Kā ārstēt 0
Rozes ārstēšanu svarīgi sākt iespējami drīzāk, lai neattīstītos smags iekaisums. Šim nolūkam lieto antibiotikas, pretiekaisuma un alerģijas līdzekļus, medikamentus, kas stiprina organisma pretestības spējas. Turklāt nepieciešams uzņemt daudz šķidruma.
Vieglas pakāpes slimību var izārstēt mājas apstākļos 5–10 dienu laikā. Iekaisušajai vietai nodrošina mieru. Ja roze ir kājā, ārsts smagākos gadījumos kādu laiku liedz pat iet uz tualeti.
Rozi parasti ārstē ar penicilīnu. Ja šīs zāles 3–4 dienu laikā nepalīdz, tas nozīmē, ka streptokokiem pievienojušās citas baktērijas un jāveic uzsējums, lai noteiktu, pret kurām antibiotikām tās ir jutīgas, vai arī jālieto plaša spektra iedarbības medikamenti.
Problēmas rodas stadijās, kad sāk veidoties čūlas un nekroze, kas jāārstē slimnīcā. Ja roze bieži atkārtojas, reizēm palīdz ilgstoša antibiotiku lietošana profilaktiskā devā apmēram gadu, taču ne visiem šāds kurss piemērots.
Rodoties sarežģījumiem, nepieciešama ķirurģiska ārstēšana – jāatver bullas vai sastrutojumi, jāizgriež atmirušie audi. Pēc tam šī vieta aizpildās ar granulācijas audiem, uz kuriem aug jauna āda. Bez ķirurģiskas ārstēšanas šis process mēdz ilgt no pusgada līdz gadam.
– Nevar gaidīt, ka, nonākot slimnīcā ar zili sarkanu kāju, situācija uzreiz uzlabosies, jo sākumā nav zināms, cik dziļš ir bojājums zem ādas. Zem atmirušajiem audiem var veidoties sastrutojums. Kad pēc nedēļas slimniekam saku: tagad būs jātaisa operācija un jāizlaiž strutas, viņš, nesaprazdams slimības būtību, nospriež, ka esam slikti ārstējuši, – skaidro Juris Nikolajenko.
Nereti pēc nekrotiskām rozes formām veidojas trofiskā čūla, kas venozo asiņu atteces problēmu dēļ var arī nesadzīt.
Limfovenozās atteces traucējumi un rozes uzliesmošana vairākas reizes gadā reizēm beidzas ar slimību elefantiāzi – tā sauktajām ziloņa kājām vai rokām, kad vairs nav iespējams palīdzēt.
Kā sargāties
Rozes recidivējošā forma visbiežāk skar slimas kājas, tāpēc svarīgi rūpēties par to veselību. Vismaz divus mēnešus pēc iekaisuma ieteicams valkāt elastīgās saites vai zeķes, ko uztin vai uzvelk no rīta, kamēr kājas nav pietūkušas. Tādējādi ikru muskuļu sūknis labāk dzen uz augšu venozās asinis, neļaujot veidoties tūskai.
Būtiski ir sargāt kājas no mitruma, valkāt atbilstīgus apavus, kas to nelaiž cauri, izvairīties no jebkāda veida ievainojumiem un traumām.
Juris Nikolajenko iesaka pēc mazgāšanās dušā nopūderēt kāju ar streptocīda pulveri, kas iekļūs ādas sīkajās brūcītēs un plaisās un aizsargās no mikroorganismiem. Aptiekā nopērkamais pulveris ir diezgan rupjš, un daļa nobirst, tāpēc vēlams to samalt kafijas dzirnaviņās.
Ja roze bijusi kājā, nereti tā vēlāk mēdz pietūkt, jo iekaisums neatgriezeniski bojājis sīkos limfvadus, apgrūtinājis limfas atteci. Sakrājoties šķidrumam, rodas ādas vielmaiņas un barošanās traucējumi, tāpēc tā kļūst brūngana.
Ja pēc rozes pārslimošanas saglabājas limfovenoza mazspēja un pastāv trombu veidošanās risks, insulta un infarkta profilaksei jālieto tā sauktais sirds aspirīns, kājas ik pa laikam jāpaceļ augstāk par sirds līmeni.
Ar zilu papīru un krītu
– Daži paši neslimo ar rozi, taču to pārnēsā. Šo kaiti var iegūt arī saskarsmē ar slimnieku. Tā rodas, pastāvot ilgstošam stresam, vājinoties imunitātei, rodoties izsutumiem, apdegot saulē, pārkarstot, pēc kukaiņu kodumiem, caurvēja, nosalšanas un pēkšņa izbīļa. Ja ar rozi sirgusi māte un vecmāmiņa, iespējama paaugstināta jutība pret streptokoku infekciju, – cēloņus uzskaita dziedniece Vita Cipruse.
Viņasprāt, medicīnu bieži vien ir vērts apvienot ar dziedniecību. Ne vienmēr, ko spēj ārsti, var arī dziednieki, un otrādi.
Ja roze dziļi iesēdusies organismā, vajadzētu kārtīgi pārbaudīt veselību, jo tā mēdz bojāt nieres, sirdi, kaulus – grauj veselību kopumā. Smagos gadījumos nevar cerēt, ka pazudīs uzreiz pēc vārdošanas.
Dziednieki izšķir parasto, kaulu, smadzeņu, cūku, sauso, slapjo, balto, cauro jeb trofisko čūlu, jostas un vēl daudzas citas rozes. Ir kompleksie rožu vārdi un katrai rozei – savi. Nezinot visus rožu vārdus vai arī slimības formas neatšķirot, lieto tos, kas der ikvienai.
Kā stāsta Vita Cipruse, pie viņas visbiežāk vēršas slimnieki ar vīrusa izraisīto jostas rozi (herpe zoster), kad apkārt ķermenim veidojas sāpīgu izsitumu joslas. Viņa dziedējusi rozi arī uz kājām, sejas, rokām un ausīm.
Ja roze uzliesmojusi pirmo reizi un nav bijuši jau trīs saules rieti, slimība parasti atkāpjoties pēc pirmās vārdošanas, taču organismā dziļi iesēdušos streptokoku gan esot grūti izdzīt.
Vita Cipruse rozi dziedē divējādi: apvārdojot un rakstot ar krītu uz zila papīra rozes vārdus. Slimniekam pašam jāsagādā papīrs, uz kura varētu ērti rakstīt. Ar slimajai vietai apsietu papīru jāstaigā trīs dienas un, trešajā dienā pēc saules rieta to noņemot, jāiziet ārā papīru sadedzināt.
– Parasti slimniekam prasu, vai viņš grib rozi nodzēst, proti, sadziedēt iekaisumu, vai izņemt – izdzīt izraisītāju no ķermeņa. Otrajā variantā nepieciešami vairāki seansi, pēc kuriem ir slimības saasinājums, – atklāj dziedniece.
Daudzi, sākoties rozes iekaisumam, nospriež, ka sasirguši ar gripu vai saaukstējušies, tāpēc sāk ārstēt novēloti. Parādoties sarkanajam laukumam, Vita Cipruse iesaka tam apkārt ar zaļu flomāsteru apvilkt riņķi vai arī uzlikt iekaisušajai vietai ar krītu nosmērētu sarkanu audumu, lai kaite neizplatītos tālāk, un doties pie dziednieka. Var uzbērt pulverī saberztus māllēpes ziedus, streptocīda vai likopodija pulveri. Noderēs arī ceļmallapas, ko iepriekš nomazgā un nosusina – tās mazina karstumu un sausina.
Rozei noplakt palīdz badošanās. Ieteicams ēst tikai augļus un dārzeņus, uzņemt daudz šķidruma.
Kad roze atkāpusies, iekaisušo vietu vēl kādu laiku smērē ar rožu vārdiem apvārdotu kliņģerīšu ziedi.
Vita Cipruse apgalvo, ka dziednieks var palīdzēt arī cilvēkam, kurš vārdošanai netic, ja vien viņš visu dara, kā likts. Piemēram, zilo papīru triju dienu laikā no iekaisušās vietas nedrīkst noņemt ne uz brīdi. Pēc tam tas noteikti jāsadedzina nevis uz galda vai krāsnī, bet ārpus mājas.
SVARĪGI
• Ar rozi saslimušie nedrīkst lietot mitrus apsējus un mazgāties vannā.
• Pēc izveseļošanās jāvairās no fiziskas pārpūles, saaukstēšanās un pārkaršanas.
