Roņu salas traģiskajā negadījumā izdzīvojušais ūdens motociklists: “Es būtu gribējis izdarīt vairāk…” 54
Jevgēnijs Klints, vīrietis, kurš cīnījās par savu dzīvību traģiskajā notikumā ar ūdens motocikliem, kad 13.jūlijā Igaunijas teritoriālajos ūdeņos pazuda divi Latvijas pilsoņi, kuri bija ceļā uz Roņu salu, igauņu TV3 raidījumam “Laser” sacīja: “Es peldēja par diviem, bet mans biedrs tomēr nomira…”
13.jūlija rītā 16 cilvēku liela grupa – ūdens motocikla entuziasti, kuri savā starpā nebija pazīstami, pulcējās Rojā, lai mērotu ceļu līdz Roņu salai, braucot pa jūru 45 kilometrus. Jau plaši vēstīts, ka Jevgēnijs nevarēja braucienu turpināt, jo viņa ūdens motociklam radās tehniskas problēmas – tas apstājās. Kopā ar viņu jūrā palika Sergo Tvauri.
Jevgēnijs 16 stundas cīnījās ar vētru. Viņam izdevās aizpeldēt līdz Roņu salai, bet Sergo Tvauri traģiski gāja bojā. “Laser” raidījuma sižetā Jevgēnija seju nevar redzēt – tas bija viņa stingrs noteikums, piekrītot sniegt interviju. Arī Sergo tuvinieki dzīvo Jelgavā, viņš negrib sāpināt viņa ģimeni…
Traģēdijā izdzīvojušais intervijā stāsta, ka liktenīgajā dienā laika prognoze neliecināja par vētru. Tikai tuvojoties salai laiks pasliktinājies, viļņiem jūrā kļūstot lielākiem. Kādu brīdi Jevgēnijs braucis ar ātrumu 12 km/h – ūdens motociklam ieslēdzies avārijas režīms pēc tam, kad ar motocikla priekšgalu iebraucis pamatīgā vilnī. Viņš atvēra paneli un ieraudzīja, ka tur krājas ūdens, tad tas apstājies…
Sergo nāca palīgā, signalizējot pārējiem, lai brauc tālāk. Jevgēnijs pārsēdās uz Sergo ūdens motociklu, savu ūdens transportlīdzekli turot pavadā, bet vilņu dēļ pavada jeb siksna pārtrūka. Un tā ieķērās Sergo ūdens motocikla dzinējā, kā rezultātā, ūdens motocikls pārstāja darboties.
Jevgēnijs intervijā stāsta, ka grūti pateikt, cik tālu atradušies no salas brīdī, kad sākuši saukt pēc palīdzības. “Es redzēju salu. Ne gluži precīzi, bet tās aprises bija redzamas. Daži saka, ka tā bija 3 kilometrus tālu, citi saka – 7 vai 10 kilometrus. Jūrā ir ļoti grūti izmērīt attālumus ar aci. Mēs sākām saukt pēc palīdzības. Mums bija divi telefoni. Mūsu rokas bija slapjas. Arī telefons bija samircis, nebija iespējams nospiest ekrānu. Sergo telefons darbojās. No viņa telefona nosūtījām ziņu zēniem, kuri bija sasnieguši salu.”
Abi sēdējuši uz ūdens motocikla, sazinājās ar pārējiem, dzēra ūdeni, ēda “Snickers” batoniņu. “Nebija nekādas panikas,” intervijā norāda Jevgēnijs.
Taču pēc 20 minūtēm, viņi nolēma pamest ūdens motociklu. Sākās milzīgi viļņi. Viens no vilņiem abus izmeta no ūdens motocikla. Sergo ūdens motocikls sāka grimt. Kādas 15 minūtes viņi palika pie tā. Lai izvairītos no nosalšanas, abi nolēma peldēt uz salu pašu spēkiem. Viņi sāka peldēt ap diviem dienā.
Viņi domāja, ka ieradīsies uz salas līdz tumsas iestāšanās brīdim un cerēja uz palīdzību, zinot, ka parējie ir informēti, ka viņi ir nelaimē.
“Es negribēju domāt negatīvi. Sergo izturējās vīrišķīgi. Viņš neizrādīja nekādu paniku. Mēs vienkārši peldējām, jokojām un sarunājāmies,” atklāj Jevgēnijs.
Viņi nedzirdēji ūdens motociklistus, kas viņus meklēja, bet viņi redzēja glābšanas laivu un helikopteri.
“Mēs redzējām glābšanas laivu. Tā atradās 500 metru attālumā no mums. Radās cerība, kad redzējām lidojam helikopteru. Sapratām, ka šis helikopters, iespējams, kādu meklē. Kādā brīdī helikopters lidoja mums pretī. Tas atradās kaut kur 50 metru attālumā no mums un nebūt ne augstu, kaut kur 25-30 metru augstumā. Helikopters apstājās apmēram desmit sekundes un aizlidoja citā virzienā. Diemžēl helikopters tikai vienu reizi lidoja pretī mums un mūs nepamanīja.”
Sergo veste bija ar sarkanām svītrām, bet abiem bija melnas drēbes. Jūra arī bija ļoti tumša, viļņi augsti, gāja pāri galvām – viņus bija grūti saskatīt. Lija arī lietus.
Jevgēnijs atklāj, ka abi peldēja kopā, bet viņš peldēja ātrāk. “Bija jau satumsis, un mēs sapratām, ka mums ātrāk jānokļūst krastā. Mēs domājām, ka es savā tempā varētu tikt līdz krastam 2-3 stundās. Tas bija ap astoņiem, deviņiem vakarā. Mēs sapratām, ka viņi nezina, kur mūs meklēt. Viņi meklēja nepareizajā vietā. Man nācās peldēt ātrāk, lai pateiktu, kurā punktā meklēt un glābt Sergo. Mums nebija nekādu cerību sasniegt krastu kopā. Mērķis bija divas bākas, lai mēs virzītos uz vienu un to pašu punktu. Plāns bija tāds, ka es tur nokļūšu pirmais un pateikšu, kurp doties, lai atrastu viņu.
Mēs nepareizi noteicām laiku. Mēs domājām, ka es tur nokļūšu 2-3 stundu laikā, bet patiesībā es peldēju vēl 8 stundas. Krastu es sasniedzu tikai 5:40 no rīta. Man bija pulkstenis. Diemžēl tas sāka streikot, kā tas vienmēr notiek – tieši visvajadzīgākajā brīdī dzīvē. Pulkstenis bija avārijas režīmā, es varēju to ieslēgt un redzēt laiku. Teorētiski pulkstenim vajadzēja rādīt arī GPS, bet diemžēl tas to nedarīja.”
Jevgēnijs sasniedza krastu gandrīz pēc 16 stundām.
“Kad no rīta nokļuvu uz salas, es nevarēju paiet. Es sabruku un pusstundu vienkārši nekustīgi gulēju. Protams, es biju noguris un ļoti dehidrēts. Es neko nebiju dzēris, visu laiku tikai peldēju.”
Meklējot palīdzību uz salas, viņam šķita, ka pārvietojas pa taisnu līniju, bet realitātē bijis kā labirintā līdz brīdim, kad nonāca mežā pie bākas. Mežā varēja redzēt automašīnas pēdas, kurām sekojis. Jevgēnijs iegāja pirmajā mājā. Sastapa sievieti, kas viņu laipni uzņēma. Viņa saprata, kas viņš ir. Jevgēnijs prasīja, vai Sergo ir atrasts.
“Es viņai pajautāju, vai mans biedrs ir atrasts. Es nodomāju, ka varbūt viņš ir pirmais, kas atrasts. Bet viņa teica, ka nē. Ka es esmu pirmais, kas ieradies, un Sergo vēl nav atrasts. Šī sieviete piezvanīja policijai un pateica glābējiem, kur meklēt. Viņa man iedeva ēst un dzert, un aizveda uz vietējo medicīnas iestādi uz salas. Tur man sniedza pirmo palīdzību. Kopumā es biju šokā. Kad nokļuvu līdz tām mājām, es vairs nevarēju pastaigāt. Manas smadzenes saprata, ka man kaut kur jānokļūst, un deva man spēku pārvietoties, bet, nonākot mājās, es vairs nevarēju pats paiet.”
Šobrīd Jevgēnijs fiziski ir atkopies un jūtas mazāk vai vairāk, bet labi. Tomēr emocionāli tā nav. Viņa galvā mutuļo domas. Igauņu žurnāliste viņam teica: “Jums nevajadzētu justies vainīgam, ka esat izdzīvojis.”
Jevgēnijs atbildēja: “Nē, es nejūtos vainīgs. Vienkārši es būtu gribējis izdarīt vairāk. Es ļoti centos, es peldēju par mums diviem, lai ātrāk nonāktu krastā. Mēs domājām, ka izdzīvosim abi.”
30. jūlijā netālu no Garciema pludmales tika atrastas Sergo Tvauri mirstīgās atliekas.
