Rotko – izstieptas rokas attālumā. Intervija ar centra idejas autori Faridu Zaletilo 4
Daugavpiliešu atvadas no sešām Marka Rotko gleznām pārspējušas jebkuras prognozes. Piecarpus tūkstošu apmeklētāju straume vienas dienas laikā kā dzīva upe plūdusi cauri Mākslas centra pirmajam stāvam, lai, iespējams, pēdējo reizi palūkotos uz izcilā novadnieka darbiem. “Kā rinda pie mauzoleja…” nedaudz ironiski nosaka FARIDA ZALETILO. Viņu līdz ar citiem centra darbiniekiem patiesi priecējis, ka tik daudz pilsētnieku beidzot pārliecinājušies, ka šī ir lieliska vieta Daugavpilī.
Ilgi skumt pēc Rotko mākslas nenāksies – šonedēļ ierodas sešas jaunas pasaulē ievērojamā abstraktā ekspresionista gleznas, lai 24. aprīlī stātos skatītāju priekšā. Mākslas darbu atlasi kopā ar gleznotāja meitu Keitu un dēlu Kristoferu no viņu privātās kolekcijas veica F. Zaletilo. Nosaukt viņu tikai par ekspozīciju un izstāžu kuratori būtu pārlieku pieticīgi, jo tieši Farida dēstīja ideju par Rotko atgriešanos savā bērnības pilsētā un, sastopoties ar daugavpiliešu neticību un noliegumu, vairākus gadus to kopa pacietīgā vienatnē.
– Mākslas vērotājs Jānis Borgs, kurš no sešdesmitajiem gadiem Rotko sauc par savu elku, atzīst, ka nekad nav varējis iedomāties, ka kāds spēs atvest uz Latviju šo mākslinieku. Viņš saka – jūs esat pierādījusi, ka arī viens ir cīnītājs.
F. Zaletilo: – Man kā daudziem krieviem raksturīgs fatālisms. Jau no paša sākuma nešaubījos, ka šis projekts tiks īstenots. Pirmais apziņas uzliesmojums, ka Daugavpils atrodas uz zelta dzīslas un mums ir jāizveido piemineklis izcilam māksliniekam, atnāca 1999. gadā. Ar gadiem šī pārliecība tikai pieauga, ideja izkristalizējās 2002. gadā, bet tolaik neviens par to negribēja pat dzirdēt, arī pasniedzēji no universitātes, pilsētas un rajona pašvaldību darbinieki. Acīs man teica – Rotko nekad nebūs mūsu pilsētas brends! Izsolēs viena viņa darba cena pārsniedza pilsētas gada budžetu – protams, nevarēja sapņot, ka atvedīsim viņu uz Daugavpili, jo te nebija ne naudas, ne vietas izstādei.
– No kurienes jums bija tāda pārliecība, ka izdosies?
– Vēlāk izlasīju ezoteriskās grāmatās, ka vajag precīzi noformulēt savu vēlēšanos, izteikt to materiālā formā, atlaist un pēc tam tā sāk uzkrāt enerģiju, apaug ar miesu un asinīm, parādās kontakti. Projekta sākumā tā notika. Strādājot Daugavpils muzejā mazā, noplukušā kabinetā, kur man pat nebija datora, pēc darba skrēju pie sava bērnības drauga, kuram tas bija, un pa abiem meklējām internetā visu informāciju par mākslinieku. Pirmais dators, kuru man piešķīra, bija norakstīts, bez aizsargekrāna, tāpēc, pavadot pie tā pat līdz 16 stundām dienā, pamatīgi pabojāju redzi, toties atradu visus ar Rotko saistītos cilvēkus, tostarp izcilus mākslas zinātniekus, kas man bija vajadzīgi, – viņi atsaucās un 2003. gadā ieradās Daugavpilī uz Rotko 100 gadu jubileju.
– Situācija ir mainījusies – šodien Daugavpils ar Rotko lepojas.
– Tagad visi iztaisno plecus, jo, par spīti prognozēm, Rotko centrs ir kļuvis par Daugavpils vizītkarti, iezīmējis pilsētu Latvijas un arī plašāk – Eiropas kultūras kartē. Pie mums brauc lieliski, augsta līmeņa eksperti un saka – jūs esat radījuši ne tikai Eiropas, bet arī pasaules līmeņa kultūras institūciju.
– Kā ieradās pirmie seši mākslinieka darbi, zinot, ka tie ir nenormāli dārgi un ka tiem nepieciešami īpaši transportēšanas un vēlāk – arī glabāšanas apstākļi?
– Nakts vidū braucām pēc tiem uz Ventspils ostu, gleznas vedām furgonos uz Daugavpili pa ļoti sliktiem ceļiem. Ik pa laikam sazvanījos ar kolekcijas menedžeri Marionu Kānu – viņa raud, es raudu… Tik emocionāli tas notika. Prieks, ka trīs gados pastāvīgā ekspozīcija ar Rotko darbu oriģināliem ir izturējusi pārbaudi un ģimene turpina ar mums sadarbību. Divas reizes brauca eksperte, lai pārbaudītu gleznu stāvokli un glabāšanas apstākļus. Pēc otrā apciemojuma viņa atzina, ka, pēc starptautiskiem kritērijiem, atrodamies uz augstākā pakāpiena.
Sākotnēji riski bija lieli, jo saņēmām Daugavpils cietokšņa Artilērijas arsenāla ēku, kas 20 gadus bija bez apkures, astoņus mēnešus to žāvējām. Neviena apdrošināšanas kompānija negribēja uzņemties atbildību par gleznām, līgums tika noslēgts tikai ar Rotko ģimenes garantiju. Tā ir mākslas neredzamā puse – sarežģīta, dārga un darbietilpīga.
– Kāds būs jaunais Rotko sešnieks?
– Koncepcija saglabājas – seši jauni darbi, kas raksturo dažādus mākslinieka daiļrades periodus. Agro reālismu pārstāvēs glezna no sērijas “Metro ieeja”, kuru viņš pats augstu vērtēja, rādīja viesiem un turēja savā darbnīcā līdz mūža galam. Būs arī divas sirreālistiskās gleznas, kad Rotko atbrīvojas no smagnējuma ar sastingušajām, stūrainajām figūrām. Viņš vienmēr ir bijis eksperimentētājs – pats taisīja pigmentu, krāsu, vārīja no trušu kājām līmi, cenšoties gleznā sasniegt hipnotiskos atspīdumus un absorbējošos efektus, kas ievelk sevī.
– Vai viņa māksla ievelk sevī arī iepriekš nesagatavotu skatītāju?
– Skatītājam jābūt kā baltai papīra lapai, jo darbs runā pats par sevi, – teica Rotko. Prātam jāatpūšas, un jāatveras zemapziņai. Viņš gribēja, lai krāsa iedarbojas uz cilvēku līdzīgi kā mūzika. Kaut kādā brīdī, kad acs slīd pāri audekla virsmai, notiek hipnotisks klikšķis, kad tu vairs nesaproti, kur atrodies. Rotko darbiem piemīt ilūzijas efekts uz dziļuma rēķina, jo tie ir daudzslāņaini.
– Vai tā ir Rotko maģija?
– Tā ir maģija, turklāt šķiet, ka gleznā viss sāk kustēties. Tāpēc Rotko vēlējās, lai skatītājs viņa darbus apskata ne tālāk kā izstieptas rokas attālumā, līdzīgi, kā to dara gleznotājs pie audekla, radot savas gleznas.
Viedokļi
Par tālu? Provinciāla atruna
Mākslas zinātniece, kuratore Inga Šteimane (2015. gadā Rotko centrā pagājušajā gadā sarīkoja divas izstādes): “Ir nācies uzklausīt mediju, kritiķu un arī ierindas mākslas cienītāju taisnošanos, ka Daugavpils par tālu. Ar reģionālajiem medijiem viss ir kārtībā, bet nacionālie – ja nepierunā, brīvās preses režīmā var arī neparādīties. Nevaru iedomāties, ka, esot Eiropā, šāds attālums ir šķērslis, lai apmeklētu labu izstādi, pa ceļam vēl kaut ko pieķerot klāt, bet nezin kāpēc Latvijā 200 km liekas kaut kas nepārvarams, kas patiesībā ir provinciāla atruna un palaišanās slinkumā. Profesionālā sadarbība ar centru ir laba – jūtams, ka tas ir jaunlaiku veidojums, bez dabiskajām sociālisma paliekām, kas citur Latvijā vēl reizēm sastopamas. Priecē, ka netiek dublēta Rīgas izstāžu programma, bet top neatkarīgs piedāvājums, izmantojot arī ģeogrāfisko stāvokli.”
Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) direktors Edgars Vērpe (uz Daugavpili dodas ik pēc trīs mēnešiem, kad Rotko centrs atklāj jaunas izstādes): “Pietiekami daudz esmu redzējis pasaulē un varu teikt, ka Marka Rotko centrs mūsu valstī ir viens no pēdējā laika interesantākajiem kultūras objektiem, kas darbojas ļoti labā līmenī. Mākslas kritikas par pasākumiem Rotko centrā pietrūkst tāpat kā citviet mūsu valstī. Tādu īstu mākslas kritiku Latvijā neesmu novērojis pēc būtības. Ja kritiķis ir par slinku kaut kur aizbraukt, tā ir viņa profesionālā nevarēšana.”
Mākslas vērotājs Jānis Borgs: “Marka Rotko mākslas centrs ir etalons, kā stāstīt par pasaules mēroga izcilību, un magnēts ar starptautisku skanējumu. Ir ļoti pareizi, ja šādas vērtības tiek izkliedētas pa reģioniem, jo tās palīdz tos attīstīt. Mākslas kritiķu un mediju izkustināšana ir tikai organizatorisks jautājums. Pats centrā viesojos vismaz reizi gadā, braucienu parasti apvienojot ar vēl kādu apciemojuma mērķi.”
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs skaitļos
Trīs gados sarīkotas 120 izstādes, proporcionāli ar ārzemju, Latvijas un Latgales reģiona mākslinieku piedalīšanos.
Notikuši 15 mākslas simpoziji, mākslinieku rezidences u. c. sarīkojumi.
Apmeklētāju skaits trīs gados pārsniedzis 330 tūkstošus cilvēku, pērn – 115 tūkstoši.
No pagājušā gada iekļauts Latvijas apskates objektu “TOP 10”, visvairāk apmeklētais tūrisma objekts Latgalē.
Budžetu veido Kultūras ministrijas un Daugavpils domes subsīdijas, centra nopelnītie līdzekļi, VKKF finansējums.
2016. gada jaunās izstādes Marka Rotko mākslas centrā
No 24. aprīļa līdz 3. jūlijam – Marka Rotko seši oriģināli, Barbaras Gailes “Debesis”, Baņutas Ancānes “Portreti”, Olgas Rēlas “Balto liliju sapnis”, Mārtiņa Buclera “Vertikāle”, Fotogrāfijas simpozija darbi, Latgales māksla “Untitled”.
No 15. jūlija līdz 10. septembrim – Marka Šagāla “Mirušās dvēseles”, N. Gogoļa poēmai veltīts 96 gravīru cikls.
No 17. jūlija līdz 15. septembrim – Pola Hakslija (Londona) retrospekcija.
No 25. septembra līdz 20. novembrim – Tadeuša Lapinska (Ņujorka) retrospekcija.
