Rozenu dzimtas pēcteča mērķis ir padarīt Lielstraupes pili par visefektīvāko, ilgtspējīgāko pili pasaulē 102
Autore: Anna Kola
Viņa mērķis ar atgriezt pili savā vēsturiskajā spozmē, atgriezt Straupē dzīvīgumu un piesaistīt ārvalstniekus, kas atdzīvinātu arī vietējo ekonomiku. Jakobs fon Rozens ir amerikānis, viņš ir senās fon Rozenu dzimtas pēctecis, kurš nu ieradies Latvijā ar cerību un plānu atgūt savai dzimtai reiz atņemto Lielstraupes pili. Vizionārs, uzņēmējs, enerģētiski pozitīvs, gaišs un, kā pats atzīst, garīgs cilvēks, viņš solās Straupes dzīvē likt uzsvaru arī uz reliģiski – garīgām vērtībām, kuras viņa skatījumā Latvijā ir panīkušas. Ar Jakobu (un viņš uzsver, ka vārds jāizrunā tieši šādi – pēc vāciskas tradīcijas, ne angliskajā šī vārda variantā ‘Džeikobs’) Rožu laukumā sarunājāmies par viņa plāniem, iecerēm pils nākotnei un plāniem atgriezties Latvijā uz palikšanu.
Vai šī ir jūsu pirmā vizīte Cēsīs, Latvijā?
Nē. Esmu šeit bijis jau četras reizes. Pirmoreiz šeit atbraucu viens pats, bez ģimenes, 2022.gadā. Tolaik patiesībā biju atceļojis uz Igauniju biznesa sadarbības dēļ. Jau 12 gadus strādāju atjaunojamās enerģijas nozarē, un arī tolaik viesojos Igaunijā uzņēmumā “SolarStone”, kas ražo saules paneļus. Faktiski biju kā konsultants viņiem, lai viņu ražoto produktu nogādātu ASV tirgū. Tā nu sarunas gaitā ar saviem igauņu sadarbības partneriem pajautāju: “Klau, vai nevariet mani aizvest uz kādu vietu Latvijā, burtiski pāris stundu attālumā? Vēlos apmeklēt šo pili.” Tolaik gan necentos viņiem izklāstīt, kāpēc gribēju apciemot Lielstraupes pili, šķita, ka viņi nesapratīs, bet tieši toreiz pirmo reiz sastapu Rudīti [Rudīti Vasili – Lielstraupes pils tūrisma indormācijas speciālisti, aut.]. Redzēju, ka pils palēnām brūk kopā, sapratu – gribu to atgūt, par to cīnīties. Rudīte atzina, ka līdz šim visi Rozeni, kas paviesojušies Straupē, atbrauc un aizbrauc. Viņi tāpat kā es redz, ka pils palēnām brūk kopā, bet tomēr dodas prom. Arī mani dzimtas pārstāvji, protams, runāja par to, vai ir iespēja pili atgūt, bet, neredzēdami reālu veidu, kā to izdarīt, tālāk neko necentās panākt.
Atzīšu, ka arī man ir skumji redzēt to likteni, ko piedzīvojušas daudzas Latvijas vēsturiskās vietas. Daļa no tā, protams, ir vēstures notikumu dēļ. No otras puses – jaunā paaudze ļoti cenšas virzīties uz rietumiem, cerot, ka arī mūsu vēsturiskais mantojums dzīvos vēl ilgi.
Vēsture ir vēsture, no tās nevar aizbēgt. Tā mūs veido. Arī mani.
Šobrīd, kad uzplaiksnījušas ziņas par jūsu vizīti šeit un plānu pārņemt Straupes pili savā gādībā, izskan apgalvojums, ka tik viegli to izdarīt nebūs iespējams – jūsu ģimene, senči, 1939.gadā par pili saņēmuši kompensāciju, un likuma kārtā pils jūsu ģimenei faktiski nemaz nepienākas.
Varu to izskaidrot. 1629.gadā mans 11. pakāpes vectēvs Fabians II teica, ka “nav lielāka kauna mūsu dzimtai, kā pazaudēt šo pili – Lielstraupi.” Tā ir mūsu dzimtas pirmā mājvieta. Johans Gustavs fon Rozens vēlāk, 18.gs.60. gados pili atpirka no Krievijas cara par 19 tūkstošiem rubļu. Divas paaudzes vēlāk Hanss bija spiests pili pārdot Padomju Savienībai. Kas interesanti, 1905.gada revolūcijā pils tika nodedzināta. Tad pienāca padomju aicinājums pili pārdot, ko Hanss ļoti negribēja – tā bija mūsu dzimtas mītne jau 800 gadu.
Mūsu dzimta faktiski ir kā diaspora – esam izkaisīti pa visu pasaule, bez tādām īstām mājām – līdzīgi kā ebreju tauta. Mūsu mājas bija šeit, Baltijā. Kad Padomju Savienība sabruka, mana ģimene nekad neatgriezās. Manus otrās un trešās pakāpes priekštečus padomju laikā izsūtīja uz gulagu, neviens nezina, kas ar viņiem notika. Mans vecvectēvs atrada iespēju, kā padomju laikā ceļot uz šejieni, kā fotokameru ražotāja “Leica” pārstāvis. Tādā veidā viņam bija iespēja pamatoti ierasties šeit, un viņš izmantoja iespēju apmeklēt ģimenes arhīvus. Par šo visu bērnībā nedrīkstēja runāt, es lielāko daļu notikumu nemaz nezināju. Nezināju ne par priekšteču izsūtīšanu uz nometnēm, ne par īpašumu atņemšanu. Mana māte nekad nerunāja par to, ka mūsu ģimenei ir piederējušas pilis un muižas.
Dzirdot stāstus par citiem, kas ir baronu pēcteči, vienmēr jutu lielu aizrautību, bet nekad kā bērns nenojautu, ka pats tāds esmu. Manas dzimtas trīs paaudzes ir strādājušas “Leica”, viņiem piederēja vairums uzņēmuma akciju līdz brīdim, kad to pārdeva 1996.gadā. Pirms pieciem gadiem viesojos “Leica” simtgades jubilejas pasākumā Vācijā. Sēdējām ar Laitzu ģimenes pārstāvjiem, runājām par pilīm un dzimtas mantojumu, un viņi man prasīja: “Kāpēc tu neesi atguvis savu dzimtas mantojumu?” Atbildēju, ka to mums atņēma. Uz šādu atbildi saņēmu piebildi, ka visi Eiropā, kuru dzimtām reiz bijušas pilis, tās ir atguvuši pēc Padomju Savienības sabrukšanas. Teicu, ka tiešām nezināju, ka tas ir iespējams – izrādās, bija.
Pēc tam piecus gadus pavadīju pētot dokumentus, juridiskos noteikumus, savu dzimtas koku, lai saprastu, vai pili varu atgūt likumiskā kārtībā. Saņēmu apstiprinājumu no Starptautiskās augstdzimtības komisijas un asociācijas par savu tiešo pēctecību Rozenu dzimtā – iegūtais apstiprinājums pierāda manus tiešos priekštečus 23 paaudzes atpakaļ – līdz pat Voldemāram I von Rozenam, Igaunijas apgabala tiesnesim 13.gadsimtā. Man ir vairākas apstiprinājuma vēstules savai von Rozenu asinslīnijas piederībai, tostarp no Toskānas prinča, Maltas bruņinieka un Austrijas erchercoga.
Laika posmā no 1991.gada līdz 1996.gadam bija atvērts periods, kad augstdzimušo dzimtu pēcteči varēja pieprasīt sev atņemtos īpašumus. Tolaik man bija 5 – 10 gadi. Es neko nevarēju izdarīt. Šobrīd ir skaidrs, ka pēc starptautiskiem nosacījumiem ir 100 gadu, lai pieprasītu sev atņemtos īpašumus atpakaļ. No šāda aspekta skatoties, man ir tiesības pieprasīt savu dzimtas pirmo īpašumu atpakaļ. Parādīšu [rāda senu karti mobilajā telefonā, kurā redzami neskaitāmi punktiņi Vidzemē un Igaunijas teritorijā – aut.], šie visi ir mūsu dzimtas īpašumi. Daudz, vai ne? Un tomēr Straupe ir vissvarīgākā. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir mūsu dzimtas pamata mājvieta.
Pirmā mājvieta, kura tika uzcelta 1263.gadā. Esmu savas mātes pirmdzimtais dēls, un mana māte ir fon Rozenu tieša pēctece. Tas man dod morālas tiesības uz šo īpašumu. Par likumisko pusi – vēl jaskatās. Ir vairākas instances, kas to nosaka. Mans mērķis nav uz pilnu jaudu nākt un rauties pēc šīs pils, bet gan parādīt, ka varu šo vietu atdzīvināt, atjaunot, vienlaikus piesaistot naudu Latvijas ekonomikā, nevis ļaut tai palēnām aiziet nebūtībā. Šobrīd, viesojoties pilī, kļūstu ļoti emocionāls. [Jakobs uz brīdi apklust]. Ir ļoti aizkustinoši tur būt, just visu savu senču enerģiju sev apkārt. Savu dzimtas izcelsmi esmu izpētījis pat līdz 4.gadsimtam pirms mūsu ēras – Romas impērijā.
Tātad pils vienmēr, kopš uzcelšanas brīža, ir bijusi jūsu dzimtas īpašumā?
Gandrīz vienmēr, jā. Teju 800 gadus. Ja pastaigāsiet pa Lielstraupes pili, nekur neredzēsiet uzrakstus “Lielstraupe, Vendene, Cēsis vai līdzīgus”. Visur redzams tikai mūsu dzimtas vārds – Rozeni un dzimtas ģerbonis. Visi ļaudis, kas apglabāti baznīcas kriptā, ir Rozeni. Senā kapsēta Straupē, kuru izārdīja padomju armija, arī tur visi apglabātie bija Rozeni. Es no sava skatpunkta uz vēsturi skatos tā – baltvācieši no šejienes tika padzīti. Gluži kā savulaik ebreji pasaulē. Un viņi šobrīd var atgūt sev atņemtos īpašumus, kāpēc es nevaru? Un mans mērķis nav vienkārši atgūt šo pili savā īpašumā, un par to vēlāk aizmirst. Nē, es gribu šo pili padarīt par visefektīvāko, ilgtspējīgāko pili pasaulē, tādējādi pievēršot uzmanību uz atjaunojamās enerģijas nozīmīgumu mūsdienu pasaulē.
Parunāsim par to. Kāds ir jūsu plāns, ja atgūsiet pili savā īpašumā?
Nevis “ja”, bet “kad”. [smaida]. Tam gan būs vajadzīgs laiks. Es priecātos, ja šo varētu izdarīt reģionālā līmenī, nenesot šo lietu uz nacionālo līmeni – tā būtu pārāk liela birokrātijas gūzma, velti iztērēts laiks. Negribu tiesāties. Protams, visi sākumā domāja, ka esmu traks – nenopietns, jo esmu amerikānis, kas runā daudz un ātri. Tādus cilvēkus parasti noraksta kā nenopietnus. Bet brīdī, kad nāku klajā ar saviem pētījumiem, projektiem, plāniem, šo cilvēku pirmais, aplamais iespaids krasi mainās. Plāns pils nākotnei viennozīmīgi ir to atjaunot – pat daudzkārt vairāk kā tās senajos ziedu laikos. Pirmais pasākums Lielstraupes pilī notika jau jūnijā, uz kuru bija atbraukuši vairāk kā 60 mani draugi no 19 dažādām valstīm. Tā bija modes skate. Šis pasākums pienesa labus ienākumus vietējai ekonomikai – katrs no maniem viesiem nedēļā kā minimumu iztērēja 2 līdz 5 tūkstošus. Pareizinot skaitļus, redzam, cik naudas ieplūda vietējā apritē. No viena, salīdzinoša maza pasākuma. Kā būtu, ja līdzīgs pasākums notiktu šeit, Cēsis, bet piesaistītu, piemēram, piecus tūkstošus viesu?
Atzīšu, ka Straupe patiešām ir īpaša – gandrīz kā neliels Dienvidvācijas ciematiņš.
Jā, patiešām. Pils atspoguļo Bavārijas arhitektūru.
Cik ilg laiks, jūsuprāt, paies, kamēr šī iecere varētu īstenoties?
Vispirms gribu teikt lielu paldies Rudītei par viņas atbalstu. Bez tā nekas nebūtu izdevies, pat līdz šim. Esam tikušies ar Cēsu pašvaldības priekšsēdētāju, domāju, ka nonāksim pie vienošanās. Jāsaka, ka laiku nevaru paredzēt. Zinu, ka palēnām sāksim kaut ko darīt, un ceru – nē, zinu, ka izdosies. No otras puses šķiet, ja neviens nevēlas pili man atdot, lai to atjaunotu un atdzīvinātu, tad ar ko šie cilvēki atšķiras no okupantiem? Viss, ko vēlos darīt, atjaunot šo dzimtas pili, un pienest līdzekļus vietējā budžetā.
Vai jūsu vīzijā pils nākotnē būtu kā muzejs? Tūristu piesaistes objekts?
Noteikti, un daudz vairāk par to. Nākamais solis mūsu plānā ir doties pa visu Eiropu, privātām kolekcijām, atvedot mājās visus tos priekšmetus, kas saistīti ar Rozenu dzimtu – zīmogus, vēstules, mēbeles, visus citus iespējamos priekšmetus. Otra lieta – vēlos šai vietai piesaistīt investorus, organizēt pasākumus, kas piesaistītu līdzekļus. Rīt dodos uz Vīni, lai tiktos ar “Leica” īpašniekiem. Vēlos izveidot 3D bāzes modeli Lielstraupes pilij un teritorijai, kas nodrošinātu iespēju cilvēkiem piedalīties pasākumā arī no tālienes, bet arī dotu mums iespēju vērot katru pils stūrīti, katru detaļu, kura jāatjauno, kura sabrūk vai ir ar defektiem. Šobrīd zinu, ka pils atjaunošanai vajadzīgi vismaz 10 miljoni. Bet tam jau ir atrasti investori no ASV, Izraēlas, Vācijas.
