Rotko centrā nojauks laika robežas 0
Piektdien, 10. februārī, sešu jaunu izstāžu sezonu izsludinās Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs.
Nemaz jau nerunājot par pasaulē un tepat, Latvijā, notiekošajām politiskajām, saimnieciskajām, garīgās dzīves perturbācijām, šis arī dabā vienmēr ir dīvains laiks – it kā nekurienē – starp ziemu un pavasari. Tāpēc liekas acīmredzami, kādēļ jaunajam izstāžu kopumam kā centrālā izvēlēta laika robežas nojaukšanas tēma.
Izstāde “Vienā telpā” būs stāsts par divām spilgtām dažādu paaudžu individualitātēm Latvijas glezniecībā. Sigitas Daugules (1971) darbos, kā reiz teikusi māksliniece Helēna Heinrihsone, “savijas spēks un trauslums, skarbums un romantika, brutalitāte un maigums”. Savukārt gleznotājs Jānis Liepiņš (1894 – 1964) ir izcila personība, kura radošas darbības uzplaukums saistījās ar 20. gs. 30. gadiem, kad viņš darbojās Rīgas mākslinieku grupā. Gleznotājs piedalījās gandrīz visās nozīmīgajās izstādēs Latvijā un ārzemēs – Norvēģijā, Polijā, Beļģijā, Austrijā, Krievijā u. c., viņa darbus pirka muzeji un privātkolekcionāri. “Jānis Liepiņš, draugu un kolēģu lokā saukts par Džoni, ir mākslinieks, kuru laikabiedri atceras kā izcilu personību – cilvēcisku, fenomenālu taisnīguma principa iemiesotāju, ļoti godīgu arī savā glezniecībā,” rakstījusi Sigita Daugule, kura ir arī autore grāmatai par Jāni Liepiņu (izdevniecība “Neputns”, 2015).
“Savā daiļradē pievēršos abstraktai mākslai, ietekmējoties no abstraktā ekspresionisma, minimālisma un supremātisma. Darbojos grafikā un glezniecībā, pārsvarā izmantojot jauktas tehnikas,” tā sevi raksturo māksliniece Ieva Nagliņa, kuras izstāde “Atmestie” arī būs apskatāma Rotko centrā. Ieva Nagliņa 2007. gadā ir ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā grafikas specialitātē. Strādā par izstāžu kuratori Rīgas Porcelāna muzejā un ir arī biedrības “Grafikas kamera” valdes locekle.
Savukārt izstāde “Grafika” turpina Rotko centra izstāžu sēriju, kas sākās ar Latvijas laikmetīgās glezniecības autoru izlasi, turpinājās ar keramiku, toties tagad centrā ir sešu spilgtu Latvijas laikmetīgās grafikas pārstāvju – Lienas Bondares, Vladislava Grišina, Pauļa Liepas, Kates Seržānes, Māra Subača un Dārtas Stafeckas – māksla.
Par mākslinieci Signi Vanadziņu (izstāde “Kurš gadalaiks?”) rakstīts, ka “viņas māksla ir dzīvespriecīga. Tā ir krāsu eksplozija, kas padara pelēcīgo ikdienu par aizraujošu ceļojumu glezniecības pasaulē”. Izņēmums nebūs arī izstāde Rotko centrā – tā noteikti spēs iedvesmot ceļā uz pavasari. Kopš 1995. gada māksliniecei bijušas 25 personālizstādes Latvijā, un viņa piedalījusies vairāk nekā 50 grupu izstādēs Latvijā, Vācijā, Austrālijā, Lielbritānijā, Somijā, Zviedrijā un citur.
Franču skulptora Patrika Peltjē izstāde “Atdzimšana” varētu būt kā stabilitātes centrs šajā labilajā laikā, jo viņš saredz un savos darbos attēlo kaut ko tādu, par ko visi sapņojam: mieru, nosvērtību un laimi. Turklāt tas ir pavisam īsts – kā akmens bluķis vai dzelzs gabals. P. Peltjē mūs ved tālāk un dziļāk acīmredzamajā.
Savukārt izstāde “Saules skola no etnogrāfijas līdz dizainam” aicina atgriezties pie saknēm – tā vēsta par Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolas 25 darba gadiem, kas guvuši krāšņu izpausmi tās diplomandu darbos.
