E. Līcītis: – Profesor, jūs mūs iedrošināt, cik sabiedrība ir mēreniem uzskatiem, sadzīvot spējīga. Vai tāpat jūs iedrošināsiet manevrējošo “Saskaņu”, ka tās līdz šim vienīgās krievu tiesību aizstāves lauciņā neielauzīsies pēdējo notikumu kontekstā aktīvi konkurējošā Ždanoka ar saviem piekritējiem. “Saskaņa” pārģērbjas sociāldemokrātiska, ar 51 latvieti sarakstā. 5
– “Saskaņa” atdod lauciņu bez cīņas, ja jau nepiemin etnisko problēmu pastāvēšanu šīs partijas 4000 burtu jeb mazajā programmā. Ždanokas komanda to izmantos, sakot – skatiet, šitie zēni sola sociāldemokrātiskas vērtības, bet jūs viņi nodod! Vienā daļā tas atradīs dzirdīgas ausis. Bet mani maz baida “Saskaņas” līderu politiskā nākotne. Baida krievu kā leģitīmu politisku oponentu neatzīšana, proti, tādu, kuros, lai arī nepiekrītam daudzos jautājumos, tomēr mēģinām ieklausīties un saprast. Un neidentificējot katru no krieviem ar Krimu vai Krieviju.
V. Krustiņš: – Neiesim uz Krimu, tepat Latvijā bija 1940. gada okupācija.
– Viens ir okupācija kā noticis fakts, otrs, cik to saistām ar indivīda, kurš šeit, Latvijā, dzīvo jau trešajā paaudzē, personīgo atbildību. Lūk, tā ir principiāla robežšķirtne.
E. Līcītis: – Pieminējām vēsturi. Kā mācībspēks esat jauniešiem pietuvināts. Sakiet, cik, pēc jūsu domām, kritiskā situācijā šodien mēs spētu pacelt studentu rotu vai bataljonu tēvijas aizsardzībai? Aptaujātie jaunie cilvēki nereti izsakās – ja pār Latviju savilktos mākoņi, vislabākais būtu laisties lapās.
– Tā nav korekti jautāt miera laikā, jo cilvēku pirmā, dabiskā reakcija būtu – jārada tādi apstākļi, lai nekas neapdraudētu Latviju, nevienam nevajadzētu atdot dzīvību par tēvzemi. Es visu mūžu esmu nodzīvojis miera apstākļos, negribu pārbaudīt, kādi būtu citi apstākļi. Redziet, tie jaunieši, kuri atnāk studēt pie mums, jau ir izvēlējušies palikt Latvijā. Tic un acīmredzot saista nākotni ar Latviju. Tas jau norāda uz zināmu patriotisma līmeni. Ārzemēs studējošiem ir liela varbūtība tur arī palikt, kaut to nesaku par visiem. Mūsu katedrā studē diezgan daudz krievu studentu, un es neesmu manījis kādas nopietnas problēmas viņu attiecībās ar latviešu studentiem. Esmu pārliecināts, ka uz nekonstruktīviem mītiņiem viņi neskries, lai arī, iespējams, viņi nav vienmēr sajūsmā par valdības veikumu. Tāpat kā latviskā auditorija. Svarīgākais, ko cenšamies veicināt, – spēja kritiski un racionāli spriest.
V. Krustiņš: – Ziniet, te vedīšot amerikāņu tankus, pāri mums esot lietussargi, bet diez vai mēs noturēsimies, ja nebūs stipra zemessardze. Tāpat kā no tā atkarīga noturēšanās, ko iemācīs jaunatnei. Vai skolā iemācīs pienākuma apziņu, nevis tikai “man ir tiesības un man pienākas”, pilsoniskumu, piederības sajūtu valstij.
– Es jums piekrītu par zemessardzes un patriotiskās audzināšanas nozīmi. Reizē piemetināšu – drošības sajūtu rada ne tikai tas, cik tev ieroču. Arī tas, cik sabiedrība ir vienota attiecībā uz noteiktām vērtībām.
