“Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka Rozentāla darbus var apskatīt igauņi!” Saruna ar Tallinas Mākslas muzeja direktori 4
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
17. maijā Tallinas Mākslas muzejā Kumu atklāja Jaņa Rozentāla darbu izstādi “Dzīves deja”, kuru varēs apmeklēt līdz pat 5. septembrim. Pagājušajā nedēļā “Kultūrzīmēm” bija iespēja sarunāties ar muzeja direktori KADI POLLI.
– Kura no Jaņa Rozentāla gleznām jums pašai ir vistuvākā?
K. Polli: – Man vienmēr ir ļoti patikusi “Pavasara dziesma” (“Gavilējošie bērni”). Tā ir sajūsma par prieku un brīvību un rada zināmu somiskuma, ziemeļnieku izjūtu. Sākumā tieši šo gleznu bijām domājuši izvēlēties Kumu izstādes plakātiem, bet galu galā izvēlējāmies “Princesi ar pērtiķi”. Liekas, ka šī latviešu jūgendstila ikona īpaši labi uzrunā mūsu auditoriju.
Rīkot Rozentāla izstādi tieši šajā vasarā nebūt nebija nejaušība. 2021. gada februārī atklājām jauno pastāvīgo izstādi “Identitātes ainavas: Igaunijas māksla 1700–1945”.
Kopā ar vēsturnieci Lindu Kaljundi (PhD) biju tās kuratore. Izstādē uzsvērām dažādas jaunas tēmas, piemēram, vizuālo kultūru, nacionālismu un transnacionālismu, sievietes mākslinieces un trīsdesmito gadu autoritārās ievirzes.
Domājam, ka ir būtiski parādīt igauņu kultūras multinacionālismu, Baltijas vāciešu kopienas nozīmi, attiecības ar Vāciju un Krieviju, arī savstarpējos kontaktus starp Baltijas jūras reģiona valstīm.
Janis Rozentāls šajā aspektā šķiet īpaši izteiksmīgs piemērs – mākslinieks, kura darbos ir tik daudz jaunu un starptautisku vēsmu.
Viņa mākslā vislabākajā veidā apvienojas gan krievu skola, gan vācu paradigma, turklāt jūtamas ciešās personiskās saites ar Somiju. Rozentāla piemērs rāda, cik daudz līdzīga ir Latvijas un Igaunijas nacionālo atmodu kustībā, sākot jau ar multikulturālismā balstīto pamatu un mākslā jūtamo starptautisko dvesmu.
Ja Igaunijas mākslas vēsturē nāktos atrast līdzības ar Rozentāla gleznu nozīmi un stilistisko bagātību, būtu jāapvieno Johans Kēlers un brāļi Kristjans un Pauls Raudi.
Esmu ārkārtīgi pateicīga Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolēģiem, ka nozīmīgākie Rozentāla mākslas darbi šovasar var atrasties Tallinā, kur tos var apskatīt igauņu apmeklētāji.
– Kā mainījusies Kumu darbība pandēmijas laikā?
– Ierobežojumi, protams, ir bijuši liels izaicinājums gan muzeja budžetam, gan plānotajām aktivitātēm, kā arī darbinieku motivācijas saglabāšanai. Esam izstrādājuši plānus, tos pārveidojuši un pēc tam vēlreiz pārveidojuši.
2020. gada vasara un rudens Igaunijā bija salīdzinoši labs laiks – varējām atvērt lielāko daļu plānoto izstāžu, tostarp nozīmīgo Senās Ēģiptes mākslas ekspozīciju no Torino muzeja Itālijā. Šo izstādi veidojām sadarbībā ar “Amos Rex” muzeju Helsinkos.
Vienlaikus aktīvi strādājām arī ar savām kolekcijām – piemēram, Igaunijas mākslas pastāvīgās izstādes “Identitātes ainavas” pabeigšana bija ieplānota tieši šajā pavasarī.
Esam mērķtiecīgi pievērsušies Igaunijas un Baltijas mākslai, savukārt laikmetīgajā mākslā – skaņu un video mākslai.
– Vai pandēmijas laiks Kumu deva impulsu izveidot jaunas tiešsaistes aktivitātes?
– Īpaši enerģiski darbojāmies pagājušā gada pavasarī, pirmās ārkārtas situācijas laikā, kad par jauno publisko Kumu formātu kļuva tiešraides video ekskursijas pa slēgtajām izstādēm.
Strādājām sadarbībā ar radošo aģentūru “Division” un izpelnījāmies lielu sabiedrības uzmanību, katrai konkrētai tiešsaistes ekskursijai piesaistot tūkstošiem skatītāju un palielinot Kumu sekotāju skaitu sociālajos medijos.
Tagad video ekskursijas un izstāžu video reklāmas, tiešsaistes muzeju lekcijas un e-atklāšanas pasākumi izstādēm ir ikdiena, to tehniskā realizācija kļūst arvien labāka, un tas viss veido tā saukto virtuālo muzeju, kas mūsu tīmekļa lapā ir viegli pieejams.
Tomēr vēlme apmeklēt muzeju klātienē ir pieaugusi. Nav lielas jēgas izstāžu zālēs izvietot dārgas un darbietilpīgas izstādes, kuras redzamas tikai kuratoram, kurš filmē virtuālo tūri. Mūsu izstāžu un muzeju kultūra joprojām paredzēta klātienes apmeklētājam.
– Vai arī pēc tam, kad pienāks “normāli laiki”, plānojat turpināt tiešsaistes pasākumus un lekcijas?
– Noteikti. Mūsu tehniskās kompetences attīstība ir bijusi ievērojama. Tagad zinām, kā, strādājot ar auditoriju, to daudz labāk izmantot.
Noteikti izmantosim video ekskursijas un lekcijas arī nākotnē, jo tās ļauj sasniegt tūkstošiem skatītāju un klausītāju, kuri citādi pat nespētu vienlaikus iekļauties vienā izstāžu telpā.
Tāpat kā zināmā mērā skolas ir gatavas turpināt mācīties tiešsaistē, arī muzejs pieejamajā izvēlē neapšaubāmi turpinās iekļaut tiešsaistes lekcijas.
Pēdējā gada laikā, rīkojot lielas ārvalstu izstādes, tīmeklī notiek speciālistu apspriedes, kā arī mākslas darbu vērtēšana. Ja šī prakse turpināsies, samazinātie ceļa izdevumi ārvalstu izstāžu organizēšanu padarītu vieglāku un budžeta ziņā draudzīgāku.
– Cik daudz apmeklētājiem tagad ir iespējams apskatīt Kumu izstādes? Vai cilvēki Igaunijā ir “izslāpuši” pēc izstādēm?
– Salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Igaunijai ir bijis mazāk ierobežojumu. Pastāvīgi ir bijis 2 + 2 noteikums un ierobežojums telpā atļauto cilvēku skaitam. Tā kā Kumu mākslas muzeja ēka ir diezgan plaša, varam ievērot šos noteikumus bez lielām grūtībām.
Lielajā izstāžu zālē, kur pašlaik notiek Rozentāla izstāde, vienlaikus var atrasties vismaz 50 cilvēki.
Esam pielikuši daudz pūļu, lai muzeja apmeklējums būtu iespējami drošāks: muzeja biļetes iespējams iegādāties tiešsaistē, ir uzstādīti elektroniskie vārti, tāpēc principā Kumu var apmeklēt bezkontakta vizītē bez nepieciešamības stāvēt rindā pie biļešu kases.
Turklāt vārti nodrošina apmeklētāju uzskaiti, tāpēc vienmēr zinām, cik viesu šobrīd atrodas muzejā.
– Kāda ir Kumu sadarbība ar skolām un mākslas skolām? Vai jauniešus vispār interesē māksla?
– Kumu ir savs izglītības centrs. Tā īpašā kompetence ir muzeju lekciju un sabiedrisko programmu vadīšana, darbs ar bērniem, jauniešiem, kā arī pieaugušajiem apmeklētājiem. Igaunijas muzeju vidē Kumu Izglītības centra aktivitātes ir ļoti nozīmīgas.
Centrs ir daudzu jauninājumu aizsācējs, piemēram, īpašie ģimenes rīti, Kumu jauniešu klubs, telpu pieejamības risinājumi un pasākumi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, apmeklētājiem ar demenci vai autisma spektru.
Kumu tiek izstādīti mākslas darbi, sākot ar 18. gadsimtu līdz mūsdienām, un sabiedrībai pieejams plašs klāsts, no kā ikviens var kaut ko izvēlēties savai gaumei. Ir klasiskas izstādes, tomēr pievēršam uzmanību arī ļoti mūsdienīgām un modernām tēmām.
Pašlaik mūsu 5. stāva Laikmetīgās mākslas galerijā ir izstāde par reivu un klubu kultūru (“Nomodā cauru nakti: reiva kultūras tuvplāns”, kuratore Kati Ilvesa). Šai izstādei pašreizējās pandēmijas kontekstā piemīt īpašs nostalģijas šarms, un tā piedāvā ļoti uzmundrinošu pieredzi apmeklētājiem.
– Kā jūs raksturotu vidējo Kumu apmeklētāju?
– Sastādot izstādes programmu, Kumu vienmēr vispirms patur prātā vietējo igauņu auditoriju. Ir būtiski, ka izstādes ir svarīgas un pievilcīgas mūsu mākslas telpai un vietējam apmeklētājam.
Kumu galvenā funkcija ir sniegt pārskatu par igauņu mākslu, parādīt tās galvenās iezīmes, kā arī kontekstu, problēmas un starptautiskos salīdzinājumus.
Ārzemju viesi, protams, ir ļoti laipni gaidīti. Mūs apmeklē salīdzinoši mazs skaits tā saukto kruīzu tūristu, mūsu viesi ir nedaudz izglītotāka auditorija no kaimiņvalstīm, ne tikai no Somijas un Zviedrijas, bet arī no Latvijas un Lietuvas.
Pagājušās vasaras tā dēvētais Baltijas burbulis mums visiem parādīja, cik nozīmīgi ir apmeklētāji no tuvējām valstīm.
– Kādas īpašas programmas un biļešu cenas pieejamas senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
– Senioriem ir īpaša atlaižu biļete, un apmeklētāji ar īpašām vajadzībām uz muzeju var nākt bez maksas. Kā jau minēju, Kumu izglītības centrs nenogurstoši strādā, lai izveidotu jaunas programmas gan vecāka gadagājuma cilvēkiem, gan apmeklētājiem ar īpašām vajadzībām. Turklāt pastāvīgi turpinām uzlabot muzeja un tā izstāžu pieejamību.
– Muzejiem ir īpaša loma nācijas identitātes nostiprināšanā un veidošanā. Kā ir iespējams piesaistīt vairāk izstāžu apmeklētāju? Vai Kumu ir daudz “jaunienācēju”?
– Vienlaikus esam gan nacionālais, gan arī laikmetīgās mākslas muzejs. Es teiktu, ka būtu iespējams paplašināt auditorijas robežas abos virzienos. Ideālā gadījumā katru gadu Kumu izstāžu programma ietver izstādi, kuras mērķis ir būt tā sauktajam grāvējam un piesaistīt muzejam jaunus apmeklētājus, tos, kuri citādi uz to nebūtu atraduši ceļu. 2018. gadā, kad mēs, tāpat kā Latvija, svinējām savas valsts 100. gadadienu, bija pat vairākas šādas izstādes.
Programmas “EV 100” ietvaros vairākas nozīmīgas izstādes notika arī ārzemēs, bet Igaunijā rīkojām izstādi par Tallinas renesanses mākslinieku Mihaelu Sitovu un mūsu kopīgo izstādi “Simbolisms Baltijas valstu mākslā”.
Abām izstādēm šeit, Kumu, bija vēl nepieredzēti panākumi. 2019. gadā izstādi ar mērķi piesaistīt jaunus apmeklētājus veidoja igauņu repera Tomija Keša un amerikāņu modes dizainera Rika Ouena sadarbības rezultātā radies projekts mūsu Laikmetīgās mākslas galerijā.
Neraugoties uz diviem slēgtajiem periodiem, izstāde “Ēģiptes slava” pagājušā gada beigās un šī gada sākumā uz Kumu atveda 50 tūkstošus apmeklētāju.
– Helsinkos un Rīgā Valsts mākslas muzeji atrodas pašā pilsētas centrā. Vai Kumu atrašanās pilsētas malā, Kadriorga rajonā, ir izdevīga?
– Igaunijā ir apspriests, ka daudz vieglāk būtu apmeklēt mākslas muzeju pašā Tallinas pilsētas centrā, jo arī tās centram būtu vajadzīgas tik nozīmīgas sabiedriskās ēkas. Par to runāja jau 2000. gadu sākumā, kamēr tika būvēts Kumu.
Arī mūsdienās Kadriorgā joprojām ir gan priekšrocības, gan trūkumi. Pilsētas centrā muzeja reklāmas budžets neapšaubāmi būtu mazāks.
Tomēr Kadriorgā ir izveidojusies vērtīga vide, apvienojot parku, vēsturisko baroka pili, kur izstādīta Igaunijas Mākslas muzeja ārzemju mākslas kolekcija, un Kumu moderno muzeja ēku. Šī unikālā kombinācija noteikti ir tramvaja brauciena un nelielas pastaigas vērta.
– Kāda ir mākslas loma grūtos laikos?
– Māksla pastāv un sniedz ilglaicīgas vērtības. Ir lieliski redzēt, ka, neskatoties uz visiem ierobežojumiem, bailēm un satraukumu, cilvēki joprojām nāk apskatīt izstādes.
Mākslas lomu var saskatīt pat mazajā Igaunijas mākslas tirgū, kurā neatkarīgi no grūtajiem laikiem vai varbūt tieši to dēļ var pamanīt satraukumu, un cenas mākslas izsolēs, šķiet, nepārtraukti ceļas.
