Piens, graudi, olas un ķiploki. “Rozbeķos” četri lēmēji un maz kļūdu 0
Kabiles pagasta z/s Rozbeķi saimniece Skaidrīte Lankovska un saimnieks Māris Lankovskis attīsta bioloģisko piena ražošanu, gaļas liellopu audzēšanu un graudkopību. Ar vecāku atbalstu dēls Emīls pievērsies olu ražošanai, bet otrs dēls Edgars sācis ķiploku audzēšanu. Saimnieki intervijā Agro Topam stāsta par pieredzi daudznozaru bioloģiskajā saimniecībā.
– Cik hektāru zemes un cik lielu dzīvnieku ganāmpulku apsaimniekojat?
Edgars Lankovskis: – Pavisam ar bioloģiskajām metodēm apsaimniekojam vairāk nekā 300 ha zemes. Saimniecībā vissvarīgākā ir piena ražošanas nozare. Pavisam ir 100 piena liellopu, tostarp ne vairāk kā 50 slaucamo govju. Bioloģiskajā saimniecībā ar piesieto turēšanu slaucamo govju daudzums nedrīkst pārsniegt 50. Ražojam arī gaļu, ir mums 40–50 gaļas liellopu ganāmpulks, audzējam arī graudus un rapšus. Es pērn sāku audzēt ķiplokus, brālis darbojas ar vistām.
Māris Lankovskis: – Piena ražošanā daudz kam esam izgājuši cauri, daudz esam mācījušies. Sākām ar brūnajām govīm, nopirkām septiņas no kolhoza. Visas izrādījās slimas ar leikozi. Atkal sākām no nulles. Nopirkām 15 govis, pēc kāda laika septiņas atkal bija jāpārdod gaļas kombinātam.
Skaidrīte Lankovska: – Aizņēmāmies bankā naudu, atvedām govis mājā. No rīta jau viena bija bez dzīvības. Nevarēja dzemdēt, bija pārāk maza.
M. L.: – Saimniece teica – ņemiet gotiņu, atdošu pa lēto. Mēs ņēmām, bijām priecīgi, ka pa lēto atdod. Cita saimniece stāstīja, ka viņas govs sperot, saimniece trīs reizes esot lidojusi. Spēra kārtīgi. Tomēr izmācījām par labu un kārtīgu govi. Patlaban šos notikumus atceramies ar smaidu.1995. gadā privatizējām fermu. Gribējām to nojaukt un būvēt no jauna. Tomēr lēmām, ka pārbūvēsim. Fermai nebija neviena ķieģeļa, cements vien. Savulaik gucuļi bija būvējuši. Centāmies paši darboties. Krīzes laikā lēti materiālus dabūjām un vēl pusi no naudas atguvām no ES atbalsta programmas. Ievilkām piena vadu. Mūsu izaugsmi nedaudz bremzē atļautais piesieto govju daudzums. Šā iemesla dēļ gandrīz puse fermas stāv neizmantota.
S. L.: – Mums galvenokārt ir Holšteinas melnraibās šķirnes govis. Ganāmpulka izveidei tās pirkām Jelgavas pusē. Ir arī kāda brūnā govs. Slaucam ganāmpulku divas reizes dienā, gada laikā vidēji iegūstam 6000–6500 kg no govs. Ja būtu brīvā turēšana un barības dalītājs, noteikti slauktu vairāk. Holšteinas melnraibajām, ja tās ir piesietas, ļoti ātri bojājas kājas. Tas viss ietekmē piena izslaukumu. Vidējais olbaltumvielu daudzums pienā ir 3,3%. Ja paši neaudzētu rapšus aptuveni 10 ha platībā un nespiestu eļļu, nebūtu rapšu spraukumu un olbaltumvielu, izslaukums būtu daudz mazāks. Tauku daudzums pienā ir 3,9%, somatiskās šūnas 300 000 skaitli nepārsniedz. Brāķēto govju vietā nāk pašu audzētās piena devējas. Šajā gadā piepirkām sešas grūsnas teles, jo kādu laiku vairāk dzima bullīši. Govis nav izdevīgi pirkt, jo nezini, ko īsti pērc. Grūsnās teles maksā aptuveni 1000 eiro.
– Kam pārdodat pienu?
S. L.: – Kopš aizvadītā gadsimta deviņdesmito gadu beigām pienu pārdodam AS Tukuma piens. Sakām lielu paldies šim ražotājam par nemainīgo bioloģiskā piena iepirkuma cenu arī krīzes laikā. Esam apmierināti ar sadarbību.
E. L.: – Vissvarīgākais ir nodrošināt savu ganāmpulku ar lopbarību. Ja kaut kas no nokultā paliek pāri, tad pārdodam. Auzas mums aug 20–25 ha platībā, tikpat daudz audzējam miežus, arī kvieši aizņem aptuveni 20 ha. Pavisam labību audzējam aptuveni 100 ha platībā, pārējais ir zālājs un ganības. 150 liellopu galvām līdz šim varējām gatavot pietiekami daudz lopbarības. Kā būs šajā gadā? Ceram uz lietu, uz atālu.
M. L.: – Vasarājiem ar visu lietu nekas daudz nespīd. Būs īsi, mazi graudi. Šis zemniekiem atkal būs pārbaudījumu gads.
S. L.: – Edgars laista ķiplokus. Miežus mēs nevaram aplaistīt.
E. L.: – Mēs esam optimisti. Ja būs ciešāk jāsavelk josta, tad būs. Jācer, ka nākamais gads būs labāks. Ļoti nopietni vērtējam kukurūzas audzēšanu. Mēs no intensīvajiem sēklu audzētājiem nedrīkstam neko ņemt. Pēdējos gados sākām kult āboliņu. Pļaujam uzreiz pirms ziedēšanas. Kādreiz audzējām masai, esam sapratuši, ka tai nav vērtības.
– Vai esat rēķinājuši piena pašizmaksu?
S. L.: – Neesam rēķinājuši. Ir redzams, ka ražošana beigās sanāk ar pluszīmi. Bioloģiskie saimnieki piena krīzes laikā saņēma stabili aptuveni par trešdaļu lielāku cenu nekā konvencionālie ražotāji. Mums nebija jādomā par ganāmpulka likvidēšanu.
E. L.: – Kad 2004. gadā sākām bioloģisko pienu ražot, viss piens gāja vienā katlā. Bija dīvaini – mūsu bioloģiskajam pienam cena tāda pati kā citiem ražotājiem, kas nedarbojas ar bioloģiskajām metodēm. Kad Tukuma piens uzstādīja bioloģisko piena produktu ražošanas līniju, situācija mainījās.
– Kādas šķirnes gaļas liellopu ganāmpulku attīstāt?
S. L.: – Nav mums tīršķirnes dzīvnieku. Arī tas bija nepareizi, kad sākām jaunu lietu, neizdomājām līdz galam, iespējams. Vajadzēja par gaļas liellopu audzēšanu vairāk interesēties. Nopirkām 75% tīršķirnes Šarolē gaļas liellopus. Mūs brīdināja, ka nevajag uzreiz laukā laist. Domāju – nevar būt. Govis pat pie neieslēgta elektriskā gana projām neiet. Mēs dzīvniekus rudenī nopirkām, palaidām ganos un pēdējos lopus notvērām tikai nākamā gada aprīlī. Visus astoņus lopus dabūjām. Mums ir arī Šarolē šķirnes bullis. Attīstām gaļas liellopu ganāmpulku. Pārdodam vien bullīšus. Par bioloģisko dzīvnieku maksā nedaudz vairāk. Esam sākuši arī brāķētas govis pārdot Izsoļu namam, kas maksā labākas cenas nekā gaļas pārstrādātāji.
– Kas notiek ar jaunajiem biznesiem, ko attīsta Edgars un Emīls?
E. L.: – Pērn rudenī lēmu sākt ķiploku biznesu. Kā līdz tam nonācu? Vispirms bija iecere spiest eļļu no rapšiem. Kaut kā nosliecos par labu ķiplokiem. Atbrauca eksperte no bioloģiskās pārvaldes, arī piekrita, ka ķiplokiem ir tirgus, ka tā ir perspektīva nozare. Tas vēl vairāk rosināja darboties šajā biznesā. Iestādīju 0,4–0,5 ha platībā Ukrainas šķirnes ‘Ļubaša’ ķiplokus. Pirmo ataudzējumu. Rudens bija ļoti slapjš, patlaban ir ļoti liels sausums. Ik vakaru stādījumus laistu. Mēslojumam izmantoju vircu, ravēt bioloģiskajam ražotājam ir atļauts vien ar ecēšanu. Vēlos pats ķiploku sēklu izaudzēt, lai tās pietiktu stādīšanai 2–3 ha platībā. Mēs esam bioloģiskie ražotāji, tāpēc ķiplokus ražot ir grūtāk nekā konvencionālajā lauksaimniecībā, tomēr ir brīvāks tirgus. Latvijā audzētos bioloģiskos produktus var pārdot galvenokārt citās valstīs. Latvijas tirgus ir mazs. Vien ap Rīgu dzīvojošie cilvēki var atļauties pirkt bioloģiskos produktus. Jāskatās uz Vāciju, vislabāk uz Zviedriju.Esmu vairākus gadus mācījies agronomiju Lauksaimniecības universitātē, ķiploki patlaban aug labi. Griezīšu ķiplokiem arī ziedus, sēšu sēklas. Lai pēc vairākiem gadiem varētu izveidot nopietnu biznesu, sākumā darbošos ar sēklas ķiplokiem. Ļoti tāls mērķis ir ražot, iespējams, ķiploku granulas. Vispirms gan jāiemācās šo kultūru izaudzēt. Saprotu, ka nākotnē ķiploku audzēšanai ir jāpērk speciālā tehnika. Roku darbs pie šīs kultūras neatmaksāsies. Lielajām platībām vajag specifisku tehniku.
S. L.: – Mūsu jaunākais dēls Emīls šajā gadā beigs Lauksaimniecības universitāti un iegūs enerģētiķa specialitāti.Mēs viņam iedevām nomā īpašumu, kur darboties. Emīls visu sakārtoja. Saņēma 15 000 eiro ES un valsts jaunā zemnieka atbalstu vistu fermas iekārtošanai. Emīls pārdeva motociklu, betonēja stalli. Mēs mazliet palīdzējām. Tagad palīdzam vairāk ar padomu. >Vēl viss projekts nav pabeigts, kad pabeigs, saņems pēdējos 3000 eiro. Viņš nopirka visas iekārtas, ievilka ūdensvadu, salika dēšanas kastes, uzstādīja automātiskās barotavas. Viņa saimniecībā ir aptuveni 600 vistu, notiek bioloģiskā olu ražošana. Vistas staigā aplokā pa lauku, atrodas ik dienu ganībās, dēj. Olas ir ļoti pieprasīts produkts.Vispirms Emīlam bija iecere par broileru audzēšanu. Viņš ar bioloģiskajām metodēm audzēja mūsu saimniecībā 100 broilerus. Ļoti pieprasīti tie bija Jūrmalā. Bioloģiskajam broileram vajag bioloģisko barību. Ja to nepirksi, tad produkts būs tāds pats kā veikalā. Ik dienu ir jāvāra kartupeļi. Visu laiku ir jābūt klāt, putni jābaro. Emīls mācījās no vistu audzētājiem un secināja, ka ar vistām ir vieglāk nekā ar broileriem. Patlaban viņi abi ar draudzeni kopā darbojas olu ražošanas biznesā. Emīls konkursā Laukiem būt! ieguva otro vietu. Naudas balvu ieguldīja vistu saimniecībā. Patlaban viņi attīstās, būvē nākamo kūti. Viņš pārbūvē ēku ar vienu izjukušu sienu, šķību jumtu, bez grīdas. Emīla draudzene olas ved uz Rīgu. Viņa pārdeva Volvo vieglo automašīnu un nopirka uzņēmējdarbības vajadzībām busiņu.
– Kas visvairāk traucē ikdienas darbos?
E. L.: – Bioloģiskajiem saimniekiem ir daudz saimniekošanas nosacījumu, kuriem vajadzētu būt nedaudz atšķirīgiem. Piemēram, vajadzētu ļaut atragot govis. Patlaban tās ir piesietas, cenšas tāpat dresēt kaimiņieni. Kad būs brīvā turēšana, badīs ikvienu govi. Tā ir ļoti liela problēma. Mums jau bija nelaimes gadījums, kura dēļ divas govis bija jālikvidē un trešā jāārstē. Ir valstis, kur bioloģiskās govis drīkst atragot. Patlaban govis bez ragiem nedrīkst pirkt. Mūsējās tās nobadīs. Ganāmpulkā ir hierarhija.
LAD varētu par katru lauku izveidot aprakstu elektroniskajā sistēmā. Piemēram, vienuviet varētu būt informācija par lauka vēsturi.<
S. L.: – Es gatavoju bioloģiskos papīrus. Man ir vieglāk kopš laika, kad dēli izveidoja vēsturi par augu sekām. To visu LAD prasa.
M. L.: – Kad vēl dēlu iesaistes šajā darbā nebija, es atskaites uz papīra gatavoju. Patlaban man darba ir mazāk. Viņi darbus fiksē mobilajā tālrunī, ieraksta datorā, un nav nekādu problēmu.
E. L.: – Vajadzētu lielu informācijas daudzumu apvienot vienā programmā, un tie, kam vajag, varētu to redzēt. Lauksaimnieku uzraugi pārbaudes varētu veikt datorā, nevis ierasties un pierakstīt uz papīra. Tas kaitina.
– Edgar, kas jūs rosināja darboties laukos, nevis pilsētā?
E. L.: – Vispirms jau vecāki laukiem piesaistīja. Nelika iet mācīties par agronomu, bet ieaudzināja mīlestību pret laukiem. Pavisam vienkārši un vienlaikus sarežģīti tāpēc, ka daudziem tas neizdodas. Jaunieši galvenokārt iet projām no laukiem. Šeit ir daudz jāstrādā. Man ir nākotnes redzējums par izaugsmi laukos. Ceru savam dēlam arī to ieaudzināt. Ja gudri saimnieko, ej laikam līdzi, lauksaimniecībā vari būt ļoti veiksmīgs. Vienā seminārā dzirdēju – ja vēlies būt labs savā biznesā, tad ir jābūt par 20% pārākam nekā citiem. Viss attīstās. Ir jāparedz jau nākamais solis, lai varētu dzīvot, nevis izdzīvot. Jāspēlē šahs. Ja to nedarīsi, tad ātri apstāsies.
Ar bijušajiem kursa biedriem iedvesmojamies cits no cita. Nav viegli laukos, ir kaut kā jārod patika pret tiem. Pamatzināšanas par lauksaimniecību jau pārmanto. Ir jābūt zinošam par jaunajām tehnoloģijām. Visu laiku ir jāmācās. Zemes apstrāde nemainīsies, tomēr mainīsies tas, ar ko zemi apstrādās. Vai, piemēram, būs robots? Ķiplokus viens cilvēks var ravēt vienu nedēļu, agregāts to var izdarīt pusstundas laikā. Es zināšanas par ķiplokiem braucu apgūt uz semināriem. Ķiploku audzēšana man ir jauns izaicinājums. Par graudu ražošanu esmu daudz no vecākiem iemācījies.
– Kā Rozbeķu saimniecība attīstīsies?
S. L.: – Patlaban piena lopkopība nodrošina vairāk nekā pusi no saimniecības naudas apgrozījuma. Dēliem katram būs sava saimniecība. Atdalīsim tās no “Rozbeķiem” . Emīls jau ir reģistrējis saimniecisko darbību. Viņš olām izmanto Pilskalnu zīmolu, Edgars ir ceļā uz to. Ja mēs vienā katlā darbosimies, kā tad beigās naudu dalīsim? Varbūt tieši labi, ka ar ķiploku audzēšanu pirmajā gadā pārāk nesokas. Piena lopkopība paliktu mums ar Māri. Barības dalītāju vēl vajag pirkt, ir jāuzlabo govīm ģenētika, cik mēs kā bioloģiskie ražotāji varam atļauties. Govīm vajag slaukšanas robotu. Es uzticos tikai sev, zinu, ka es kārtīgi izslaukšu govi, bet vai otrs cilvēks izslauks? To es nevaru zināt. Laukos ir šis paradokss – cilvēki ir, bet nav kas strādā.
E. L.: – Ļoti maz jauniešu gribēs nākt darboties piena lopkopībā. Laukos ir un būs nākotne. Viss ir atkarīgs no platībām. Ķiploku granulu ražošana būtu pievienotā vērtība. Produkta ceļā līdz patērētājam vajag iespējami mazāk starpnieku. Mūsu priekšrocību salīdzinājumā ar citām saimniecībām redzu tur, ka visi četri kopā domājam par saimniecības izaugsmi. Ja viens domā un lemj, ir lielāka iespēja kļūdīties nekā tad, ja domā četri cilvēki. Virzāmies uz priekšu maziem, bet stabiliem solīšiem.
Redakcijas komentārs
Pēc jūnija vidū notikušās intervijas Rozbeķu saimnieki Agro Topam pavēstīja par savu lēmumu atteikties no gaļas liellopu ganāmpulka. Iemesls – lielais sausums. Edgars Lankovskis: “Neraugoties uz lietu pēc 20. jūnija, ganībās zāles aizvien nepietiek. Jau patlaban dzīvniekiem barojam ziemai sarūpēto lopbarību. Redzam arī ļoti strauju siena rituļu cenas kāpumu – no 10–15 līdz 30–35 eiro par vienu rituli. Pirmie desmit dzīvnieki jau ir nonākuši Izsoļu namā. Iespējams, pārējos liellopus pirks kāda zemnieku saimniecība vai arī tos sūtīsim uz Izsoļu namu. Esam nolēmuši vismaz nākamajos gados ar gaļas liellopu audzēšanu nenodarboties, koncentrēsimies uz piena lopkopības attīstīšanu.”
