Romantisma seanss. Ilze Kļaviņa recenzē Nacionālā teātra iestudējuma „La Kritusī” 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ināras Sluckas izrāde “La KRITUSĪ” kādam liksies naiva pasaka, kādam – sapnis kā antidepresants ar iedvesmojošu enerģijas lādiņa devu.
Latvijas Nacionālā teātra iestudējumu “La KRITUSĪ” – Džuzepes Verdi operas pārcēlumu uz dramatisko teātri – var nosaukt “paplašinātā opera”, kas iekļaujas aktuālajos mākslu robežu meklējumos. Piemēram, šajās maija dienās jau piekto reizi norisinās kinofestivāls “Process”, kas veltīts “expanded cinema” (paplašinātais kino).
Izrāde satura ziņā uzdod skatītajiem romantisma kultūras ietvara jautājumu – cik lielā mērā ticēt “tīrām” jūtām un pieņemt tās par patiesības (un dzīves izvēles) mērauklu? Mūsdienu tipiskais patērētājs “Vai ticu?” formulēs citādi – vai ticēt tām ir vērts? Atkarībā no viedokļa, izrāde kādam liksies naiva pasaka, kādam – sapnis kā antidepresants ar iedvesmojošu enerģijas lādiņa devu. Izrādes autori atbild viennozīmīgi. “Jo mīlestība ir,” teātra programmiņā raksta režisore Ināra Slucka, un komponists Edgars Mākens turpat citē filozofa Jesajas Berlina eseju par Verdi “naivumu”. Dramaturgs Evarts Melnalksnis atgādina tēmas mūžīgo aktualitāti, atsaucoties uz Aleksandra Dimā autobiogrāfiskā romāna popularitāti kopš 19. gadsimta, kas kurtizāni – kritušo grēcinieci, kaislību un sirdšķīstuma pretrunu plosīto Margaritu Gotjē (Dimā romānā “Kamēliju dāma”) un vēlāk arī Violetu (Verdi operā) – nenosoda. Gluži otrādi – jau tolaik publika varonei juta līdzi. Var nepiekrist izrādes autoriem, kuri paceļ varoņu jūtas pāri ikdienišķajam, taču iestudējuma koncepcija ir pārliecinoša un radošā novitāte – ievērojama.
Melnbaltā spožums un posts
Apbrīnas vērta ir Mākena veidotās Verdi operas aranžijas emocionālā bagātība, mūzikas sakārtojums gluži kā košs audums saauž vienotā rakstā vokālās partijas ar dramatisko darbību, atklāj mīlestības stāsta niansēs juteklisku piesātinājumu un zīmē izsmalcinātas psiholoģisko attiecību līnijas. Dzīvā mūzika septiņu ansambļa dalībnieku klātbūtnē ar flautas, klarnetes, vijoles, čella, kontrabasa, taustiņu un sitaminstrumentu izpildījumu piešķir klātbūtnes dzirksteli un papildina izrādes darbību.
Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša telpas dalījums lielās, gandrīz ģeometriskās plaknēs, nenovēršot uzmanību ar nevajadzīgām detaļām, ir pateicīga vide darbībai. Izkārtojums bagātina aktieru spēles iespējas, piemēram, zīmīga ir Alfredo krucifiksa poza, kas samērota ar arhitektūras elementu – Parīzei raksturīgo arkas veidolu. Milzu skatuves mašinērijas kustības saskaņotas ar galvenās varones dvēseles iekšējām kustībām. Baltās sienas ar melniem fotorāmjiem nosaka stila elegances kamertoni, ko gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš papildina ar precīzu gaismu laukumu tonējumu, fokusējot skatītāju uzmanību uz faktūrām un ēnām attiecīgi nepieciešamajās vietās. Režija veido vienkāršas, klasiski tīras un simboliskas mizanscēnas ar figūrām un to pozām. Kostīmu mākslinieces Keitas radītie ekstravagantas formas tērpi veiksmīgi uzsver gan konkrētā aktiera personību, gan atveidojamā tēla raksturu.
Dramaturgu pieeja, pārceļot romantisko attiecību stāstu uz mūsdienām, ir racionāla. Šajā teksta versijā varone Violeta iegūst patstāvības un pašnoteikšanās vaibstus: “Esmu patstāvīga, savās izvēlēs brīva sieviete,” viņa apgalvo un tieši tā veido attiecības ar apkārtējiem. Dialogu lietišķais, īsos, kodolīgos vēstījumos koncentrētais sarunvalodas stils ir kopumā ikdienas sadzīvē atpazīstams, tomēr dažbrīd bīstami šūpojas uz frāžainu atziņu robežas. Šķiet, tā cilvēki nesarunājas. Otrā plāna lomas pretstatītas romantiskajiem varoņiem kā lietišķi praktiski un pat merkantili varoņi, šis pretstatu koncepts ir melnbalti ass. Plašais aktieru ansamblis izvērš tēlus kā zīmes – mīļākais, draudzene, ārsts, sabiedrības āksts izklaidētājs, bagātais mafiozais labvēlis u. c. Varoņi līdzīgi maskām dzīves karnevālā. Nelielajās epizodēs spilgti un precīzi darbojas Maija Doveika (Flora), Juris Hiršs un Mārcis Manjakovs (abi dublējas Žorža lomā), Uldis Anže (Pjērs, ārsts). Arī viņiem piešķirta fona nozīme Violetas stāstā.
Ko nerāda spogulis
Aktieris un dziedātājs Daumants Kalniņš Alfredo lomā pārliecinoši izceļ jūtīgumu, šķiet, viņa varonis mīļotās sejā patiesi “redz to, ko neredz spogulis”. Kalniņa spēle valdzina ar atbrīvotu vieglumu, atdevīgumu lomai un abu partneru Violetas tēlu samērā atšķirīgajiem traktējumiem.
Ditas Lūriņas varone ar krāsaināku, pilnasinīgāku tēlojumu un dziedājumu izceļ kontrastu starp Violetas jūtu stāstu un apkārtējo draugu loku. Viņas tēls spilgtāk piederīgs liktenīgas nolemtības stāstam. Fināla ainā nepārprotamāk uzminams eksistenciāls jautājums par vientulību un Alfredo kā iztēlē iedomātu eņģeli nekā reālu cilvēku, ļaujot ainu tuvināt idejai par romantisku jūtu nepieciešamo klātbūtni pēdējā dzīvības mirklī. Iespējams, tā arī ir pati dzīvība?
Kitijas Minātes spēlētā un izcili nodziedātā Violeta vairāk līdzinās apkārtējiem, kas kopumā virza žanru uz melodramatisko pusi kā atsevišķu romantisku gadījumu. Tēlā vairāk pārvērtību (no brunetes uz blondīni, no sabiedrības dzirksteles uz malā stāvētāju). Otrā cēliena tikšanās ainā attiecības līdzinās zudušu atmiņu atdzīvināšanai, nevis divu mīlētāju dzīvu jūtu klātbūtnei. Duetā ar Mināti Kalniņa atveidotais Alfredo tēls vairāk līdzinās mīlestības maldu salauztam upurim, lūzerim. Partnerībā ar Lūriņas Violetu abu savstarpējās attiecības it kā notiek kādā pārlaicīgā līmenī. To izceļ gaismas staru kūlis, kas vairākkārt izgaismo mīlnieku muzikālo dialogu, pilnībā tos pretstatot apkārtējiem. Savdabīgais kino montāžas paņēmiens atgādina Sluckas izrādes “Zudušo laiku citējot” “film noir” estētiku ar robežu laušanu starp mākslu un dzīvi, starp filmu un skatuvi.
Kino estētikas pieteikums tomēr nav konsekvents. Tāpat kā performances paņēmiens “notikums notikumā”, ar ko izrāde piesaka interesantus spēles noteikumus. Piemēram, klātesošie mūziķi proscēnijā ir vienlaikus Violetas salona pieaicinātie viesi un arī izrādes orķestris. Atsevišķās ainās muzikanti asprātīgi iesaistās ar attieksmes izpausmēm, tad izrāde kļūst par performatīvu spēli, un muzikanti darbojas kā savdabīgi stāstnieki. Lai arī eksperimentu ievirze nav līdz galam nolasāma, opera – dramatiskais teātris kā oriģināla forma met tiltus uz dažādiem žanriem un satura ziņā uz pagātnes vērtībām, uz tām lūkojoties caur mūsdienu prizmu.
