“Kādēļ jāiestudē tieši šī opera un kādēļ publikai uz to vajadzētu nākt?” Armands Znotiņš vērtē Rosīni operu “Pelnrušķīte” 8
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rosīni operas “Pelnrušķīte” uzvedums tā arī nav spējis atbildēt uz jautājumu – kādēļ jāiestudē tieši šī opera un kādēļ publikai uz to vajadzētu nākt?
Latvijas Nacionālās operas publika 2021. gada 28. novembrī sagaidīja otru sezonas jauniestudējumu – Džoakīno Rosīni operu “Pelnrušķīte”. Pirmais jauniestudējums operas žanrā bija Džuzepes Verdi “Simons Bokanegra” un tas radīja diezgan skeptiskas izjūtas.
Rosīni “Pelnrušķīte” ir kāpiens uz priekšu vēl lielākā bedrē, tādēļ šāds turpinājums galvenokārt aicina meklēt atbildes uz jautājumu, kādēļ tā notiek un ko tur varētu darīt ne tikai attiecībā uz vienu vienīgu neveiksmīgu iestudējumu, bet arī plašākā kontekstā.
Un acīmredzams, ka “Pelnrušķītes” uzvedums parāda vairākas sistēmiskas problēmas – pirmkārt, repertuāra izvēlē, otrkārt, muzikālajā sniegumā, treškārt, inscenējuma līmenī un visā radošo ideju kopainā.
Tāpat kā Verdi “Simons Bokanegra”, arī Rosīni “Pelnrušķīte” Latvijā līdz šim nekad nebija uzvesta. Un, ņemot vērā to, ka tieši itāļu klasiķi Latvijas operuzvedumu vēsturē un it īpaši pēdējās desmitgadēs veidojuši repertuāra pamatu, uzreiz pirmais aizdomīgais jautājums – kādēļ tā?
Atbildi sniedz mūzikas vēsture – operu “Pelnrušķīte” Rosīni uzrakstīja 24 dienu laikā, palīgos pieaicinot asistentu un aizņemoties fragmentus no iepriekšējiem darbiem. Vienu gadu un trīs operas agrāk šāda komponēšanas tehnika bija sevi attaisnojusi, jo galu galā aptuveni tādā pašā veidā tapa “Seviljas bārddzinis”.
Diemžēl ar “Pelnrušķīti” sanākusi tipiska haltūra – izrāde ar visu starpbrīdi pa vidu diviem lieliem cēlieniem ilgst veselas trīs stundas, taču komponistam pietrūcis, ko teikt, un tematiskais materiāls griežas uz riņķi, bet neiezīmīgās vokālās intonācijas bagātīgi izgreznotas ar visādām koloratūrām pēc principa “jo sarežģītāk, jo labāk”.
Lieki teikt, ka šāds dziedātājiem un sevišķi galvenās lomas atveidotājai uzliktais papildu slogs muzikālo tukšumu nekādi neaizsedz.
Protams, arī no “Pelnrušķītes” partitūras var izveidot spožu, dzirkstošu interpretāciju ar nepieciešamo vieglumu un vitalitāti, taču šoreiz mūziķi palika pusceļā. Vispirms jau – kur pirmizrādē bija arī 28. novembra programmā piesauktais iestudējuma muzikālais vadītājs ungāru diriģents Pēters Halāss, nav ne jausmas, jo viņa vietā pie diriģenta pults stāvēja Andris Veismanis.
Un arī no Andra Veismaņa dzirdētas labākas interpretācijas, jo operas orķestra spēlei pietrūka gan precizitātes un slīpējuma, gan iedvesmas un aizrautības. Turklāt abos cēlienos atkārtojās viens un tas pats – solisti uz skatuves un instrumentālisti orķestra bedrē darbojās katrs par sevi, bez vēlamā dialoga un ansambļa izjūtas.
Izrādes galvenajās lomās uzaicināti viesmākslinieki – Dorotja Lānga no Ungārijas un Pablo Martiness no Kolumbijas. Panākumu svaru kausi drīzāk nosvērās prinča dona Ramiro lomas dziedātāja pusē, jo kolumbiešu tenoram piemita visnotaļ izteiksmīgs un piesātināts balss tonis – tiesa, augšējā diapazonā vairs ne tik izlīdzināts.
Ne bez valdzinājuma bija arī Dorotjas Lāngas mecosoprāns Andželīnas jeb Pelnrušķītes lomā, taču kopumā viņas balss tomēr skanēja pārāk blāvi un bezpersoniski. Ar Jūliju Vasiļjevu un Lauru Grecku tas pats. Krišjānis Norvelis, šķiet, balstās vienīgi uz saviem iekšējiem resursiem, kuru ar gadiem kļūst aizvien mazāk.
Jā, izrādes gaitā ar vokālo sniegumu regulāri priecēja Kalvis Kalniņš, jā, Riharda Mačanovska priekšnesums arī šoreiz bija pārliecinošs un stabils, un tas pats joprojām sakāms par operas vīru kori, bet ar to ne tuvu nepietiek izrādes dziedājuma galveno līniju pienācīgam iedzīvinājumam.
“Simona Bokanegras” inscenējumu veidoja ārzemju komanda. Tāpat ar “Pelnrušķīti”, kur iestudējuma skatuvisko daļu – režiju, scenogrāfiju, kostīmus, horeogrāfiju – kopīgiem spēkiem radījuši Andrē Barbs un Reno Dusē. Un rezultāts arī šoreiz līdzinās Verdi operas iestudējumam – uz pieklājīgu dekorāciju fona darbojas sīkas figūriņas, niecīgas marionetes.
Pat kostīmi izvēlēti tā, lai neļautu noticēt Pelnrušķītes pārvērtībām un abu galveno varoņu jūtu ķīmijai – katrā ziņā izrādes laikā nav ne viena, ne otra.
Rosīni “Pelnrušķīti” iespējams uzvest kā komēdiju – diemžēl pirmizrādē nekā īpaši komiska nebija. Šajā operā iespējams arī akcentēt liriskas drāmas vai krāšņas pasakas iezīmes – taču arī šādi varianti netika īstenoti.
Secinājumiem atliek nedaudzi vārdi. Ja ārzemju režisoru piesaiste operā daudzu sezonu gaitā noved pie vienīgi viduvējiem iestudējumiem, un nav arī pietiekami daudz līdzekļu, lai noalgotu visspožākās slavenības – alfabētiskā secībā no Vudija Allena līdz Robertam Vilsonam –, kādēļ gan operas vadība nevar uzrunāt Kirilu Serebreņņikovu, Janu Villemu van den Bosu, Sergeju Zemļanski, kuri ar teicamiem panākumiem strādājuši Nacionālajā, Dailes, Liepājas teātrī?
Kādēļ pirmo iespēju nevar dot jaunajiem latviešu režisoriem, teiksim, Klāvam Mellim, Tomam Treinim vai Paulai Pļavniecei, jo, atklāti sakot, sliktāk tāpat nebūs? Kādēļ atkal nevar pieaicināt Aiku Karapetjanu vai Lauru Grozu, jo Šarla Guno “Fausta” un Imanta Kalniņa “Spēlēju, dancoju” inscenējumi bija daudzējādā ziņā izdevušies?
Pretstatā šiem diviem piemēriem “Pelnrušķītes” uzvedums tā arī nav spējis atbildēt uz jautājumu – kādēļ jāiestudē tieši šī opera un kādēļ publikai uz to vajadzētu nākt? Un tā nav tikai nejauša neveiksme, jo tādi paši neatbildēti jautājumi palikuši par “Simonu Bokanegru” šogad, “Donu Paskvāli” 2018. gadā, “Turaidas Rozi” 2017. gadā, “Makbetu” 2016. gadā, “Mazo skursteņslauķi” 2013. gadā, un tā tālāk gan jaunākā, gan vēl senākā pagātnē.
Un tieši “Mazā skursteņslauķa” piemērs atmiņā palicis sevišķi zīmīgs – Bendžamina Britena simtgadē varēja iestudēt “Pīteru Graimsu”, “Sapni vasaras naktī”, “Skrūves pagriezienu”, “Nāvi Venēcijā”, nevis šādu formālu ķeksīti. Astoņu gadu laikā nav mainījies pilnīgi nekas.
Ar šādu attieksmi Latvijas Nacionālā opera iestūrēs tādā pašā bedrē, kādā atradās Dailes teātris pirms Kairiša vai Nacionālais teātris tumšajos deviņdesmitajos gados.
UZZIŅA
Džoakīno Rosīni, “Pelnrušķīte”, iestudējums Latvijas Nacionālajā operā.
* Režija, scenogrāfija, kostīmi, horeogrāfija – “BARBE & DOUCET”.
* Diriģents: Andris Veismanis, muzikālais vadītājs un diriģents Pēters Halāss, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
* Lomās: Andželīna (Pelnrušķīte): Dorotja Lānga, princis dons Ramiro: Pablo Martiness, Mihails Čuļpajevs, dons Maņifiko: Krišjānis Norvelis, Pavlo Balakins, Dandīni: Kalvis Kalniņš, Rinalds Kandalincevs, Rihards Millers, Klorinda: Jūlija Vasiļjeva, Inga Šļubovska-Kancēviča, Tizbe: Laura Grecka, Altea Troisi, Alidoro: Rihards Mačanovskis, Juris Ādamsons.
* Nākamās izrādes: 10. decembris.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Daiga: “Mūzika tiešām ārkārtīgi skaista, mākslinieki lieliski izpildīja pat sarežģītākās vietas, no sirds dzīvoju līdzi un apbrīnoju mūziķu spējas. Stāsts par Pelnrušķītes radošo garu gan nenolasījās. Būtu gribējies labāk redzēt Pelnrušķīti klasiskā izskatā un stāstā.”
Edgars: “Biju tā noilgojies pēc operas, un uzvedums nelika vilties. Pikanti, bet ne piedauzīgi. Prieks, ka iztika bez piedauzīgiem tēliem. Rosīni pacentās, lai dziedātāji dabūtu pasvīst, taču viņi labi tika galā ar nerimstošo tempu un nemitīgajiem vīterojumiem.”
Opera.lv
