E. Līcītis: – Prezidents Bērziņš ņēmis vārdu un jau palīdzējis cilvēkiem izvēlē par īstajiem kandidātiem. Viņš teicis, ka jābalso par tiem, kuri “reāli strādājuši”. Tā ir droša norāde? Vai Straujumas kundze atbilst šai kategorijai? 5
– Kopumā, domāju, atbilst. Man ir pozitīva attieksme, tāpēc ka aizvadītajos “stūrēšanas” mēnešos valdība nav izdarījusi acīmredzamas glupības, par ko sarkt. Straujuma kuģi vada, kaut tam no paša sākumā netika lemts tāls un ilgs peldējums. Tā ir pagaidu valdība, kura gan ir pieteikusies pēc vēlēšanām būt par pastāvīgo. Attiecībā uz prezidenta ieteikumu mana attieksme ir nedaudz skeptiska, jo kurš tad cits sevi varēja parādīt par “strādīgo”, ja ne tie, kas veidoja valdošo koalīciju? Bet ir diezgan liela varbūtība un diez vai es īpaši riskēju ar savu prestižu, ja minēšu, ka visdrīzāk pie varas tā pati valdošā koalīcija arī saglabāsies. Var pamainīties vēlētāju atbalsts kādai no trim valdošajām partijām, bet koalīcija – diez vai. “Saskaņai” pašreiz iespēja tikt valdībā ir stipri minimāla, lai neteiktu vairāk.
V. Krustiņš: – Vai viņi uz to cenšas? Tas ir, iekļūt valdības sastāvā? Kas vēl nenozīmē valdīt. Ne arī – būt atstumtiem?
– Man ir grūti pateikt, kā pašreizējā situācijā varētu viņu cenšanās izpausties. No vienas puses, viņu acīmredzamais uzsvars uz sociāldemokrātiskām vērtībām ir mēģinājums šādā veidā iekarot arī latviešu vēlētāju simpātijas. No otras puses, viņu norobežošanās no iepriekšējām prioritātēm man šķiet par strauju. Te gan jāatzīmē, ka pie varas esošās partijas viņiem šajā ziņā piespēlē. Par to liecina partiju īsās programmas, kam parasti ne vēlētāji, ne politologi īpašu vērību nepiegriež. Kas mani šoreiz pārsteidza? Un kas nerunā par labu pašreizējam Latvijas politiskajam establišmentam, pie kura var pieskaitīt arī “Saskaņu”? Tas, ka lielo spēlētāju – “Vienotības”, “Saskaņas” un ZZS – programmās nav neviena vārda, ka mūsu sabiedrībā pastāv etniskas un valodu problēmas. Manuprāt, tas Latvijai ir svarīgs, nozīmīgs jautājums, par ko jārunā, bet politiskā spektra centrs to it kā atstāj malā, iekavās. To loģiski un normāli izmanto NA, no otras puses – tā ir arī Latvijas Krievu savienības pašreizējā niša. Viņu pēdējo gadu pārvērtības atsauc atmiņā padomju gadu anekdoti, kad jautā – vai esi novirzījies no partijas līnijas? Atbilde – nē, kopā ar partijas līniju. Kamēr Kremlis uzturēja cilvēktiesību tēmu sakarā ar krievvalodīgo stāvokli Baltijā, tikām ždanokieši saucās “PCTVL” un cīnījās par cilvēktiesībām, turpretī tagad Kremļa politikas centrā ir “krievu pasaule” un Ždanokas partijas programmas centrā ir pat ne krievvalodīgo, bet krievu aizstāvība. Tieša atbilde Putina pasludinātai rūpei par tautiešiem, lai kur tie atrastos. Tāpēc man vēl vairāk šķiet, ka starpetnisko attiecību problēma pastāv un tā jārisina politiskā centra ietvaros, kur iespējams vairāk vai mazāk saprātīgs, ne uz emocijām balstīts risinājums.
