E. Līcītis: – Sakiet, vai Eiropā ir pieredze, kā cīnījušies ar valstij nevēlamas, naidīgas ideoloģijas paudējiem un tikuši galā? 5
– Vācijā aizliegti galēji radikālie poli – komunistiskā partija, atklāti neonacisti. Par to diskutē, viņi cenšas apstrīdēt, tomēr ierobežojumi ir. Tas ir izplatīts teorētisks jautājums Eiropā – ciktāl vispār sniedzas tolerance? Vai tā ir iespējama pret spēkiem, kuri nav toleranti principā, kuri noliedz demokrātiskās cilvēku sadzīvošanas pamatnormas? Šajā kontekstā ir izskatāms Latvijas Krievu savienības parakstītais dokuments ar Krimas partiju – vismaz juridiski. Indivīds var šaubīties, iegūt informāciju no dažādiem avotiem, izteikt viedokļus, kas ne vienmēr visiem patiks. Bet te ir politiska partija ar diezgan lielām izredzēm iekļūt Saeimā – un tās rīcību, darbību gan vajadzētu izskatīt juristiem. Mēs tik daudz pēdējā laikā vietā un nevietā esam runājuši par konstitucionālo tiesību jautājumiem un pamatvērtībām. Un viena šāda vērtība ir, ka demokrātijai jābūt spējīgai pašai sevi aizsargāt.
V. Krustiņš: – Mūsu tautietis, Austrālijas politologs Ozoliņš “LA” izteicies, ka Dombrovska kungs bijis tehnokrāts pareizajā vietā, pareizajā laikā. Tomēr kā premjeram viņam neesot bijušas aktuālas tautiskās, nacionālās lietas, arī kultūra. Vai jums neliekas, ka “Vienotībai” tās joprojām nav aktuālas?
– Apgalvošu, ka ir. Dombrovskis bija perfekts savā vietā un laikā, darbojoties noteiktos, viņam uzliktajos rāmjos. Ar savu mieru iedvesa sabiedrībai, ka mēs noteikti izkārpīsimies no nepatikšanām. Toreiz priekšplānā bija jautājums par mūsu saimniecisko izdzīvošanu. Taču arī šodien, manuprāt, mums nav par varas makti jāturpina skandēt kā mantru, ka te ir vienīgā vieta pasaulē, kur iespējams attīstīt latviešu kultūru, ka sabiedrības vienotības pamats ir tikai latviešu valoda un kultūra. Par pirmo apgalvojumu varu uz aptauju datu pamata apgalvot, ka tam piekrīt lielais vairākums Latvijas iedzīvotāju – gan latviešu, gan cittautiešu. Otrais apgalvojums šķiet apšaubāms uz iepriekšējās pasaules pieredzes pamata, kas ļauj apgalvot, ka tīri etniskie pamati nav tie efektīvākie. Mums beidzot jāsāk runāt ar konstruktīvo, reāli pastāvošo cittautiešu daļu. Pēc aptaujām, noskaņojums kā latviešu, tā krievu vidū vairākumā ir stipri mērenāks nekā politiskajā debatē vērojamais un arī presē izlasāmais. Esam sagatavojuši un publiskosim pirms vēlēšanām Latvijas demokrātijas izvērtējumu – “Demokrātijas auditu”, kas apkopo desmit gadu atrašanās pieredzi Eiropas Savienībā un NATO. Uzdevām arī jautājumu, kā šajos gados mainījās attiecības starp latviešiem un krieviem. Kaut – godīgi atzīšos – gaidīju pretējo, divas trešdaļas respondentu atbildēja, ka attiecības tādas pašas vai uzlabojušās! Trīs ceturtdaļas latviešu un krievu respondentu uzskata, ka otras kopienas pārstāvjiem var uzticēties. Es nekādā ziņā negribu idealizēt situāciju un apgalvot, ka latvieši staro mīlestībā pret krieviem un tie pret mums, taču gluži utilitāra tieksme sadzīvot ir pārsvarā. Noskaņojums ir meklēt kompromisu, turpretī Latvijas politiskā elite ļoti aktīvi izmanto daudz galējākus polus un noskaņojumus, kādi arī sabiedrībā, bez šaubām, pastāv.
