Bērnudārza… mežā! Lai ļautu bērniem apzināties, ka esam dabas sastāvdaļa 0
“Dziļākā jēga – ļaut bērniem apzināties, ka esam dabas sastāvdaļa, esam vienoti ar dabu. Lai viņi caur dabas norisēm var pētīt un izprast pasauli. Daba taču ir vienīgā grāmata, kur visas lappuses ir dziļa satura pilnas.” Tā saka divu meitu māmiņa Līga Štāla. Viņa īsteno ideju par bērnudārzu bez griestiem un sienām, vēlas izveidot pirmsskolas izglītības iestādi, kur audzēkņi visas dienas pavada ārā, brīvā dabā, turpat arī apgūstot nepieciešamās mācības.
Latvijā jau pastāv bērnudārzi, kur daudz laika tiek veltīts dabas norišu izpētei, piemēram, ar Montesori vai valdorfpedagoģijas ievirzi. Taču Līgas ideja ir plašāka – pilnībā iziet ārā no telpām. Pasaulē šādas izglītības iestādes dēvē par forest school (meža skola), tās sāka veidoties pagājušā gadsimta 50. gados – kā protests pārāk sintētiskai dzīvošanai. Tās sakņojās vēlmē, lai vismaz nākamās paaudzes pazītu, cienītu un mīlētu visu dzīvo, kas ir mums līdzās.
Patlaban Dānijā, kur savulaik ideja aizsākās, šādi bērnudārzi ir pat desmitā daļa no visām pirmsskolas izglītības iestādēm. Tie pastāv daudzās valstīs – gan Eiropā, gan Amerikā. Jau ceturto gadu dabas dārziņš darbojas arī pie mūsu kaimiņiem Lietuvā.
Līga Štāla ir apņēmības pilna dabas bērnudārzu atvērt jau šajā pavasarī. Viņa to nodēvējusi par Ronjas skolu – drosmīgās un brīvās laupītāju meitenes vārdā. Ideja guvusi lielu atsaucību. Ir domubiedri pedagogi, kuri gatavi piedalīties projektā, interesi izrādījuši daudzi vecāki.
Līga ieguvusi pirmo divu līmeņu Forest school sertifikātu, mācījusies Lielbritānijā, pašreiz pošas apgūt trešo – augstāko līmeni.
Atgūt brīvības garšu
“Par ideju domāju jau gadus piecus sešus. Lielākais dzinulis ir mana vecākā meita, meklēju iespējas, kā viņai dzīvot labāk. Meitai ir Aspergera sindroms, tas ir viens no autiskā spektra traucējumu veidiem. Novēroju, ka, pavadot vasaras laukos, daudz uzturoties ārā, dabiskā vidē, meitene sāk labāk justies, beidzot normāli guļ, ēd un pieņemas svarā, viņai rodas noturīgas intereses,” stāsta Līga.
Viņa vēlas radīt vietu, kur bērni var izbaudīt un piedzīvot dabu visās tās izpausmēs. Darīt to, kas piedien bērnībai: spēlējoties izzināt pasauli.
“Nemanot iemācīties gan visu obligāto izglītības vielu, gan iegūt mīlestību uz dabu. Spēlēties nevis ar komerciālām rotaļlietām, bet ar to, ko var atrast dabā. Saprast, ka nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs,” pasmaida Līga.
Kad meita gāja bērnudārzā, bērni par maz staigājuši ārā, īpaši tumšajā laikā. Kad mazie nedabūja izskrieties, izvēdināt plaušas, saelpoties svaigu gaisu, daudzi uzreiz sākuši slimot. Arī skolā ir līdzīgi: Līga sagaida meitu pēc stundām un redz – tikuši laukā no skolas mūriem, bērni priecīgi skraida, dauzās, grābj sniegu turpat no trotuāra un bāž mutē.
Kādā nesenā pētījumā Lielbritānijā konstatēts, ka bērni ārā pavada mazāk laika nekā cietuma ieslodzītie savās pastaigās…
Pieaugušie ir aizdomīgi
Pētot, kā noris darbs šādos dārziņos, Līga viesojusies arī Lietuvas bērnudārzā Lauko darželis (dabas bērnudārzs), kas atrodas Viļņas pievārtē. To izveidojis Žilvins Karpis, viņš ir finansists, bankas darbinieks. Vīrietis gribējis šādu iespēju radīt saviem bērniem.
Viļņas dārziņš atrodas parka teritorijā, kalnainā vietā. Iestāde īrē senu klēti, kas pielāgota savām vajadzībām. Administrācijai iekārtota konteinera tipa māja. Pašlaik tiek celta moduļu māja, kur darbosies tādas pašas ievirzes sākumskola. Pieprasījums Lietuvā esot liels, izveidotas jau četras dārziņa filiāles.
“No lietuviešiem uzzināju, ka daudziem pieaugušajiem tomēr grūti pieņemt šo ideju. Arī slikti laika apstākļi vairāk neērtību rada pieaugušajiem, nevis bērniem. Bērni norūdās, mazāk slimo ar plaušu un elpceļu slimībām – arī tāpēc, ka pārsvarā neatrodas tik tuvu cits citam, kā tas ir telpās. Starp citu, arī audzinātājas neslimo tik bieži kā parastajos bērnudārzos, jo te viņas vairāk kustas un atrodas ārā jebkuros laika apstākļos.
Vaicāju kaimiņu kolēģiem par valsts kontroles institūciju attieksmi. Viņi teica: pārbaudītāji pie mums nenāk, jo viņu bērni apmeklē mūsu dārziņu,” pasmaida Līga.
Praktiski jautājumi
Kad Līga sabiedrībā prezentē savu ideju, vispirms saņem neskaitāmus jautājumus. Kur bērni ēdīs, kur gulēs pusdienlaiku? Kur nokārtosies? Kā apgūs nepieciešamo programmu, lai varētu doties uz skolu?
“Mūsu likumi pieprasa, lai pirmsskolas izglītības iestādē būtu guļvietas, bet netiek precizēts, kādām tām jābūt. Lietuviešiem siltajā laikā mazie guļ diendusu vaļējā verandā, kur tiek nolaisti tīkli, lai mušas un odi netraucē. Jumta korē iekārtota telpa, kur lielākie bērni var atpūsties uz jogas matracīšiem. Vasarā var gulēt teltī vai guļamtīklā. Ēdienu var ņemt līdzi vai paši pagatavot ugunskurā vai kādā citā ceļojuma variantā. Arī ar tualetēm nav problēmu, jo mežā var novietot biotualetes, var izveidot brīvā kritiena atejas, kā es tās saucu.
Kolēģi Skotijā noteiktu meža teritoriju norobežo ar platu lenti, lai bērni neietu tālāk. Visiem ir atstarojošās vestes un svilpītes. Iesākumā audzinātāji vēro, kā katrs bērns rīkojas: kurš vairāk dzīvojas uz vietas, kurš ir tālākgājējs, kurš vērīgais pētnieks.
Citās valstīs ir dabas dārziņi, kam vispār nav telpu, – vecāki atved bērnus noteiktā vietā mežmalā, pēc tam turpat nāk pakaļ. Taču mazie bērnudārzā neuzturas tik ilgas stundas kā pie mums.
Daži dabas dārziņi Dānijā un Lielbritānijā vairs pat nepiesaistās konkrētai vietai. Uzskata, ka, daudziem cilvēkiem ilgstoši uzturoties noteiktā teritorijā, tiek noplicināta augsne, pārmērīgi patērēti šīs vietas resursi.”
Izzināt peļķes reljefu
Reti kuram bērnam nepatīk būt ārā. Varbūt slinkums ģērbties vai šņorēt zābakus, bet, tiekot aiz durvīm, ir laimīgs.
“Mūsdienās pārāk daudz laika pavadām iekštelpās. Darbdienās meitas modinu sešos no rīta, jo astoņos jābūt bērnudārzā un skolā. Aizvedu turp ar mašīnu. Vakarā esmu pakaļ ar mašīnu, un uzreiz braucam mājās. Ir gan bijis, ka stāvu bērnu laukumiņā un gaidu, kamēr mazā izšūposies un izdauzīsies, jo diena bijusi lietaina un grupiņa nav gājusi laukā. Brīvdienās gan cenšamies atgūt nokavēto. Zinu, ka arī citās ģimenēs ir līdzīgi. Tad nu dabas dārziņš ļautu vecākiem tikt vaļā no vainas apziņas, ka bērni pārāk maz uzturas ārā,” piebilst Līga.
Šāds bērnudārza variants pierāda, ka dabā var būt jebkuros laika apstākļos, ne tikai saulainā dienā. Bērni iemācās, kā labāk saģērbties aukstā vai slapjā laikā, kā mācēt nepārkarst saulē un ko darīt, ja cimdi tik samirkuši, ka vai pil.
Nav pat jāuztraucas, ja mazais iesēžas peļķē, jo arī no tā var gūt zināšanas – saprast, ka peļķe rodas, jo tur ir ieplaka vai avots. Šādi var apgūt mazos, bet svarīgos jautājumus, kas ļauj saprast dažādas cēloņsakarības.
Līgas astoņus gadus vecā meita jau iemācījusies uzzināt, cik ārā grādu, kādu laiku sola un atbilstīgi tam apģērbties. Par gaidāmajiem laika apstākļiem viņa mēdz pajautāt, piemēram, programmai Siri viedtālrunī.
Iecerētā meža dārziņa ideju Līga slīpē kopā ar savām meitām. Staigā pamatīgā lietū. Veido ģipša atlējumus no stirnu un mežacūku pēdām. Skatās, kādam dzīvniekam pieder mežmalā atrastās spiras. Vēro zvaigznes, mākoņu kustības debesīs. Spēlē ēnu spēles, piemēram, apvelk cilvēka vai kāda priekšmeta ēnu ar krītu uz asfalta vai ar koku smiltīs, pēc tam izrotā ar dabas materiāliem. Daudzas idejas noskatītas vācu autoru Judītes Drēvsas un Lillijas Balceres lieliskajā izdevumā Ejam ārā! Mana dabas grāmata.
Tētis Ansis arī rīko ģimenes ekspedīcijas. Tētis zina visu par upēm un zivīm, par āķiem, vizuļiem un kad labāk vācami naktstārpi zvejai, par putniem un to balsīm, siena pļavām un dunduriem. Viņa vadītie pārgājieni gan ir skaudrāki – ja ieplānoti noteikti kilometri, tie jānoiet. Reizēm gan beigās pats dabū meitas nest.
Mācīšanās zem egles
Dabas dārziņā netiek ierobežota bērna fantāzija un darbošanās iespējas. Mazais mācās uztvert pasauli ar visām maņām un sajūtām. Dabas materiāli, it īpaši tie, kurus bērns pats atrod un pats nolemj izmantot spēlē, ļoti labvēlīgi ietekmē personības attīstību.
“Mācīšanās šādā dārziņā nav kā smags darbs, viss notiek it kā nemanot. Bērni paši saprot pasaules kārtību, un tad rodas lielie jautājumi. Daudzi vecāki uztraucas, kā atvase iemācīsies to, ko paredz obligātā pro-gramma, lai godam sagatavotos skolai. Ja pedagogs spēj klasē izskaidrot saskaitīšanas pamatprincipus, to mācēs arī dabā. Var taču skaitīt ar čiekuriem vai zīlēm. Apgūt reizrēķinu, uzzīmējot zemē lielu kvadrātu ar cipariem un ļaujot to izlēkāt kā klasītes. Var mācīt rakstīt ar pirkstu smiltīs, bet mīļāko grāmatu lasīt, sēžot zem egles. Nekas nemainās, ir tikai cita veida pieeja,” uzsver Līga.
Pierādīts – esot dabā, smadzenes attīstās pilnvērtīgāk un labāk, mazinās stresa līmenis un pieaug labsajūta. Izpētīts, ka, šādi mācoties, bērns adekvātāk iemācās izvērtēt riskus, labāk sastrādājas komandā un attīsta individuālos talantus. Arī iegūst tos sensoros stimulus, kas nepieciešami smadzeņu un ķermeņa veselīgai attīstībai.
Tagad bieži runā par to, ka bērnu nedrīkst atstāt novārtā. To visi saprot. Taču tikpat svarīgi ir nepieļaut pāraprūpi. Bērns tiek pārlieku pieskatīts, lielie viņam visu laiku palīdz, lai tikai nenotiktu kas slikts. Vecāki paveic arī visu to, ar ko bērns pats varētu tikt galā. Tādējādi mazais cilvēks neiegūst nepieciešamo pieredzi, māku risināt problēmas paša spēkiem.
“Skaidrs, ka, visu dienu dzīvojoties pa mežu, gadīsies arī pa kādam nobrāztam celim, pārsistai pierei vai pat salauztai rokai. Taču nejauši traumēties var arī iekštelpās. Ja vecāki ar bērniem ietu dabā katru dienu, ne to vien redzētu,” saka Līga.
Ģimenes zaļie paradumi
* Ļoti pašsaprotama lieta ir izpētīt ēdiena sastāvu un produktu ķīmisko sastāvu. Esmu iemācījusies, ko nozīmē lielākā daļa e-vielu. Iepērkoties meklējam vietējos produktus.
* Izmantojam videi draudzīgu sadzīves ķīmiju. Pirms gadiem pieredzēju, kā sāka aizaugt Salaca, kad lielākajai daļai cilvēku parādījās automātiskās veļasmašīnas un tika izmantoti niknie pulveri.
* Dzīvojam Rīgas centrā. Kopā ar vēl dažiem mājas iedzīvotājiem ierīkojām garšaugu dobi. Meitām arī laukos ir savs dārziņš, kur pašas stāda puķes, dilles un vēl šo to. Omei pēc dillēm vairs nav jāiet – meitenes basām kājām pa rasu vai lietu sacenšas, kura tās atnesīs no savas dobes.
* Visas iespējamās saprātīgās distances ejam kājām. Diemžēl daždien tā ir vienīgā iespēja bērniem būt laukā.
* Braucam ar veļļukiem uz tuvajiem Pierīgas mežiem padauzīties un pastaigāt.
* Slēpojam, ceļojam, braucam makšķerēt un laivojam. Guļam teltī, arī laukos mājas pagalmā.
* Ejam pārgājienos un dārgumu medībās gan mežā, gan pilsētā. Pilsētā tas ir pat ļoti interesanti, jo ikdienas skrējienā reti sanāk pacelt galvu un ievērot skaistos tornīšus un skulptūras pie māju fasādēm.
* Siltajos pavasara un rudens vakaros pieveram acis uz gulētiešanas režīmu, lai meitenes var ilgāk atrasties ārā.
