Rotas no lina un dzintariem. Tieši laikā Latvijas vasaras karstumā 0
Pirms gada tukumniece ROSITA MEŽARAUPE sāka darināt rotas no mums labi pazīstamiem dabas materiāliem – lina diegiem un dzintara.
Sākums – vecāsmātes krelles
Jaunā sieviete ar rokdarbiem ir uz tu – gan ada, gan tamborē, gan darina rotas, arī izmēģina dažādas jaunas rokdarbu tehnikas un materiālus. “Es nevaru vakarā dīkā nosēdēt pie televizora, man vajag kaut ko darīt. Ja neko citu, tad vismaz tinu dziju vai lina diegus. Kad ar automašīnu braucam pie radiem un vīrs ir pie stūres, es adu vai tamborēju,” savu darbošanos raksturo Rosita.
Viņa atzīst: viena lieta ir apadīt un aptamborēt tuvākos ģimenes locekļus, radus un draugus, bet pavisam cita – savus darinājumus piedāvāt plašākai publikai. Tad jābūt pārliecībai, ka tie ir vizuāli pievilcīgi, oriģināli un profesionāli veidoti. “Apstiprinājumu tam, ka varu un man izdodas, es guvu, izpildot bērnu deju kolektīva Teiksma pasūtījumu. Diezgan īsā laikā noadīju 22 pārus zeķu ar tautiskiem ornamentiem, lai bērniem būtu ko vilkt kājās 18. novembra valsts svētku koncertā. Astoņās dienās noadīju astoņus zeķu pārus.”
Paveiktā labais novērtējums mudinājis vēl aktīvāk pievērsties rokdarbiem. “Lins un dzintars pie manis atnāca nejauši. Man no omītes mantojumā bija palikušas dzintara krelles, tās izārdīju un mēģināju kaut ko taisīt. No lina diegiem uztamborēju auskarus, jostiņas un izrotāju ar dzintara un koka gabaliņiem. Savus darinājumus ieliku portālā draugiem.lv. Drīz vien par auskariem un jostiņām saņēmu atzinīgus vārdus, kā arī jautājumus, vai no lina un dzintara taisu rokassprādzes un kaklarotas.”
Krāso, ver un līmē
Rosita smej – ideju, kāds varētu būt rotas dizains, viņai netrūkst. Lai izfantazētais nepazustu no atmiņas, sākumā zīmējusi skices. “Tagad, kad jau uzkrājusies rotu darināšanas pieredze, rīkojos citādi – uzreiz ķeros pie darba. Piemēram, nesen iedomājos, ka varētu lina diegus siet apjomīgā mezglā, kas būtu kaklarotas vai rokassprādzes dominējošā detaļa, un – re! – darbi jau gatavi!”
Pēc lina diegiem rokdarbniece brauc uz Panevēžu. “Tur piedāvā dažāda rupjuma pavedienus. Sākumā pirku spoles, kur sašķeterēti pieci lina diegi. Tomēr šie pavedieni man šķita pārāk rupji, jo rotā izskatās pasmagi, tāpēc tagad izvēlos divus sašķeterētus diegus.”
Lietuvā tos piedāvā dabiskā krāsā un izbalinātus koši baltus. Lai tiktu pie daudzkrāsaina materiāla, Rosita diegus krāso, izmantojot augu valsts un ķīmiskās krāsvielas. “Ļoti skaistu toni var iegūt, krāsojot mellenēs,” atklāj rokdarbniece. Viņa stāsta, ka vajadzējis ilgi eksperimentēt, lai tiktu pie Latvijas karoga bordo toņa. “Tad izmantoju ķīmiskās krāsvielas – sarkanajai pievienoju nedaudz melnās. Krāsojot kodināšanai izvēlos vārāmo sāli.”
Lai dzintara gabaliņi būtu ar izurbtu caurumiņu, Rosita pērk dzintara krelles licencētos internetveikalos. Arī rotu aizdares atrod internetveikalos, jo tur ir daudzveidīgāks piedāvājums nekā hobijpreču tirgotavās Latvijā.
Kad materiāli sagādāti, sākas rotu tapšanas radošākais posms. Lina diegus sagriež attiecīgajā garumā (kaklarotai tie ir 45–60 cm), paņem saišķi, vienu tā galu stingri saspiež un rūpīgi ievieto aizdares elementā, kur ir iepilināta stipras fiksācijas līme. Tad diegus, uz kuriem uzvērti dzintariņi vai citi akmentiņi (piemēram, granāti, nefrīti vai vēl kādi), sapin bizē vai savij. Un atkal ir ļoti atbildīgs brīdis – diegi otrā aizdares elementā jāielīmē tā, lai tie stingri turētos, nevis spurotos uz visām pusēm.
Kā atšķirt īsto no viltotā
Tagad, kad ir ļoti pieaudzis pieprasījums pēc dzintara, var gadīties, ka tiek iemānīts viltots dzintars. Lai noskaidrotu, vai tas ir īsts, Rosita rīkojas šādi: pagatavo sālsūdeni (1 l ūdens un 2 ēdamkarotes sāls) un iemērc dzintara gabaliņus. “Īstais peld pa virsu, bet viltotais nogrimst,” ir pārliecinājusies rotu meistare. “Noteikti jāņem vērā, ka dzintaru nedrīkst ilgi turēt sālsūdenī, jo tad tiek sabojāta tā struktūra.” Rosita dzintaru esot arī dedzinājusi. “Tam ir nepatīkama smaka,” viņa atzīst. Ja kāds saules akmens šķiet ļoti šaubīgs, tā īstumu var pārbaudīt, ar knaiblēm mēģinot atdalīt nelielu daļiņu. “Dzintaram jāsadrūp smalkos gabaliņos, bet viltus versija parasti sašķeļas, nevis sadrūp.”
