Rotkho maģiskās kustības. Ilze Kļaviņa recenzē Dailes teātra izrādi „ROTKHO” 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātra iestudējums “ROTKHO” pārspēj jaunākos radoši veiksmīgos repertuāra meklējumus uz teātra lielās skatuves (“Smiļģis”, “Degunradži” u. c.). Nelielā raksta ietvarā iespējams tikai minēt spilgtākos momentus poļu režisora Lukaša Tvarkovska un viņa komandas radītās izrādes koptēlā. Izrādes caurviju slāņu daudzums plūst pāri malām, pelnīti gaidot, lai katram no tiem veltītu atsevišķu analīzi.
Uzmanības vērtu punktu sarakstu jāsāk ar pašu skatīšanās procesu. Man ir laimējies Daugavpilī stāvēt pie Marka Rotko gleznu oriģināliem un sajust virsmas krāsu toņu vibrāciju. Šo pazīmi uzsver teorētiķi, raksturojot glezniecības abstraktā ekspresionisma virzienu, taču, esot Rotko tuvā distancē, ir maģiski, ka teorētiskais apzīmējums kļūst par juteklisku realitāti.
Pat ja man neraisījās asaras, kuru savākšanas performanci bija iecerējusi māksliniece Marta Zariņa-Ģelze, un zīmīgi, ka dramaturģe Anka Herbuta viņai velta iespaidīgu epizodi izrādē “ROTKHO”, apliecinot, ka jūtīgu cilvēku uztverē krāsu valoda skan spēcīgāk. Rotko krāsas skan.
Skaņa līdzinās sanoņai vai tamlīdzīgi nosaucamai kustībai, vai enerģijai, un par šo plūsmu asociatīvi liecina gandrīz nepatraukts un brīžiem uzsvērti skaļš suģestējošs fons, ar ko komponists Lubomirs Gželaks piepilda Dailes teātra telpu, padarot gaisu starp skatuvi un zāli šķietami vielisku.
Tikties ar Rotko nozīmē to piedzīvot. “ROTKHO” vairākos slāņos būvētais saturs un forma piedāvā baudu acīm un ausīm, te ir ko redzēt, dzirdēt, domāt līdzi un piedzīvot vārda visplašākajā nozīmē.
Vēriens un feiks
Pārsteidz ne vien meistarība, ar kādu tiek vadīta skatītāja uztvere izrādes laikā, bet arī plašā, jūtīgā iedziļināšanās tēmā – īstums vai dublikāts. Stāsts balstās uz dažiem dokumentāliem faktiem no Rotko dzīves, no kuriem centrālais – mākslinieka gleznas viltojuma pārdošana astoņu miljonu vērtībā.
Epizodes risina autentiskuma un manipulāciju tēmu no ļoti atšķirīgiem rakursiem, viss sākas ar “Wolt” kurjera ikdienišķu piegādi (viena no Artura Skrastiņa lomām šajā izrādē), kad sūtījums izrādās sajaukts, īstais ēdiens atrodas citā maisiņā.
Kurjera tēlā aktieris uzrunā zālē sēdošos skatītājus, izvirzot vienu no daudzajiem izrādes jautājumiem par viltojumu, t. i. – par aktiera un lomas attiecībām, skatītāja – aktiera attiecībām. Kas, galu galā, ir tas, ko redz auditorija, kam skatītājs notic, kas ir īsts un kas feiks?
Par savdabīgu īstuma atskaites punktu kļūst pavāri (jo ēdiens galu galā ir fiziskās realitātes nepārprotams fakts), visur klātesošos ķīniešu virtuves darbiniekus atveido neprofesionāli aktieri Jaņa Huana un Sjaočeņs Vans.
Galvenie notikumi noris kādā ēstuvē Ņujorkā, kur pagājušajā gadsimtā pusdieno mākslinieks Rotko, bet vienlaikus blakus zālēs un citā laikmetā satiekas viņa mākslas vērtības noteicēji – mākslas galerijas īpašniece Anna Frīdmena (Rēzija Kalniņa), piekrāptais kolekcionārs Domeniko de Sole (Artūrs Skrastiņš), te arī citi ieinteresētie personāži, tādi kā ciniskiem darījumiem gatavais muzeja direktors (Mārtiņš Upenieks), žurnālists Džeimss Valčers, mākslinieks Orions Anastapolu, viesmīle Destiny Hope u. c. Aktieru ansambļa simultānajai izteiksmīgajai spēlei var veltīt atsevišķu rakstu.
Atsevišķa tēma ir Ankas Herbutas koncentrētie un ietilpīgie dialogi (poļu teksta tulkojuma autore – Ingmāra Balode), kas risina konkrētu cilvēku attiecības starp mākslas autoru, pircēju, starpniekiem, vienlaikus tas ir filozofisks vispārinājums par mākslinieka sajūtām, attiecībām ar mākslu un dzīvi.
Izrādes ideja par to, kas īsts un kas atdarinājums, nolasāms arī skatuves iekārtojumā, kur kreisā puse spoguļo labo pusi. Pamazām skatuves realitāte, ko nosaukt par realitāti ir grūti, mainās, telpas kompozīcija sarežģās. Telpai piemīt patstāvīga iekšēja gravitācija, kas sastāv no piecām kustīgām, noslēgtām būvēm, un skatītāji redz iekšā notiekošo septiņās tiešraižu projekcijās, no kurām četras ir platekrāna monitori.
Vienlaikus darbojas sešas kameras, no tām trīs vada paši aktieri. Tādējādi scenogrāfa Fabjēna Ledē iecere veido kustību kompozīciju telpā, ko gaismu mākslinieks Euģenijs Sabaļausks papildina ar gaismu kustību laikā. Maģiska vienotā sinhronitāte sastāv no atsevišķām precīzi komponētām plūsmām, te kustas horeogrāfa Pavela Sakoviča dejiskās partitūras iedvesmotie aktieri, kustīgas ir video mākslinieka Jakuba Leha ieprogrammētās attēlu virknes.
Krāsaino kaleidoskopu papildina arī akvāriju dzīvo būtņu kustība. Atzīšos, ka pēc vienas noskatīšanās reizes gandrīz nepamanāma, bet mērķtiecīga ir kostīmu mākslinieces Svenjas Gasenas koncepcija, kas izrādes varoņus ietērpj atpazīstamu tipāžu (mākslas mecenāts, kurjers, pavārs, žurnālists) tērpos.
Jutekliski un jūtīgi
Kameru pietuvinājumi aktieru sejām pieprasa nepārtrauktu iekšējo darbību. Viena no neaizmirstamām un programatiskām epizodēm ir četru personāžu paralēlo dialogu aina pirmajā cēlienā. Skatuves kreisajā pusē sēž – Rotko ar sievu Melu (lomās Juris Bartkevičs un Vita Vārpiņa), skatuves pretējā pusē otri divi gaida uz kinoproves lomām, lai nospēlētu Rotko un viņa sievu (aktieru pāri atveido Ērika Eglija un JK Opoles teātra poļu aktieris Andrejs Jakubčiks).
Poļu–angļu valodas dialogā, kas ironiski daļēji notiek ar “Google” vārdnīcas palīdzību, skan atzīšanās mīlestībā teātra mākslai. Aktieris skaidro, ka mīl teātri, jo tajā katru vakaru piedzimst īstenība, kas katru vakaru mirst.
Vienlaikus šajā ainā Juris Bartkevičs meistarīgi nospēlē to, kāpēc Rotko ir izrādes centrālais varonis. Viņš ar apvaldītu sasprindzinājumu atveido vārdos skopo, bet ar piepildītām pauzēm uzlādēto mākslinieku, sejas mīmikā nojaušams, kā iekšēji top protesta lēmums par līguma laušanu.
Rotko nepiekrīt, ka viņa gleznas kalpos par fonu bagātīgām pusdienām (tie, kuri šeit ēd, nespēj saprast manu mākslu). Tikai daži vārdi, bet sajūtu telpā – milzīga sacelšanās pret naudas vienībās pārvērsto mākslu.
Šrēdingera kaķis un NFT (non-fungible token)
Tvarkovska izrādē zūd ietvari starp teātri un multimediju tehnoloģiju radīto iespaidu, vēl vairāk, ietvari robežojas ar suģestiju, apzināti izaicina skatītāju uztveri. Nepiekrītu Toma Čevera vērtējumam, ka simultānā darbība vairākos plānos ir pašmērķīga: “Otrā cēliena pēdējā daļa (..) krietni zaudē savu iedarbību tehnoloģiskās varēšanas pierādīšanā.”1
Manuprāt, paņēmieni ne tikai demonstrē skatuves iespējas, bet arī pēta tās iedarbības robežas. Otrā cēliena epizodes turpina izpētes līnijas, stāstot par netveramām, neikdienišķām un daudziem nesaprotamām parādībām. Kā iespējams, ka kaķis ir vienlaikus dzīvs un miris? Vai tiešām kādam šķiet vērtīgi nopirkt citiem nepieejamu digitālās pasaules daļu jeb NFT, ko sauc arī par kriptomākslu2? Man uz to nav atbilžu, taču šķiet svarīgi tās meklēt.
Atbildēt var tikai tad, ja kāds uzdod jautājumu, un “ROTKHO” jautā jūtīgi, dziļi, mūsdienīgi, nevienkāršojot īstenību, teātri un ilūziju pilno pasauli. Vai multidimensionālais, teatrāli juteklisku pieredzi sniedzošais iestudējums ar blīvu, intensīvu noslēpumainību, kas stāsta par identitāti, virtuālo realitāti un pērkamību, ko Dailes teātra direktors raksturo ar epitetiem sarežģītākais, dārgākais, vērienīgākais projekts pēdējo divu gadu laikā, ir bijis riska vērts? Jā, tas atsver katru ieguldītā darba minūti un naudas vienību.
P. S. Man laimējās piedzīvot Tvarkovska “ROTKHO” 2022. gada 11. martā Dailes teātrī, mani iespaidi nav kriptomākslas sarakstos, tie nepārdodas.
UZZIŅA
Anka Herbuta, “ROTKHO”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
Režisors: Lukašs Tvarkovskis, dramaturģe Anka Herbuta, scenogrāfs Fabjēns Ledē, kostīmu māksliniece Svenja Gasena, horeogrāfs Pavels Sakovičs, komponists Lubomirs Gželaks, video mākslinieks Jakubs Lehs, gaismu mākslinieks Euģenijus Sabaļausks, izrādes vadītāja Indra Laure, producente Ginta Tropa.
Lomās: Juris Bartkevičs, (Rotkho), Kaspars Dumburs, Ērika Eglija-Grāvele, Jaņa Huana, Andrejs Jakubčiks, Rēzija Kalniņa, Artūrs Skrastiņš, Mārtiņš Upenieks, Vita Vārpiņa, Toms Veličko, Sjaočeņs Vans.
Nākamās izrādes: 28., 29. aprīlī.
1 https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/foto-jaudigi-un-verienigi–dailes-teatra-jaundarbs-rotkho-nodots-skatitaju-vertejumam.a447861/
2 Kriptomākslas pirmsākumi meklējami 2010. gadā. Tā attīstījās uzreiz pēc tādām valūtām kā “Bitcoin” un “Ethereum”. Lielākoties tieši šo valūtu blokķēdēs tiek glabāti digitālie mākslas darbi un tur arī balstīta to tirdzniecība (blokķēde ir īpaša datubāze/platforma, kur dažāda tipa informācija tiek glabāta blokos, kas ir savstarpēji saistīti). Kriptomāksla diezgan ātri kļuva populāra, pārsvarā pateicoties šai iespējai decentralizēti tirgoties. Ir virkne digitālo tirgu, tostarp “Zora”, “SuperRare”, “Nifty Gateway”, kā arī platforma “Foundation”, kur iespējams iegūt savā īpašumā un pārdot digitālos mākslas darbus. Kopš 2017. gada novembra NFT ir iztērēti 174 miljoni dolāru.
