“Rosellīni vārda spožums un posts”. Kritiķe Zane Balčus recenzē dokumentālo filmu “Es piedzimu Rosellīni” 1
Zane Balčus, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas Starptautiskā kinofestivāla atklāšanai izvēlēto dokumentālo filmu “Es piedzimu Rosellīni” (Itālija, Latvija, 2020), kura pēc festivāla nonāks arī repertuārā, varētu raksturot gan kā dzimtas portretu, gan grupas psihoterapijas seansu vai kā slavena kinorežisora ģimenes un biogrāfijas stāstu.
Šie dažādie tematiskie līmeņi un personība, ap kuru centrējas filmas stāsts – itāļu kinorežisors, neoreālisma klasiķis Roberto Rosselīni (1906–1977) – ir savīti stāstā, kurš spēs uzrunāt gan režisora daiļrades zinātājus un interesentus, gan arī tos, kuriem Rosellīni vārds nav pazīstams.
Atšķirībā no filmas starptautiskā nosaukuma – “The Rossellinis” – latviešu valodā tai piešķirts personiskāks skanējums ar kādu konkrētu “es” un ierašanos pasaulē ar noteiktu uzvārdu. Tas pārnes uzsvaru uz filmas idejas autoru, scenārija līdzautoru un režisoru Alesandro Rosellīni (filmas līdzrežisors – Lorenco d’Amiko de Karvaljo (Lorenzo d’Amico de Carvalho)), kas ir vecākais no Roberto Rosellīni mazbērniem, lai arī filma vienlaikus ir par Roberto, viņa bērniem un citiem mazbērniem, mazākā mērā – par filmām. Noteiktas filmas (kā “Roma – atklāta pilsēta” (1945), kas padarīja Rosellīni ievērojamu, “Ceļojums uz Itāliju” (1954) un citas) ietvertas kā ilustratīvi papildinājumi biogrāfiskajiem līkločiem attiecībā uz viņa personisko dzīvi.
Alesandro ir arī tas, kurš virza filmas notikumus ar savu klātbūtni gan monologos, ko mēdz filmēt ar savu mobilo telefonu, gan komentējot kādu situāciju vai ģimenes locekli, vai kameras priekšā sarunājoties ar radiniekiem.
Pieņēmušam, ka ģimeni piemeklējis vīruss “rosellīnīts”, Alesandro vada vēlme noskaidrot, ko par to domā citi viņa radi, tādēļ viņš dodas ceļojumā uz dažādām valstīm vairākos kontinentos, lai satiktos ar radiniekiem – dažus viņš nav redzējis ilgi un arī vēl pa īstam nav iepazinis.
Viņš izspēlē tēlotāja–režisora lomu, kuram šo mākslas darbu vajag kā terapeitisku līdzekli, lai reabilitētu sevi, savas agrākās izvēles (ieskaitot narkotiku atkarību). Bet vai tikai? Kā pats saka filmā – viņš ir nodevies dažādām nodarbēm, atkarībām un avantūrām, un tagad mēģina būt režisors.
Filmā izmantoti dažādu avotu materiāli, kas tapuši gan tagad, gan dažādās dekādēs pagātnē – televīziju ieraksti ar Roberto Rosellīni, ar Alesandro, ar Ingrīdu Bergmani un citiem, mājas kino filmējumi, kas atklāj dažādas viņu dzīves nianses.
Filmas ievadepizode ataino Roberto Rosellīni bēres, kurās pirmo reizi ieraugām visus filmas dalībniekus. Šis materiāls, būdams attiecīgā notikuma dokumentācija, iezīmē tēmu, kura uzskatāmi parādās caurviju visai filmai – atrašanās sabiedrības uzmanības centrā, kas tiek kultivēta ar mediju starpniecību.
Statuss, kādu Itālijas sabiedrībā iemantoja Roberto Rosellīni pēc “Roma – atklāta pilsēta” uzņemšanas, padarīja viņu par populāru figūru, un ievērību viņš saglabāja ne tikai ar filmām, bet arī ar personīgās dzīves elementiem – šķiršanos, kas katoliciskajā itāļu sabiedrībā nebija pieņemama, laulības ar aktrisi Ingrīdu Bergmani, vēlāk došanās uz Indiju un atgriešanās ar jaunu sievu.
Spiediens, kāds varēja tikt radīts no mediju uzmanības un apziņas, ka esi ievērojama mākslinieka bērns vai mazbērns, varēja uzlikt milzīgu slogu. Atkarībā no personības, tas varēja apgrūtināt un varēja arī netraucēt – atšķirības sava ceļa izvēlē starp Rosellīni bērniem un mazbērniem ir diametrāli pretējas, un ar to, protams, arī saistošas filmas vēstījumā.
Filmas struktūra veidota, izejot no viena centrālā notikumu punkta un personāža – tas ir Alesandro, kurš dodas pēc kārtas apmeklēt radus, sākot ar savu tēvu, atšķirīgajām tantēm, dvīņumāsām intelektuāli Izotu Ingrīdu un modeli, aktrisi Izabellu Rosellīni, viņu brāli Robinu, arī savu māti un citus.
Šī skaidrā notikumu struktūra tiek papildināta ar viņa komentāriem un arhīvu materiālu ilustrācijām. Sarunu apjomi ir atšķirīgi, ļaujot tos uztvert kā dažādus atskaites punktus kopējā vēstījumā. Tikšanās reizēs iezagušies klusuma mirkļi reizēm pasaka daudz vairāk par vārdiem – tos smalkjūtīgi notvērusi filmas operatora Valda Celmiņa kamera.
Varoņu seju atspulgi stiklā vai spogulī ir filmēšanas paņēmiens, kas atkārtojas dažādās epizodēs. Tas piešķir situācijām delikātumu, trauslumu un atbalso varoņu attiecību struktūras. Filma lielā mērā balstās uz tekstu, un Alesandro komentāram piešķirta dzīvespriecīga un mazliet komiska intonācija, lai stāstam piešķirtu vieglumu.
To vēl papildina muzikālā pavadījuma izvēle, kurā arī uzturēta šāda noskaņa, kas gan vietumis kļūst mazliet repetatīva, tāpat kā ceļojuma struktūra. Vizualizējot filmas dramaturģisko shēmu, atbilstošākais tēls būtu saule, kurā katrs personāžs ir kā stars, kas atiet no vidus, nevis viens līknes zīmējums ar augstāko konflikta vai kāpinājuma mirkli, kas tiek sasniegts un atrisināts.
Līdz ar to ir jāļaujas Alesandro vadītajam ceļojumam ar mērķi atrast būtiskas atbildes par sevi, savu dzīvi, pagātni, tagadni un nākotni, jāļaujas tikt ievilinātam šajā temperamentīgajā itāļu ģimenē, kura – tāpat kā piedāvātais filmas dramaturģijas tēls – ir sazarojusies tālu ārpus Itālijas robežām.
Šo savu pirmo pilnmetrāžas dokumentālo filmu Alesandro Rosellīni (iepriekš viņš veidojis tikai dažas īsfilmas) veidojis ar starptautiskas komandas līdzdalību (kopproducenti Rafaele Bruneti, “B&B Films”, un Uldis Cekulis, Vides filmu studija), scenārija līdzautori Andrea Paulo Masara (Andrea Paolo Massara) un Dāvis Sīmanis. Kāds ir Alesandro Rosellīni kino gēns – to uzrādīs laiks.
