Rozā tomāti, bifeļi un ķirši. Bulgāru zemnieki turas pie pārbaudītām vērtībām 0
Pēc Eiropas Savienības lauksaimniekus apvienojošas organizācijas DG AGRI uzaicinājuma kopā ar citiem Eiropas specializēto plašsaziņas līdzekļu žurnālistiem šovasar bija iespēja apmeklēt vairākas Bulgārijas lauku saimniecības. Maršruta izvēlē akcents tika likts uz bioloģisko ražošanu, vienlaikus demonstrējot tendenci, par ko bulgāri ļoti norūpējušies un kas raksturīga visai ES lauksaimniecībai kopumā, proti, lauki noveco.
Patlaban tikai 6,4% bulgāru lauksaimnieku ir jaunāki par 35 gadiem, kamēr 36,7% – vecāki par 64 gadiem (ES vidējais rādītājs ir attiecīgi 6% un 31,1%). Šobrīd valstī esot tikai 5400 jauno zemnieku saimniecību. Jaunie uz lauku darbiem neraujas, vienkāršāk doties uz galvaspilsētu Sofiju, kur teju katra stūra veikala vai kafejnīcas skatlogā redzams sludinājums ar darba piedāvājumiem. Tomēr tie jaunie zemnieki, kuri paliek laukos, ir strādīgi un uzņēmības pilni, līdzīgi kā Latvijā. Tiesa gan, nemeklējot nišas produktus un neriskējot, bet gan stingri turoties pie valstij tradicionāli ierasto produktu ražošanas. To var saprast, jo bulgāru bioloģiskie zemnieki cīnās pašu spēkiem. Valsts subsīdiju bioloģiskajiem vispār nav, vienīgās cerības uz ES fondu līdzfinansējumu, no kura saimniecībās ļoti taupīgi tiek apgrozīts teju katrs cents.
Bulgārijas rozā milzis
Šī nu ir tā šķirne, ar ko lepojas ikviens bulgārs. Kurtovas rozā tomāts aizsargāts ar cilmes vietas nosaukumu gluži tāpat kā itāļu Parmas šķiņķis vai mūsu Jāņu siers. Venclavs Petkovs, kura saimniecībā ciemojāmies, atzīst, ka pats īsti nezinot šķirnes precīzo nosaukumu. Pirms deviņiem gadiem sācis biznesu, uzbūvējot siltumnīcu un sastādot vecvecāku dotos rozā tomātu stādus. Tie auguši griezdamies un pamazām kļuvuši par saimniecības galveno biznesu, pabīdot malā gurķus, kabačus un kartupeļus.
Patlaban rozā tomāti siltumnīcās aug divos hektāros, bet vēl 27 hektāri ir ar lauka tomātiem. Stādus pavairo paši, tie izaug garāki par diviem metriem. Rozā tomāts parasti sver no 300 līdz 500 gramiem, bet bieži vien sasniedz arī 1,3 kg svaru. Raža sezonas laikā pārsniedz 50 tonnu. Viss izaudzētais tiek pārdots tiešajā tirdzniecībā, bet daļa ražas nonāk Moldovas un Bosnijas-Hercegovinas veikalos. Saimnieks stāsta, ka ar ražas noietu neesot problēmu, lai gan rozā tomāti nav lēti – Bulgārijā tie maksā 3 eiro par kilogramu, kas uz kopējā pārtikas cenu fona ir padārgi. Savukārt Vācijā par rozā tomātu kilogramu gatavi maksāt sešus eiro. Tiesa, Vācijas veikalos neesot viegli iekļūt, jo vācieši prasa tādu piegādes apjomu, ko Venclava saimniecība vien nespējot nodrošināt. Tādēļ pērn izveidots kooperatīvs, kur sanākuši kopā 150 jaunie zemnieki, līdz ar to paveroties iespēja garantēti savākt nepieciešamo eksporta apjomu un startēt ne tikai Vācijas, bet arī citos ES valstu tirgos. Dabūjām arī nogaršot pirmo ražu, un jāteic, ka tomāts ir izcili gards – salds, tumīgs, plānu miziņu un ļoti mazu serdi. Bulgāri to ēd, sagrieztu šķēlēs, nedaudz sāls pa virsu, ripās sagrieztu saldo sīpolu un baltmaizes šķēli piekožot klāt.
Bifeļmātes saldējums
Rozino ciems atrodas augstu kalnos. Te 173 hektāros iekārtota Rozino bioloģiskā saimniecība, kuras lepnums ir bifeļmātes un no to piena gatavotais saldējums. Ganībās laiski pastaigājas vairāk nekā 50 dzīvnieku – 18 Džersijas piena govis un vairāk nekā 30 melnie Black Murrah bifeļi. Viens no tiem – fermas izcilnieks, melns bullis svarā ap 1300 kilogramiem.
Saimniece Albīna Vasinskava mūs cienā ar bifeļmātes saldējumu, kas pēc garšas līdzīgs labi treknam plombīram. Saldējums tiek pārdots galvaspilsētas Sofijas lielākajās kafejnīcās un restorānos. Albīna stāsta, ka visa saimniecības produkcija – saldējums, kā arī bifeļpiena mocarellas siers, airans jeb bulgāru kefīrs, jogurts, 0,5 ha aroniju stādījumu un 3,3 ha ar ķiršiem – ir bioloģiski sertificēti. Lai tiktu pie visiem nepieciešamajiem papīriem, bulgāru zemniekam jāiziet patiesi sarežģīti sāpju ceļi, jo neatkarīgi no produkta veida bioloģiskā sertifikāta iegūšana prasa ne mazāk kā trīs gadus. Patlaban sertificēšanas procesā ir 5 hektāri ar Damaskas rozēm. Saimnieki plāno, ka sertifikāts tiks iegūts šā gada decembrī un tad saimniecības bizness papildināsies ar vēl vienu nozari – rožu eļļas ražošanu.
Rozā un lillā
Par Bulgārijas rozēm būtu jāstāsta atsevišķs stāsts. Šī valsts ir lielākā rožu eļļas ražotāja un otra lielākā (pēc Francijas) lavandas eļļas ražotāja pasaulē. Starp Balkānu un Sredna Goras nogāzēm izvietojusies Rožu ieleja, kur ir īpaši specifiska augsne. Pateicoties tai, rozes aug īpaši smaržīgas un krāšņas. Bulgārija saražo ap 70% no visā pasaulē pieejamās rožu eļļas, un tā ir izslavēta krietni ārpus valsts robežām kā viena no vislabākajām pasaulē. Tur to ražo jau vairāk nekā 300 gadu, un pats destilācijas process nav īpaši mainījies arī mūsdienās.
Bioloģiskās saimniecības Ina Ltd īpašniece Veselina Vralčeva stāsta, ka eļļai der tikai īpaša Damaskas rožu šķirne. Lai iegūtu vienu kilogramu eļļas, nepieciešami 3000 kilogrami rožu ziedlapiņu, tās jāsavāc līdz saullēktam un tikai ar rokām. Turklāt jāņem vērā, ka rožu ziedēšanas laiks ir tikai viens mēnesis – maijs. Tādējādi ir skaidrs, kāpēc bulgāru rožu eļļa ir viens no dārgākajiem ekstraktiem pasaulē – ap 10 000 eiro par vienu kilogramu.
Saimniecībā rozes audzē 25 hektāros, bet lavandu – 50 hektāros. Pērn saimniece eksporta tirgos realizējusi 30 kg rožu eļļas un 3 tonnas lavandas eļļas. Apgrozījums – ap 612 000 eiro, peļņa – 83 000 eiro. Saimniece teic, ka ar ES fondu palīdzību, kamēr vēl tas iespējams, plānots paplašināties, kā arī līdzās rožu un lavandas eļļai tiks gatavotas arī citas. Piemēram, kliņģerīšu un piparmētru, jo arī pēc tām kosmētikas un tūrisma SPA industrijā pieprasījums aizvien pieaug.
Bitēm četras sezonas
Bulgārijā medus ir ļoti populārs. Kā stāsta jaunā zemniece Teodora Todorova, šajā valstī bites medo četras sezonas. Pirmā sākas jau marta sākumā, kad saimes tiek vestas augšup kalnos, kur tās ienes nektāru no krokusu, tulpju un citu ziedu laukiem. Bulgārijā īpašā cieņā liepu, griķu un dažādu ziedu medus, kas tiek pārdots gan vietējā tirgū, gan vests uz Vāciju. Bulgārijas veikalos viens kilograms tumšā medus maksā 6 levas jeb 3 eiro, bet vācieši par to gatavi maksāt 12 eiro. Kā nu ne, saka Teodora, skaidrs, ka vācu rapšu medus ne tuvu nestāvot tīrajai mantai no Bulgārijas, tā ka par cenas starpību neesot jābrīnās. Saimniecībā līdzās četru šķirņu medum tiek ražots arī propoliss spirtā un īpaši pieprasīti esot arī ziedputekšņi.
Sapņu ķirši
Saimniecība Cherry dreams darbojas jau desmit gadu un patlaban vāc saldo ķiršu ražu 40 ha plašā dārzā. Līdz stādījumiem gan netiekam, jo ceļš tāds, ka autobusam neesot izredžu turp nokļūt. Paliekam turpat noliktavās, lai palūkotu, kā ķirši tiek šķiroti un fasēti divu kilogramu kastītēs. Strādnieki čakli, taču nerunīgi. Saimnieks Plamens Mihailovs stāsta, ka tie esot vietējās apkārtnes romi, strādājot rūpīgi, bet darbaroku tomēr trūkst un sezonas laikā nākoties algot arī pa kādam izpalīgam no Albānijas.
Ķiršu raža šogad ļoti laba, bet pērn gan bijis melnais gads. Tieši ražas pilnbriedā uznākusi tāda krusa, ka visi ķirši gar zemi. Jautāts, kā ar apdrošināšanu, saimnieks teic, ka pērn iztikuši bez tās un smagi kļūdījušies. Lai gan polise dārga, tomēr ES fondi nosedz pusi, tā ka šogad apdrošināšana veikta visiem laukiem.
Ķirši nav vienīgais saimniecības bizness – četros hektāros tiek audzēti brokoļi un 15 hektāros – paprika. Tas nav svētdienas darbs, saka saimnieks un skaidro – lai gan lauki aprīkoti ar laistīšanas sistēmu, katru dienu jānākot raudzīt, kas notiek ar augsni un stādiem, jo karstajā laikā, kas ilgst no maija līdz septembra vidum, viena izlaista diena var maksāt pilnībā izdegušu lauku.
Govju SPA
Plovdivas apkaimes Dobrodranas ciematā atrodas Dančevu ģimenes bioloģiskā saimniecība ar 130 govīm. Saimniecība izveidota pirms 16 gadiem kā pirmā bioloģiskā piena ferma Bulgārijā. Saimnieki nodod vairāk nekā 740 tonnas piena gadā, saņemot rekordaugstu cenu – 45 centus par vienu litru, turklāt kvalitātes dēļ piens no pārstrādātāju puses esot uz izķeršanu.
Saimnieki veiksmīgi izmantojuši 1,6 miljonus eiro no ES fondiem, lai ierīkotu energoefektivitātes un ūdens taupīšanas sistēmu, kā arī uzlabotu govju labturību, tostarp – ierīkotu masāžas stūrīti, ko govis rindas kārtībā labprāt izmanto.
Uzziņa
– Bulgārijas platība ir 110 900 km², no tās 81% ir lauku teritorija. No kopējās platības 46,1% ir lauksaimniecības zeme, bet meži – 37,4%.
– Kopējais iedzīvotāju skaits ir aptuveni 7 miljoni, no tiem vairāk nekā 2 miljoni (jeb 37,1%) pārsvarā dzīvo lauku reģionos.
– Gandrīz puse (48%) teritorijas atrodas kalnu un mazāk labvēlīgos apgabalos.
– Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība Bulgārijas ekonomikā veido 4,4% no IKP, turklāt tieši lauksaimniecībā nodarbināti 6,8% no visa strādājošo skaita. Tie ir augstākie rādītāji ES, kur attiecīgi tie ir vidēji 1,5% un 4,3%.
– Augkopībā dominē: graudaugi, tehniskās kultūras, eļļas augi, garšaugi, dārzeņi, augļi, vīnogulāji; daudz audzē sojas pupas, zemesriekstus, kokvilnu un tabaku. Lopkopībā – liellopi, bifeļi, aitas, kazas, cūkas, cāļi, tītari, pīles, zosis u. c.
– Kopējais produkcijas apjoms gadā ir aptuveni 250 tūkst. t piena, 211 tūkst. tonnu gaļas un 1,2 milj. olu.
– Zivsaimniecībā praktizē jūras un saldūdens zivju nozveju un zivkopību dīķos.
– Meža platība pēdējo gadu laikā valstī pieaug, sasniedzot ap 5 milj. ha jeb 38% no valsts teritorijas.
– Bulgārijā drīkst medīt savvaļas dzīvniekus un putnus, kuru ir ļoti daudz Bulgārijas kalnu apgabalu lapkoku mežos. Medības nacionālajos parkos un aizsargājamās teritorijās ir aizliegtas.
– Lauku ekonomika ļoti atkarīga no lauksaimniecības, ko raksturo liels bezdarbs, iedzīvotāju novecošana, nepietiekama pamatpakalpojumu pieejamība un kvalitāte (ceļi, kanalizācijas sistēmas utt.).
– Notiek pastāvīga laucinieku migrācija uz pilsētu teritorijām, taču laukos ir labs lauku tūrisma attīstības potenciāls.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
