Rotaļas ar vizualitāti 0
Kurš dzejnieks šoreiz spēlē paslēpes un neatklāj īsto autorību visnotaļ savdabam krājumam? Savējie saprot, ka “Demon” aizsegā ir vienmēr izaicinošais un provocēt kārais Einārs Pelšs, kuram šī ir piektā grāmata, bet ne tikai viņš.
Krājumā var sastapties ar Arvja Vigula, Anda Surgunta, Andreja Seņkova, Romāna Voroņežskija, Dmitrija Kuzmina u. c. provokācijām.
Grāmata ir izaicinoša, tā teikt, no vāka līdz vākam: apvalkotā caurspīdīgā papīrā, tās nosaukumu apstiprina tajā ievietotais prezervatīvs, nu kā nekā izdevuma atslēgas vārds taču – “Condom”! Un ziņkārīgajam lasītājam piedzīvojumi var sākties! Bet tikai ar piebildi – “īpašam” lasītājam, jo vilsies tie, kuriem mīļa ir tradicionālā dzeja, tās formas, pasniegšanas stils un saturs.
Ja runājam par krājuma žanrisko piederību, tad galvenokārt jāakcentē dzejas, arī dzejprozas performance, kas ietērpta vizualitātes maskā, proti, dominē vizuāli akustiskie signāli, figūrvārsmas. Jā, attēls grāmatā ir dominējošs, bet, kā jau zināms, vizualitātei nereti cilvēka apziņā ir noteicoša loma, pat būtiskāka par izteikto vārdu. Figūrvārsmas zināmas kopš antīkās literatūras laikiem – Simijs no Rodosas, kā arī citi sengrieķu dzejnieki (Kallimahs, Teokrits) sacerējuši figūrvārsmas, arī viduslaiku altāra dzejā tās bija visnotaļ populārs elements, un, protams, modernisma neiztrūkstoša sastāvdaļa. Zinot dzejnieka erudīciju un nojaušot viņa cieņu pret dadaistiem, kubistiem, futūristiem, konceptuālistiem, Eināra Pelša radošajam rokrakstam viena no iezīmēm tieši ir vizualitāte. Nevilšus gribas vilkt paralēles arī ar t. s. neverbālo leksiku, kurā primāro lomu cilvēku saziņā spēlē tieši žestu, mīmikas uztvere (55%) un balss intonācija (38%), bet vārdu jēdzieniskai uztverei atliek vien septiņi procenti. Tātad šajā izdevumā attēls sintezējas ar tekstu vai teksts ar attēlu, raisot lasītājā iztēli, kas gan katram, jāpiebilst, ir subjektīva, savas dzīves pieredzes iniciēta.
Krājumā “Condom” dominē datora sniegtās iespējas: burtu šrifti, simboli, grafika utt. Rodas sajūta, ka dzejnieks (dzejnieki) kā pusaudži cenšas iepazīt visas datora sniegtās vizualitātes opcijas. Un atkal jāteic, tas nav nedz slikti, nedz arī izcili, drīzāk tas ir eksperiments, dialogs ar dzejnieku un tehniskajām iespējām. Klātesošs sintētisms… Tomēr žēl, ka sintētisms dominē, lai gan ir attēli, kuros nepārprotami redzams arī mākslinieka rokas pieskāriens. Tas savukārt atsvaidzina – ir kā akcents krājuma koptēlam.
Varu pačukstēt – man ir savtīgs prieciņš, ka izdota šāda grāmata, jo, lasot studentiem lekcijas, vienmēr gribas vairāk piemēru, kas ilustrē vizualitātes un dzejas simbiozi. Lūk, te ir atkal viens svaigs vizuālās dzejas piemērs!
Šķirstot grāmatu, pirmajā brīdī rodas rasola iespaids, un, godīgi sakot, – tas diemžēl ir paliekošs arī pēc izlasīšanas. Lai gan jābilst, ka arīdzan ir daudz dauzonīgi pozitīvu lietu. Tādējādi gribas akcentēt atraktīvos, bet smalki izdomātos, humorīgos, vieglu noskaņu rosinošos nieciņus – satura, grāmatas pasītes u.c. pasniegšanas stilu, kas jebkurai grāmatai ir būtiska sastāvdaļa. Šajā izdevumā tas viss, tāpat kā teksts, ieskanas paradoksa poētikas toņkārtās, kas priecē. Piemēram, grāmatas titullapas noformējuma ziņojums. priecē arī paradoksu poētika. Piemēram, grāmatas titullpas noformējuma ziņojums – uz augšu izslieta īkšķa attēls (viss ok) ar parakstu “žēlastības dāvana”. Savukārt grāmatas noslēgumā netiek piemirsts pat tāds “sīkums” kā satura rādītājs, kura uzdevums “meklēt cilvēkus, vietas un lietas”, ir ievietots atraktīvs “kļūdu labojums” un izdevuma noslēdzošās piezīmes “tagad labi”, “pārtraukt skatīšanos”. Tas viss šķiet simpātisks, bet vai oriģināls… tas jau ir diskutabls jautājums. Nenoliedzami, provokācija ir sasniegusi mērķi, krājums nevienu neatstās vienaldzīgu, taču vismaz mani nepamet rasola, pat tāda kā plakaniskuma pēcgarša. Iespējams, tāds arī bija šīs grāmatas mērķis, un tad jau viss ir kārtībā! Varbūt šajā gadījumā nebūtu korekti salīdzināt ar iepriekšējo Eināra Pelša krājumu “Mīļākais tētis pasaulē” (2016), jo iesaistīti citi autori, taču viens aspekts, kā man ļoti pietrūka šajā krājumā, ir grodais Eināra Pelša dziļums.
