Rozenheimas dzīvais poltergeists. 600 telefona zvanu dienas laikā ar elektriskiem efektiem 0
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Šī parādība, kas cilvēkiem pazīstama jau kopš senatnes, savu tagadējo nosaukumu iemantoja tikai pirms trim simtgadēm. Vācu pētnieki to nodēvēja par poltergeistu jeb trokšņaino garu, jo izpausmes teju vienmēr tieši tādas arī ir – skaļas, faktiski pat apdullinošas. Un ir arī vairāki atsevišķi, sevišķi spilgti un iezīmīgi gadījumi.
Gars kā kinofilmas varonis
Viens no tādiem gadījumiem 1967. gadā noticis nelielā Bavārijas pilsētiņā Rozenheimā, kur pirmo reizi poltergeista nodarījumi fiksēti arī kinolentē. Dīvainības sākušās ar it kā parastu problēmu, kad klientu mēģinājumi sazināties ar advokāta Zigmunda Adama biroju pa tālruni izrādījušies nesekmīgi. Uzskatot, ka tas būtu darbs speciālistiem, menedžeri sazinājās ar uzņēmuma Siemens apkalpošanas dienestu. Tehniķi darbojās vairākas nedēļas, rūpīgi pārbaudot kabeļus un aparatūru un beigās pat nolemjot nomainīt visas iekārtas. Arī pēc tā nefiksēja nekādas anomālijas.
Taču problēmas ar tālruņa sakariem turpinājās, un to dēļ darbs advokāta birojā praktiski apstājās. Turklāt drīz sākās nopietnas problēmas arī ar elektrisko apgaismojumu. Pieaicinātie eksperti no Maksa Planka institūta zinātniski pētnieciskā centra ne toreiz, ne mūsdienās, pēc 45 gadiem, nespēj šo parādību kvalificēt racionālas izpratnes aspektā. Arhīvā saglabājušies grafiki, kas uzrāda, ka pilsētā viss elektrotīkls darbojies bez traucējumiem, tā dēvētajā plānotajā režīmā. Tostarp speciālistus pārsteidzis tas, ka aparatūra tomēr fiksējusi anomāliju un pašrakstītāji uzlēkuši krietni augstāk par pieņemamajām robežām.
Minēts, ka toreiz tam, lai būtu noformēta maksimāli detalizēta dokumentācija, sekojis arī vācu parapsihologs Hanss Benders, un tieši tāpēc lentē saglabājušies iemūžinātie notikumi advokāta Adama birojā: patvaļīga gaismas ieslēgšanās un izslēgšanās, beziemesla tālruņu zvanīšana un joprojām nemainīgs klusums līnijas otrā galā, skapju durvju atvēršanās un aizciršanās un daudz kas tamlīdzīgs.
Aizdomas par izjokošanu
Advokāta Adama dēls Valters, kuram tolaik bija 13 gadi, arī šodien labi atceras lustru šūpošanos gaiteņos, gaismas palielināšanos vibrējošajās spuldzītēs, kā arī vispārējo šausmu piezagšanos tik iespaidīga nezināma spēka klātbūtnē. Tostarp birojā klientus nomainīja ne tikai poltergeista pētnieki, bet arī kriminālpolicijas eksperti, un tie pēdējie bija sākuši turēt aizdomās Valteru par to, ka viņš nolēmis visus izjokot, kaut ko apzināti sabojājot biroja elektrosistēmā. Savukārt pirmie neaprobežojās tikai ar Valtera un advokātu biroja īpašnieka iztaujāšanu, vispirms jau panākot to, ka birojā uzstādīja speciālu aparatūru ar autonomo elektrobarošanu, un tieši šā iemesla dēļ poltergeists pirmo reizi tā pētīšanas vēsturē nokļuva kinolentē.
Pietiekami savdabīga šķiet atskārsme par to, ka visu šo laiku poltergeists it kā centās palīdzēt sevi atklāt, jo tieši tajās dienās, kad birojā uzturējās sakaru speciālisti, aparāti tur zvanījuši vismaz 600 reižu. Piemēram, savdabīgs rekords uzstādīts 20. oktobrī: 42 reizes laikā no 7:42 līdz 7:57 rīta cēlienā! Un tālruņu “plosīšanās” vienlaikus mijās ar elektriskajiem efektiem. Pirmais remontdarbinieks, kurš ieradās pēc Adama uzaicinājuma, nodomāja, ka runa ir par izjokošanu, jo attiecīgās neona lampiņas visu laiku spīdēja vienmērīgi un neuzrādīja ne mazākās traucējumu pazīmes. Speciālists jau grasījies doties prom, iepriekš izrakstot soda kvīti par viltus izsaukumu, taču pēkšņi visas aparātu lampiņas sākušas neprātīgi mirgot, vienlaikus sākoties metāliskai un mēreni atbaidošai kolektīvai zumēšanai…
Vajadzētu atcerēties arī raganas
Kādā brīdī Benders gluži nejauši esot atcerējies par raganām… Tajā laikā Adama birojā strādāja tikai viena sieviete – 19 gadus vecā sekretāre Annemarija Šāberle. Tas Benderu ieinteresēja, tāpēc viņš pacentās izpētīt viņas personību, jo vienu no “aktīvākajiem” biroja aparātiem lietoja tieši viņa. Bet viens no Bendera līdzstrādniekiem vērsa uzmanību uz to, ka 27. oktobrī, kad vienlaikus faktiski uzsprāga četras neona lampiņas un tad veselu stundu – no pulksten 5 līdz 6 vakarā – pieņemamajā telpā šūpojās lustra, birojā nebija neviena, izņemot sekretāri.
Drīz pēc tā cits Bendera līdzstrādnieks pavēstīja, ka reiz kādā mirklī, kad sekretāre tikai mazliet pavirzījusies tuvāk kopējamajam aparātam, tas acumirklī izgājis no ierindas. Bet pieaicinātie ražotājuzņēmuma Lumoprint darbinieki tā arī nespēja noteikt bojājuma iemeslu. Savukārt doktors Kazers, kurš atbilstoši Bendera līgumam apsekoja meiteni nolūkā pārbaudīt viņas psiholoģisko stāvokli, arī sarūpēja svarīgu informāciju, kas vēl vairāk pastiprināja Bendera aizdomas. Vispirms viņš noskaidroja, ka Annemarija ilgstoši izjutusi ļoti spēcīgu stresu, kas saistīts ar personīgajām problēmām, tāpēc viņai periodiski uznākušas agresijas lēkmes. Turklāt kopš laika tāds bija viņas parastais stāvoklis mājās. Ierodoties birojā, Annemarija spēja saņemt sevi rokās un izskatīties pilnā mērā normāli, ārēji joprojām paliekot labvēlīga, draudzīga, darba spējīga un pilnībā adekvāta.
Savākto faktu kopums pamazām apliecināja, ka viss advokātu birojā nelāgi notiekošais parasti risinās tikai Annemarijas klātbūtnē. Līdz brīdim, kad viņa ierodas darbā pulksten 7:30 un pēc pulksten 17:30, kad viņa devusies mājup, gars par sevi nekādi nelika manīt. Tad Benders piedāvāja advokātam veikt vienkāršu eksperimentu, proti, palaist Annemariju Ziemassvētku atvaļinājumā. Un briesmas patiešām pazuda. Taču jau 9. janvārī, kad meitene atgriezās darbā, arī nesavaldīgais gars gluži vai izlīda no viņas rokassomiņas un acumirklī pieteica sevi, momentā par 30 centimetriem izkustinot no vietas aptuveni 180 kilogramus smago ozolkoka skapi. Turklāt pētniekiem šķita zīmīgi, ka Annemarija to pat neievēroja, nobīde atklājās tikai tad, kad advokāts Adams ienāca kabinetā. Vairs nevienam lieku šaubu nebija.
1968. gada 18. janvārī Adams pavēstīja sekretārei, ka pusgada laikā, kopš birojā risinās dīvainie notikumi, tēriņi par bojājumu novēršanu un speciālistu algošanu esot sasnieguši vismaz 15 000 ASV dolāru, tāpēc piedāvāja viņai pārtraukt darba attiecības. Arhīvos esot saglabājies arī šāds ieraksts: “Annemarija Šāberle izgājusi plašu psiholoģisko testu. Tā rezultāti liecina, ka viņa sirgusi ar niknuma lēkmēm. Visa viņas neapmierinātība ar savas dzīves apstākļiem tā dēvētās psihokinēzes ietvaros izraisīja visapkārt viņai parādības, ar kurām advokāta Zigmunda Adama birojā vajadzēja cīnīties pilnīgi visiem, kuri tur strādāja.”
Dokumentāli apstiprināts mīts
Tādā veidā 1968. gada 18. janvārī poltergeists uz visiem laikiem pameta advokāta Adama biroju Rozenheimā, kļūstot jau vairs tikai par savdabīga notikuma vēstures elementu. Un to varētu arī uzskatīt par krietni vien sadomātu mītu, ja vien nebūtu patiešām apjomīga kinomateriāla, kurā pārliecinoši fiksētas visas trokšņojošā gara izdarības, kā arī vēl krietnas kaudzes aculiecinieku rakstisko liecību.
Savukārt Annemarija Šāberle vēl joprojām ir ierindā. Viņa dzīvo turpat Rozenheimā. Viņas fenomenu dēvē par “Annemarijas gadījumu”, un viņa kļuvusi arī par tālrādes kanāla ARD dokumentālās filmas galveno varoni. Tostarp viņa joprojām turpina apgalvot, ka nekādi nespēj saprast: kā gan viņa varēja kļūt par iemeslu tik lielām dīvainībām advokāta birojā? Viņa atzinusi, ka nespēj noticēt tam, ka ar domas spēku vispār ir iespējams ietekmēt elektroierīces, tālruņa aparātus, mēbeles, gleznas un visu pārējo, aizvien paliekot ļoti vēsās attiecībās ar visu okulto.
Taču lielākā daļa pilsētiņas iemītnieku neticot viņas atklāsmēm un joprojām vārda vistiešākajā nozīmē turpina iet Annemarijai ar līkumu, acīmredzami uzskatot, ka pat ļoti īslaicīga uzturēšanās viņas tuvumā ikvienam var sagādāt ļoti nepatīkamus mirkļus.
