Rozenbergs. Gobelēni. No diegiem, dabas un domām 0
Izstāžu zālē “Arsenāls” līdz 8. decembrim apskatāma pazīstamā tekstilmākslinieka Egīla Rozenberga personālizstāde.
“Izstāžu zāles “Arsenāls” plašās telpas ir pateicīga vieta lielformāta gobelēnu rādīšanai,” saka mākslinieks Egīls Rozenbergs, vadot apmeklētājus cauri savai līdz šīm vērienīgākajai personālizstādei. Tam būtu grūti nepiekrist, jo, pirmkārt, ne katra telpa ļauj lielam mākslas darbam “brīvi elpot” un, otrkārt, – lai pilnvērtīgi izbaudītu šos monumentālos, bet diegu pie diega smalki noaustos gobelēnus, dažreiz vajag piebāzt klāt degunu un ļaut mākslas darbam tevi pārklāt kā ar segu vai nostāties pa gabalu kā ar līdzvērtīgu sarunbiedru.
Pēc savas būtības gobelēns no tradicionālas stāj-gleznas atšķiras ļoti maz. Jā, tas ir cits tehnoloģiskais process, kurā rokas kustība stingri pakļauta stellēs veidotam diegu vai auklu koordināšu tīklam. Tomēr vizuālās mākslas pamatprincipi – krāsa, ritms, kompozīcija, faktūra un tādi universāli jēdzieni kā mīlestība pret dabu un savu amatu, spēja saskatīt skaistumu un radoši to transformēt – paliek mūžīga aksioma jebkurā mākslā.
Tieši tāpēc 1965. gadā Egīls Rozenbergs iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas nesen nodibinātajā Tekstilmākslas nodaļā. Gleznošanas stundu pie tādiem izciliem pedagogiem kā Boriss Bērziņš vai Imants Vec-ozols tajā bija gandrīz tikpat daudz kā Glezniecības nodaļas studentiem, toties radošā brīvība no socreālisma estētiskā spiediena cieta mazāk. Tāpēc pats māk- slinieks joprojām sevi uzskata par gleznotāju, kas aizvieto eļļas krāsas ar citu veidu materiālu.
Tāpat kā 70. – 80. gadu Latvijas glezniecībā, arī Egīla Rozenberga tā laika darbu pamatā ir figurālas kompozīcijas. Deja un svētki, sports un darbs, alegoriskas un folklorizētas kompozīcijas ir tās, kas dominēja viņa daiļradē. Svarīgi, ka mākslinieku šīs tēmas piesaistīja nevis ar sižetu, bet ar iespēju realizēt savas mākslinieciskās ambīcijas – veidot harmonisku krāsu laukumu salikumus, kas būtu pakļauti ritmam un kopā radītu dinamisku noskaņu. Dziļāk ieskatoties, mēs vienmēr atradīsim diagonālus ritmus un citus paņēmienus, ar kuriem mākslinieks meistarīgi rotaļājies. Stilizētie tēli, autoraprāt, palīdzēja izvairīties no izskaistinājumiem, bet tajā pašā laikā mēs varam skaidri nojaust klātesošo dialogu ar gadsimta sākuma modernisma ģeometrizācijām, kas bieži sastopamas viņa laikabiedru gleznās.
Tieksme pēc monumentalitātes atspoguļojas ne tikai darbu izmēros (lielākais darbs – 70 m²), bet paša mākslinieka filozofiskajā nostājā. Egīls Rozenbergs, šķiet, dzīvo pēc sakāmvārda “visur paspēj tas, kas nekur nesteidzas” principa. Viņš nedzenas “medīt” iespaidus, bet ļauj tiem sevi uzrunāt un rūpīgi izvēlas materiālus savai mākslai, jo uzskata, ka darbiem jādzīvo vairākus gadsimtus. Šā paša apsvēruma dēļ mākslinieks pārāk neaizraujas ar īslaicīgām instalācijām. Mākslai jābūt nopietnai un polifoniskai. Labākais kompliments, ko E. Rozenbergs saņēmis, bijis kādas skolnieces teiktais, ka viņa darbi līdzinās simfonijai. Jā, radīt tādu sajūtu ir viens no viņa mērķiem.
Tieksme pēc abstraktas tēlainības parādījās jau agrīnajos E. Rozenberga darbos, kuros ornamentālie laukumi varēja aizvietot ainavu, nemazinot visas kompozīcijas izteiksmību. Pakāpeniski ornaments kā abstraktā māksla savā vistiešākajā nozīmē tajos ieņēma aizvien lielāku vietu. Abstraktais ne vienmēr nozīmē nejaušais, neskatoties uz to, cik spontāni tas bieži vien izskatās. Lielvārdes jostas motīvs ir viens no piemēriem mākslinieka daiļradē, kad abstraktais, simboliskais un materiālais cieši saausts vienā darbā. Šis katram latvietim pazīstamais ornaments, kas simbolizē tautas identitātes kultūras kodu, pārvērš padomju estētikas sarkano krāsu savā pretstatā, un mēs varam tikai iedomāties, cik emocionāli saasināti uz šiem darbiem skatījušies trimdas latvieši, kam bija iespēja redzēt Egīla Rozenberga darbus starptautiskajās izstādēs.
Dabā nav nekā nejauša – tāda ir mākslinieka pārliecība. Viss ir strukturēts un pakļauts likumiem. No šī skatpunkta, šķiet, nav labākas un strukturētākas tehnikas par gobelēnu, lai parādītu dabas skaistumu. Šāda nostādne bija pamatā darbu sērijai “Zīmes smiltīs”, kas aizsākās 1990. gadā. Tajā jūras viļņu veidotie smilšu ornamenti pārtop par izteiksmīgiem abstraktiem darbiem, kuros aizņemtu dabas kodu mākslinieks pakļāvis stilizācijai un atgriezis to atpakaļ, iepinot dabas krāšņumā kultūras un mākslas spožumu.
Materiālam, tāpat kā dabas motīviem, piemīt pastāvīga spēja apburt un pakļaut mākslinieku. Kad E. Rozenbergs kādā noliktavā ieraudzīja metāla stiepļu spoles, viņš vēl nezināja, ka no tiem taps gan smilšu zīmes, gan jaunā sērija, kuru iespaidoja acteku un maiju cilšu māk-sla. Mākslinieks vienkārši bija iemīlējies pašā materiālā. Līdzīgi notika ar skolu sporta nodarbībām paredzētajām kokvilnas trosēm, kuras Egīls Rozenbergs kaislīgi sapircies gandrīz visā Latvijā. No tām tapuši tādi telpiski objekti kā “Jūrnieka vēstules”, “Korrida” u. c., kuri līdzās tēlnieciskajām kvalitātēm nepārprotami ietver sevī spēcīgu liriski filozofisku lādiņu.
Trose ir tas pats diegs, tikai biezāks. Krāsaina virve izskatās kā ar tušas spalvu rakstītas rindkopas zem lupas. Vai tā ir tik monumentāla tāpēc, ka iespiedusies prātā tam, kas izlasīja šo vēstījumu, vai arī tāpēc, ka patiesi vārdi vienmēr ir kā troses? Dīvainās un skaistās zīmes, no kurām veidojas teksts, ir kā diegs, ar kuru Egīls Rozenbergs auž skaistumu, kas domāts mūžībai un mums.
Viedokļi
Toms Altnieks, students: “Vienmēr licies, ka tekstils ir kas ikdienišķs un parasts, bet pēc šīs izstādes nācās savas domas kardināli mainīt. Funkcionalitāte, savdabība – tā es to raksturotu.”
Lidija Manfelde, pensionāre: “No sendienām esmu šā mākslinieka daiļrades cienītāja. Pārsteidz Egīla Rozenberga talants un unikalitāte. Skaidri saskatāma viņa stilu dažādība. Pārsteidz mākslinieka drosme nebaidīties pasniegt tekstilmākslu ar apjomīgiem trīsdimensiju objektiem. Pārdomu vērts ceļojums, kas iekļauj kompozīcijas, kuras liek apstāties un padomāt, un viennozīmīgi baudīt.”
Anete Jamaite, mākslas mīļotāja: “Manī šī izstāde raisīja apbrīnu par to, cik tekstilmāksla var būt daudzpusīga. Tā spēj ietvert sevī tik dažādas šķautnes. Tajā saskatāma gan krāsu dominance, gan abstrakcija, gan šķiedru izpausmes. Caur šā mākslinieka darbiem iespējams sajust līdzpārdzīvojumu, emocijas, ko izjutis viņš, to veidojot.”
