Juris Lorencs: Rotaļas ar autonomijām 1
Septembra nogalē Maskavā notikšot organizācijas “Krievijas antiglobālistu kustība” rīkota konference “Nāciju dialogi. Tautu tiesības uz pašnoteikšanos un daudzpolārās pasaules veidošana”. Forumu apmeklēšot to tautu pārstāvji, kas patlaban cīnās par neatkarību un sava valstiskuma izveidošanu, – kurdi, kataloņi, skoti, īri no Ziemeļīrijas, arābi un berberi no Marokas okupētās Rietumsahāras, pat amerikāņu separātisti no Kalifornijas un Teksasas.
Pirmais, kas krīt acīs, – starp viesiem nav minēti nevienas Krievijā dzīvojošas tautas pārstāvji, pat ne čečeni, kuri savu neatkarību mēģināja izcīnīt ar ieročiem rokās. Tas nozīmē tikai vienu – “Krievijas antiglobālistu kustība” nav nekāda neatkarīgā organizācija, vien kārtējais instruments Kremļa politisko mērķu realizācijai.
Bet vismaz mani izbrīna vēl kāda detaļa – nav paredzama arī Piedņestras delegācijas ierašanās. Jautājums – kāpēc? Agrākās padomju Moldāvijas vietā šodien de facto (bet ne de iure!) pastāv divas valstis: Moldovas Republika un pašpasludinātā Piedņestras Moldāvu republika. Lai gan pēdējo nav atzinusi neviena pasaules valsts, Krieviju ieskaitot, Piedņestra ir ģeopolitiska realitāte nu jau apaļus 25 gadus – ar savu naudu, robežkontroli un nelielajai valstij neproporcionāli lielo armiju.
Iespējams, pēkšņais intereses zudums skaidrojams ar to, ka šī lieta jau tikpat kā “nokārtota”. Proti, Piedņestras politiskā vadība nupat pieņēmusi lēmumu sākt 2006. gada referenduma rezultātu iedzīvināšanu. Toreiz 97 procenti balsotāju (referendumā piedalījās 80% Piedņestras iedzīvotāju) atbalstīja reģiona neatkarību no Moldovas un sekojošu pievienošanos Krievijai. Tagad esot pienācis laiks uzsākt nepieciešamās politiskās un juridiskās procedūras. Kā precedents un paraugs tikšot izmantoti notikumi Krimā.
Dīvainā kārtā Piedņestras separātismu netieši veicina Rumānija, kas nu jau vairākus gadus čakli izsniedz savas pases Moldovas pilsoņiem. Šīs rīcības mērķis ir veicināt ātrāku Moldovas pievienošanos Rumānijai. Bet pases netiek izsniegtas Piedņestras iedzīvotājiem. Pamatojums tāds, ka atšķirībā no Moldovas šī teritorija nekad nav bijusi Rumānijas sastāvdaļa. Patiešām, starpkaru periodā Piedņestra bija autonoma teritorija Ukrainas sastāvā, kaut kas līdzīgs placdarmam iespējamai Moldovas okupācijai un tālākai sovjetizācijai. Šāds brīdis vēlāk tiešām arī pienāca 1940. gada jūnijā…
Iespējams, Moldova būs pirmā valsts, kas nākamo gadu laikā pazudīs no Eiropas politiskās kartes. Šo rindu autors pabija Moldovā šā gada augustā. Runājot ar vietējiem cilvēkiem, īpaši jauniešiem, neatstāj sajūta, ka Moldovas dienas tiešām ir skaitītas. Cilvēki neredz citu nākotnes alternatīvu kā vien apvienošanos ar Rumāniju. Tiesa, ar dalītām jūtām, apzinoties, ka maksa par labāku dzīvi būs vien nomaļas Rumānijas provinces statuss. Nu, bet Piedņestra tad visdrīzāk kļūs par Kaļiņingradas apgabalam līdzīgu Krievijas anklāvu.
Tieši šo notikumu gaismā vērtējama Krievijas īpašā interese par separātisma tendencēm dažādās pasaules malās, it īpaši jau bijušajā Padomju Savienībā. Pirmkārt, tā ir lieliska iespēja kādam iezāģēt. Piemēram, jau tā “Brexit” novājinātajai Lielbritānijai uzdāvināt vēl vienu, nu jau veiksmīgu Skotijas neatkarības referendumu. Otrkārt, šī valsts domā plašākās vēsturiskās perspektīvās un ir gatava gaidīt gadus, pat gadu desmitus, līdz negaidīts vēstures pagrieziens ļaus izmantot situāciju un, tēlaini izsakoties, “noplūkt gatavo augli”, kā tas šobrīd notiek ar Piedņestru.
Un te nu nāk prātā dīvainā iniciatīva pie mums Latvijā, proti, pirms dažiem gadiem notikušais mēģinājums virzīt Latgales autonomijas ideju. Pat Latgales krievu sabiedrībā tai bija visai niecīgs atbalsts, turklāt kompetentas iestādes Lindermana un viņa kompānijas šeftēšanos paspēja izravēt jau pašā saknē. Visdrīzāk kampaņas organizētāji vēlējās vien “iztaustīt situāciju”, papētīt sabiedrības noskaņojumu un reakciju. Bet ar kādu mērķi? Un vai tā bija viņu pašu iniciatīva vai no ārpuses dots uzdevums? Šķiet, atbildi uz to mums sniedz notikumi Krimā un Piedņestrā.
