešus noved līdz depresijai? Vai viņi pirms bērna piedzimšanas arī mēdz sasapņoties, cik jauki tas būs?
Sievietēm tik tiešām viens no depresijas riska faktoriem ir neadekvāti augstās gaidas par to, kā būs. Visapkārt to vien dzird: bērniņš – tas būs tik skaisti, galvenais ir domāt pozitīvi! Pa, pa, pa… Domāt nereāli pozitīvi ir tikpat nelabvēlīgi, kā domāt nereāli negatīvi. Tie ir grāvji. Jādomā racionāli. Uzstādījums Domāsim pozitīvi! nozīmē noliegt daļu no dzīves. “Mazulis būs brīnišķīgs!” Jā, būs brīnišķīgs, bet viņš arī raudās, kakās, negulēs, būs neprognozējams, viņam nāks zobi, viņa dēļ vairs nevarēs aiziet uz kino, būs jāpērk autiņbiksītes, ne tikai smukie rāpulīši. Tas nebūs vienkārši! Vajadzētu ieraudzīt kopskatā: jā, es mīlēšu savu bērnu, bet dažreiz dusmošos, man patiks būt par mammu, taču dažreiz man tas būs līdz kaklam.
Bieži vien jaunajām mammām ir arī ļoti augstas prasības pret sevi, perfekcionisms – ar visu jātiek galā ideāli. Realitāte, kad vairs netiek galā, var radīt trauksmi un depresiju.
Ja padomājam par tēviem, viņu loma ir ļoti mainījusies. Pirms gadiem 30 ne no viena vīrieša negaidīja, lai viņš prastu nomainīt autiņbiksītes, izvestu bērnu pastaigā, vannotu un vēl atbalstītu savu sieviņu! Ja viņš to darīja, bija brīnišķīgi, bet no viņa to neprasīja. Tas drīzāk bija izņēmums. Ko no tēva pieprasa pašlaik? Lai viņš turpinātu pelnīt, turklāt labi, jo ir kredīts, māja un vēl sazin kas, lai viņš atbalstītu, ietu sievai līdzi uz grūtniecības nodarbībām, interesētos par bērnkopību, prastu nomainīt autiņbiksītes un turklāt viņam patiktu to darīt, lai viņš midzinātu savu bērniņu. Īsi sakot, lai viņš būtu tikpat foršs kā vienmēr un vēl vairāk! Taču vīrietis ar to netiek galā. Pirmkārt, tāpēc, ka viņam nav sava tēva parauga, kā būt tādam tētim, kas iesaistās. Otrkārt, prasības ir lielas, bet jaunajiem tēviem reti kad pajautā: kā tev iet? Kā tu jūties? Kā tev ir šajā laikā, kad tava sieva staigā ar milzīgo vēderu un viņai gribas te ēst, te dzert, te pagulēt, te pačurāt, bet tu īsti nevienu neinteresē?
Pārāk lielas gaidas un atbildība vienam cilvēkam?
Ļoti liela atbildība! Arī vīrietim, protams, var būt bijusi nomāktība jau iepriekš, var traucēt perfekcionisms, turklāt ir maskulīnā loma – nedrīkst būt vājš, ir jāspēj arī neiespējamais. Kāds tur brīnums, ka kādā brīdī viņš sabrūk – brūk vai nu fiziskā, vai emocionālā veselība.
Tā ir – vīrietis ir dzīvs! Amerikā bija projekts Īsts vīrietis – īsta depresija. Arī viņiem viss ir pa īstam! Sievietes drīkst raudāt un sūroties, bet vīriešiem, kā pieņemts mūsu sabiedrībā, jābūt stoiskiem. Viņi iet un mauc, un depresiju tāpēc atklāj citādā veidā: kļūst agresīvāki, aizkaitināmi, pārmērīgi sporto, pārstrādājas, par daudz iedzer, smēķē, agresīvi brauc un ir agresīvi internetā. Un vēl viņiem ir sāpes – sāp galva, sāp mugura. Ja trīsdesmitgadīgam džekam sāp mugura – a-ū, no kā?! Savas emocionālās raizes vīrieši izsaka tādā veidā, ko nesaista ar depresiju, piemēram, sūdzas, ka neiet darbā, nevis saka: es draņķīgi jūtos. Tāpēc šķiet, ka večiem viss ir kārtībā, tie jau vispār no dzelzsbetona!
Vīrietis ir emocionāls radījums. Viņam sāp – ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Ir svarīgi topošajam tētim laikā, kad viņam vajadzētu būt laimīgam, pajautāt: kā tu tagad jūties? Un kad bērniņš piedzimst, atkal pajautāt: kā tev tagad iet? (Saslejas un zemā balsī apņēmīgi saka.) “Man jāatbalsta sieviņa!” Jā, ir jāatbalsta, bet kas tevi atbalsta? “Ko man – man jau neko nevajag!” Kas tad tu esi par izņēmumu, ka nevajag?
Varētu teikt – ja vīrieša depresijai nepievērš uzmanību, viņš sakož zobus un iet tālāk. Paiet laiks, bērns paaugas, kļūst vieglāk… Viss taču droši vien tāpat sastājas savās vietās, un nekāda terapija nav vajadzīga.
Sievietēm pēcdzemdību depresija parādās lielākoties pirmajās nedēļās pēc bērniņa piedzimšanas, bet var sākties arī jebkurā brīdī aptuveni gada laikā pēc dzemdībām. Bieži vien nekādā veidā nepalīdzot – ne medikamentozi, ne ar terapiju –, depresija pāriet., taču ne vienmēr. Ar vīrieti ir līdzīgi – jā, var būt emocionālas grūtības, ilgstoši traucējumi, nomāktība virs normas, bet, kad grūtie laiki beidzas, paiet bērna pirmais dzīves gads, ģimene atkopjas. Tas ir labais stāsts.
Pietiekami bieži tā tomēr nenotiek, un tur slēpjas risks. Vecāku emocijām jāpievērš uzmanība, jo, ja mamma ir šitāda (attēlo nelaimes čupiņu) un ja tētis ir šitāds (savelk seju saspringtā grimasē), mamma bērnam nespēj pievērst vajadzīgo uzmanību un sajust viņu, un arī tētis bērniņam ir emocionāli nepieejams. Mazulim vecākus vajag emocionāli, nevis tikai lai nomainītu autiņbikses! To arī pierāda pētījumi – zīdainīši, kuru vecākiem ir depresija, pirmajos dzīves mēnešos daudz vairāk raud, ir grūtāki vecākiem – sliktāk guļ, sliktāk zīž. Vai tieši otrādi – arī mazuļiem ir tā sauktā zīdaiņu depresija: viņi ir klusiņi un it kā ērti, bet tā nav veselīga reakcija.
Un kā ar tiem vecākiem, kuri paši atkopjas pēc emocionāli smagā laika?
Jā, cilvēki atkopjas, jo katram iekšā ir milzīgi resursi. No vieglākiem depresijas simptomiem var izkārpīties un dzīvot normāli. Taču depresija var arī ieilgt. Sieviete var teikt: es tikai tagad saprotu, ka kādus trīs gadus pēc dzemdībām kaut kā funkcionēju, bet patiesībā biju ārpus visa. Tie ir trīs zaudēti gadi! Kāpēc tos zaudēt?
Turklāt, pat ja depresija pāriet, tai ir tendence atkārtoties ar nākamo bērnu, sarežģītos dzīves apstākļos… Vīrietim muguras sāpes var pāriet hroniskā stadijā. Daudziem, kuriem attīstījušās ķermeniskās slimības, to pamatā ir emocionālās raizes. Viņi tikmēr ir bijuši satraukti, kamēr – hops! – asinsspiediens ir augšā. Tas tāpēc, ka cilvēks nav risinājis savas emocionālās problēmas. Par to joprojām mūsu sabiedrībā plaši nerunā, un cilvēki to nepieņem. Jā, par to daudz raksta, bet… Ja kādam radiniekam ir augsts asinsspiediens, pret viņu izturas ar izpratni un iejūtību – ai, nabadziņš, traki gan! – un sniedz atbalstu. Savukārt, ja parādās trauksme, emocionāli traucējumi, apkārtējie reaģē citādi – vajag taču savākties! Tāpēc notiek tā, ka, saslimstot ar sirdi, kļūst par cietēju un nabadziņu, nevis atzīst – jā, es būtībā pats sevi līdz tam novedu, jo trīs gadus bez atvaļinājuma un normālas izgulēšanās strādāju. Ja atzītu, ka paša vaina, būtu par to jāuzņemas atbildība. Esam arī mācīti ļoti rūpēties par citiem, nevis par sevi.
Varbūt tāpēc, ka, rūpējoties par citiem, ir vieglāk būt labam? Rūpējoties par sevi, citiem šķieti patmīlīgs.
Kad vadu zīdīšanas lekcijas vecākiem, viens no svarīgākajiem punktiem, ko pieminu, skan tā: rūpes par sevi ir galvenās rūpes par bērnu! Tas nozīmē: ja esmu parūpējusies par sevi, citam par mani nebūs jārūpējas. Uzņemos atbildību par to, ka esmu paēdusi, padzērusies un arī pateikusi: ai-ai-ai, man vajag kādu plecu, uz kā paraudāt! Nevis visu atdodu un pēc tam prasu bērnam – es tev visu atdevu, dod man atpakaļ!
Ja esmu parūpējies par sevi, es uzņemos atbildību par savu dzīvi, un tā ir veselīguma pazīme. Negaidīt, ka kāds cits mani pestīs laukā un padarīs laimīgu!
Jūs runājāt par nereāli pozitīvo attieksmi, bet, šķiet, tieši tā pašlaik ir modē! Kritizēšanu uzskata par sliktu stilu…
Sabiedrībā, kur klājas grūti, ļoti plaukst dažādi brīnumdaru biznesi – vieglie un ātrie veidi, kā kļūt laimīgam. Pozitīvās domāšanas guru, kouči un ezoteriķi. Viņi sola: galvenais ir domāt pozitīvi, es iemācīšu, un visas lietas tavā dzīvē būs atrisinātas! Cilvēks tic un seko kādam, kas varbūt trīs nedēļas vai gadu kaut ko ir pamācījies. Vai mēs ietu pie zobārsta, kurš teiktu – man ir jauna metode, es ar kadiķu irbulīti paurbināšu? Mums pat prātā nenāktu! Bet jautājumos, kas skar emocionālo veselību, mēs savu dzīvi un domāšanu uzticam šarlatāniem.
Un viens no šarlatānismiem ir pārlieka pozitīvā domāšana. Tā domāt ir labi un veselīgi, ja tā ir adekvāta, racionāli pozitīva domāšana. Mammām zīdīšanas lekcijās stāstu kādu piemēru. Mēdz teikt: galvenais ir ticēt, un pieniņš būs! Es tad saku – sadosimies rokās, aizvērsim acis un ticēsim, ka šeit izaugs rožu krūms. Taču, lai izaugtu rožu krūms, jābūt zemei, jāizrok bedre, jāiestāda, jāmēslo, jāaplaista, jānovāc laputis. Ar ticēšanu un pozitīvo domāšanu mēs ne rozes, ne bietes neizaudzēsim.
Kāpēc mēs domājam, ka mūsu dzīvē kaut kas mainīsies, ja mīlēsim visu pasauli? Kā tas ir – mīlēt visu pasauli? Kā to darīt, kādai jābūt uzvedībai? Tā ir vienkārši tukša frāze! Bet iemācīties vairāk izrādīt mīlestību savam partnerim…
Tas jau ir reāls darbiņš!
Tieši tā! Kāpēc cilvēki tic, ka var neko nedarīt un būt laimīgi? Ka var mainīt, uzlabot un sakārtot savu dzīvi, neko nedarot, neuzņemoties atbildību?
Doma laikam ir tāda, ka dzīve kļūs labāka, ja neredzēs neko sliktu, neko nekritizēs.
Vai lauzta kāja kļūst mazāk lauzta, ja to nenosauks vārdā? Ja es nerunāju un izliekos, ka viss ir kārtībā, vai tas tiešām nozīmē, ka man viss ir labi?
Līdzīgi ir ar atsacīšanos novecot. Lai man piedod visi Seksa un lielpilsētas cienītāji, bet man šķiet, ka tā ir infantilisma paraugdemonstrācija! Baletsvārciņi, kurpītes, kurpītes, kurpītes… Vai tiešām tās ir sievietes 45 gados?
Reālistiski ir pieņemt, ka mēs novecojam un arī tas ir vērtīgi. Mācīties ir vērtīgi, dažreiz kļūdīties ir vērtīgi. Pieņemt, ka neizdosies bērnu izaudzināt tikai ar smaidu vien, ar pozitīvismu. Dzīvē eksistē prieks, bēdas, naids, mīlestība, izmisums, uzvaras brīži, zaudējumi.
Ja turpinām runāt par novecošanu, jūs īpaši turat rūpi arī par vecvecākiem, par vecmāmiņām. Vai arī viņām piemīt mūžīgā dilemma kā daudzām mammām, kurām grūti savienot ģimenes dzīvi ar karjeru?
Vecvecākiem sāku pievērsties pirms aptuveni astoņiem gadiem, redzot, ka veidojas daudz paaudžu konfliktu par mazo bērniņu audzināšanu. Izveidoju lekciju ciklu topošajiem vecvecākiem. Ideja – pastāstīt, kas jauns bērnu audzināšanā. Kā viņus aprūpē, kā baro un kāpēc tas, kas pirms gadiem 40 šķita pats par sevi saprotams, šodien vairs netiek akceptēts. Nevis tāpēc, ka vecvecāku pieredze būtu slikta, bet gan tāpēc, ka mūsdienās daudz vairāk ir zināms par bērna fizioloģiju un attīstību. Lai vecvecāki būtu kompetenti, saprastu, ka viņiem ir citāda loma nekā vecākiem. Pirmkārt, vecvecākiem mazbērns nav jāuzaudzina, tā nav viņu atbildība. Tas nozīmē arī to, ka vecvecākiem nav tiesību visu laiku mesties bērnu ģimenē un audzināt mazmazbērnus un arī savus pieaugušos bērnus.
Kāda ir vecvecāku loma?
Tā kā vecmāmiņām un vectētiņiem nav jāatbild par to, ko mazais vilks mugurā, ko ēdīs un kā izskolosies, jo par to gādā vecāki, viņiem ir vairāk laika dot visu ko citu: mīlestību, emocijas, pieredzi. Stāstus par to, kā kādreiz bija. Kultūras vērtības. Tradīcijas. Saistību ar iepriekšējām paaudzēm, jo mēs esam kā alpīnisti. Sasaitē aiz mums ir mūsu vecāki, vecvecāki… Neesam nokrituši no zila gaisa.
Vecvecāki var nesteidzīgi ar mazbērniem kaut vai parkā pie pīlītēm pastāvēt.
Vai, to visu stāstot, jūs runājat arī par sevi kā vecmāmiņu? Vai jums ir laiks stāvēt ar mazbērnu pie pīlītēm?
Pastāvu arī pie pīlītēm. Mans princips ir tāds – ar bērniem mazāk, bet ar mazmeitu noteikti: ja esam kopā, tad esam. Viņai ir trīs gadi un mēneši – tā viņa saka par sevi. Jūtu, kā piebremzēju. Kļūstu lēnāka. Pieslēdzos viņas pasaulei. Ko viņa no manis prasa, to es dodu. Kad mani bērni bija mazi… Bija tā, ka viņi man prasīja, bet es teicu – man tagad nav laika, es nevaru, vēlāk. Bija vairāk kompromisu, taču mēs bijām kopā nemitīgi. Ar mazmeitu esam kopā retāk, tomēr pamatīgāk.
Pagājušajā vasarā laukos viņa – tad vēl nebija trīs gadus veca – mūs visus, pieaugušos, savu tēti, mammu, mūs, abus vecvecākus, un vēl kādu no maniem bērniem – nostādīja rindā un teica: tagad es jums došu zvaniņus! Viņa iegāja pļavā, salasīja iedomātos zvaniņus un izsniedza mums katram pa zvaniņam. “Vēl nezvaniet!” Mēs paklausīgi turējām zvaniņus un stāvējām. “Nezvaniet, es ieslēgšu mūziku!” Ieslēdza, un mēs visi zvanījām – ding, ding, ding. Tad es domāju – cik brīnišķīgi, ka tas mazais zaķītis piedzīvo, ka visi lielie zvana viņas zvaniņus! Tas nenozīmē, ka viņa mūs dancina, kā patīk, bet ar zvaniņiem viņa sajuta, ka var ietekmēt pasauli.
Vai aktrise kaut kur jūsos vēl ir?
Protams, ka ir! Kad vadu lekcijas, tā būtībā ir monoizrāde. Tur ir iespēja parādīt radošumu. Man ir izkopta valoda, es protu noturēt uzmanību, un ir patīkami, ja pēc lekcijas man pasaka paldies. Aktrises daba savu dabū.
Savu aplausu devu tātad saņemat…
Jā, bet teātris nav kaut kas tāds, bez kā es nevarētu iztikt. Man vienmēr ļoti, ļoti ir paticis kino un televīzija. Man patīk dzīvās pārraides, patīk iet uz dzīvajiem radioraidījumiem, pati dzīvajā esmu vadījusi raidījumu. Esmu strādājusi arī žurnālistikā un kopumā tik daudz ko darījusi. Visas šīs lietas mani joprojām baro.
Uzskata, ka vajag mācīties vienu lietu un iet dziļumā. No vienas puses, tas tiešām ir labi, bet, no otras puses, rada atrautību. Šaurs speciālists dažkārt nespēj orientēties ārpus ierastās specialitātes. Manuprāt, mums, šajā reģionā dzīvojošajiem, piemīt brīnišķīga īpašība – mēs ļoti daudz ko protam, taču tas nenozīmē, ka esam virspusēji. Mēs ļoti ātri aptveram un ļoti ātri pielāgojamies, jo visu laiku esam bijuši spiesti pielāgoties mainībai.
Tā ir arī ar mani. No lietišķās skolas iegūto izmantoju, strādājot ar bērniem, – mēs ļoti daudz ko darām ar rokām. No teātra – pantiņu skaitīšana, pasaku sacerēšana, spēlējam lomu spēles. Žurnālistika – spēja uzrakstīt, izteikt domu. Darbs tirdzniecībā – es spēju pārdot sevi, jo esmu uzņēmums. Nav tā, ka es nāku glābt pasauli – es daru savu darbu, un tas kaut ko maksā. Man ir privātprakse, es pilnībā sevi nodarbinu.
Tagad esot tendence psihoterapiju noliegt. Proti, organisma dabiska reakcija esot – apglabāt, norakt sāpīgu pieredzi, nomēzt no virspuses, lai netraucē dzīvot.
Dažās situācijās ir jāuzrok. Piemēram, posttraumatiskā stresa sindroms. Cilvēks ir cietis avārijā un vairs nespēj iekāpt automašīnā, jo viņam ik pa brīdim notikušais uzplaiksnī atmiņā un viņš jūtas tāpat kā avārijas brīdī. Vai viņš ir aizmirsis? Nē, un tas viņam traucē normāli dzīvot. Tad ir jāstrādā, lai atcerētos, atcerētos, atcerētos… Mērķis ir tieši izrunāt sāpīgās atmiņas, lai tās apzinātos un lai tās vairs netraucētu.
Vienlaikus ir jāspēcina savi resursi, jātiek skaidrībā, ko es pats varu darīt lietas labā.
Kad žurnālā 36,6ºC uz kādu laiku atteicāmies no ikmēneša rubrikas, ko jūs ilgu laiku veidojāt, zvanīja kāda lasītāja un teica, ka tās ļoti pietrūkstot. Citādi tikai trauku dvieļi vien acu priekšā, bet gribas arī sniegu kalnu virsotnēs.
O, tiešām? Cilvēkiem tātad vajag kaut kādu grūdienu, uzmundrinājumu. Man pašai bija interesanti to veidot. Visas intervijas savā ziņā ir sevis sakārtošanas darbiņš. Caur šīm sarunām sapratu, ka man ir tendence meklēt sevī resursus un ka ar saviem klientiem tos arī cenšamies meklēt un atrast. Savu vājumu mēs labi zinām, bet ir labi apzināties arī resursus. Dažreiz mans resurss kādam citam var šķist pilnīgs čau – sēdēt pie kaut kādas hortenzijas vai gulēt un ošņāt zemi?! Bet pamatā ir ideja, ka mums šie resursi ir! Starp citu, arī trauku dvielī var būt resurss (smejas).
Taču kopumā es neesmu pārpozitīva. Es izvēlos – šobrīd būšu priecīga, bēdīga vai dusmīga. Piemēram, ienāku pie bērna istabā un jautāju: ko man tagad darīt? Vai izvēlēties būt dusmīgai vai bārties? Labi, es izvēlējos bārties! Tā, kas te notiek, kas tas ir, kāpēc nav tas un tas? (Tēlo bāršanos un smejas.) Sabaru trīs minūtes – un viss. Paskaidroju: ja izvēlos būt dusmīga, tu ātrāk sakārto atvilktnes.
Arī man ir, par ko gausties un gaudot, un ir cilvēki, kam es to izgaudoju. Kaut vai par disertāciju – es nesaprotu, man bail, es to nevarēšu izdarīt, un kāpēc vispār man tas bija vajadzīgs. Mīļo dieviņ, nocel mani no šīs trases!
Es tā pagaudoju, bet zinu, ka, iekrītot šajās gaudās, es vairāk uztraucos un tas nav risinājums. Tāda ir arī kognitīvi biheiviorālās terapijas pieeja – uztraukums nav risinājums. Tāpēc brīžos, kad jūtu uztraukumu, saku sev stop un domāju, ko varu darīt. Čik, čik, čik, darāmo darbu sarakstiņš, dedlainiņi, un pēc kārtas vālēju. Ļoti racionāli.
Nevis gaidāt, kad visi pasaules luksofori sadosies rokās un tajos ieslēgsies zaļā gaisma?
Nē. Kaut gan vienreiz visi luksofori manā dzīvē sadevās rokās! Tā notika pirms desmit gadiem, kad piedalījos televīzijas šovā Ekspedīcija. Kādā brīdī viens cilvēks, vērtējot šova gaitu, pateica: “Līdz galam ir jāaiziet Mārtiņam, un vislabāk viņam palīdzēs Diāna.” Tajā brīdī es it kā apstājos. Kas notiek? Esmu palīdzētāja? Es šeit esmu tādēļ, lai palīdzētu kādam citam aiziet līdz galam?! Es pati gribu aiziet līdz galam!
Kad finālā bijām palikuši trīs, katram bija jāsaka tāda kā runa, sak, balsojiet par mani. Un tad es izteicu Koelju domu – ja cilvēks kaut ko ļoti, ļoti grib, visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu. Patiesībā ar to domāju, ka esmu bijusi Lāsmiņa un tāpēc ar to ļoti daudz devusi. Negribot devusi. Ar Lāsmiņu esmu daudz maksājusi. Ilgu laiku, piemēram, atnākot ciemos, manī uzreiz redzēja Lāsmiņu un skatījās drusciņ kā uz tādu mērkaķi. Mēs ar vīru arī nevarējām veikalā izlamāties par to, vai pirksim vai nepirksim malto gaļu, jo biju taču Lāsmiņa. Tad, spēles finālā, man šķita – esmu ar šo vienu lomu daudziem cilvēkiem devusi foršas izjūtas, un varbūt tagad, ja katrs vienu reizi piezvanīs, es to saņemšu atpakaļ. Tā būtībā arī notika. Es uzvarēju. Laimestu ieguldīju izglītībā. Iestājos psihologos un samaksāju par studijām. Laikam esmu tāds labs piemērs tam, ko sauc par mūžizglītību. Apliecinājums, ka tas ir iespējams par spīti bērnu baram, par spīti tam, ka nav nekādas īpašās atbalsta komandas, ka nav mantas. Mainīt dzīves ceļu ir iespējams. Nav tā, ka ir tikai trauku dvielis. Noliec to malā, ej un dari!
