“Romantisks” šāviens mugurā un bērni slepkavas. Kāpēc īstais akmens laikmets mums vēl priekšā 7
“Mainās laiki, mainās tikumi”.Šo teicienu var attiecināt modi, ēšanas un dzeršanas paradumiem, vīriešu un sieviešu attiecībām, savstarpējo rēķinu kārtošanu, nu pilnīgi uz visu. Ja senie romieši vīnu atšķaidīja ar ūdeni, tad tagad alkoholisms kļuvis par vienu no Rietumu pasaules un Krievijas nelaimēm.
Latvijā vēl pirms gadiem simts pat viskarstākajā vasaras svelmē meitas siena pļavā sēja lakatiņu, bet puiši tērpās kreklos ar garām rokām. Šorti jeb “īsās bikses” bija puišeļu apģērbs.
Pirms gadiem trīssimts vīrieši dueļos vēl izmantoja zobenus, bet 19. gadsimta sākumā tos nomainīja pistoles. Duelis bija vesels rituāls, kura laikā pretinieki skatījās viens otram sejā. Nogalināt pretinieku no aizmugures, tas ir- šaujot mugurā absolūti neiederējās to laiku izpratnē par vīrišķību un godu.
Tomēr tieši šādi tika nogalināts Krievijas sūtnis Turcijā Andrejs Karlovs – negaidīti, no aizmugures. Bet ne jau tas vien liecina par tikumu maiņu. Kas ir vēl pārsteidzošāk- kāds itāļu žurnālists Antonio Ferrari notikušajā saskata kaut ko cēlu un varonīgu. Otrdienas rītā laikrakstā “Corriere della Sera” viņš raksta: “Sociālo tīklu laikmetā, kad meli kļuvuši par daudz efektīvāku ieroci nekā pistole, Ankārā notikušais mums atgādina romantiskos pagātnes notikumus.”
Tātad rīcība, kas savulaik būtu izpelnījusies vien nožēlu, tagad uzskatāma par varonību. Modernajam cilvēkam, kurš savu drosmi parasti gatavs izrādīt vien internetā, jau pati doma par brīvprātīgu došanos drošā nāvē (bet Krievijas sūtņa slepkava tam bija gatavs) šķiet, atrodas ārpus ikdienas saprašanas. Tiesa, personīgā nāvē, par citiem man nav nekādas daļas.
Par labu progresam neliecina arī kāda šokējoša parādība, kas daudzviet jau kļuvusi par normu – tā saucamie “bērni kaujinieki”. Pēc dažādu straptautisku organizāciju vērtējuma, patlaban pasaulē ap 300 000 bērnu ar ieročiem rokās iesaistīti bruņotos konfliktos, lielāko tiesu Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Afganistānā. Islāmistu rindās Sīrijā patlaban karojot ap 1000 bērnu vecumā līdz 16 gadiem. Atsevišķi gadījumi, kad mazgadīgie ar ieročiem rokās iesaistās karadarbībā, fiksēti arī Dienvidamerikā (Kolumbijas partizāni), Indijā (maoistu partizāni) un pat Donbasā (seperātisti).
Jā, arī pirms gadiem 500 turki savos Eiropas karagājienos laupīja kristiešu zēnus, lai tos „pāraudzinātu” un padarītu par labiem karavīriem. Taču toreiz nevienam pat prātā neienāca, ka pusaudži varētu arī karot. Iespējams, ka šo tikumu maiņu sekmējusi tehnoloģija. Viena lieta ir doties kaujā ar zobenu, kad daudz ko nosaka fizikais spēks un pieredze, pavisam cita – bezkontakta cīņa ar Kalašņikova automātu rokās.
Tomēr modernā civilizācija ir gājusi vēl tālāk. Lūk, dažas ziņas, kas parādās pasaules medijos pēdējās dienās.
“Divpadsmit gadus vecs zēns, irākiešu izcelsmes Vācijas pilsonis, mēģinājis aktivizēt naglu bumbu Ziemassvētku tirdziņā Ludvigshāfenē. Spridzeklis nav eksplodējis. Zēnu uzbrukumam iedrošinājis kāds “Islāma valsts” kaujinieks.”
“Divas nepilngadīgas meitenes uzspridzinās tirgus laukumā, nogalinot 12 cilvēkus Nigērijas ziemeļaustrumu pilsētā Maiduguri. Viena no spridzinātājām bijusi septiņus, bet otra- apmēram astoņus gadus veca.”
“Septiņus gadus veca meitenīte uzspridzinājusies policijas mājā Sīrijas galvaspilsētā Damaskā. Pastāv aizdomas, ka bērns nav apzinājies savu rīcību, jo bumba tikusi iedarbināta ar tālvadības pults palīdzību.”
Te vairs nav pat runa par bērnu pašnāvnieku. Meitenīte vienkārši tikusi izmantota kā daļa no virtuālas datorspēles, kurā paši spēlētāji atrodas drošībā.
Varbūt pietiek. Ziemassvētki visdrīzāk nav tas piemērotākais brīdis šādu problēmu apcerei. Diemžēl, ievērojot aizvadītā 2016. gada bruņoto konfliktu un terora aktu traģisko statistiku, jāsaprot, ka ne tikai pasaule, pat Eiropa nebūs pasargāta arī nākamajā gadā.
Bet mani pašu visvairāk interesē atbildes nevis uz jautājumiem “kad?”, “kur?” vai “kā?”, bet gan – “kāpēc?”. Viens ir skaidrs – mēs vairs nevaram apgalvot, ka pasaule kopumā šodien kļūst labāka. Patiesībā jau labu laiku tā kļūst aizvien nedrošāka, nežēlīgāka, ciniskāka, alkatīgāka, netaisnīgāka un melīgāka. Bet lai to saprastu, ir jānodzīvo zināms gadu skaits. Piemēram, tik liels, lai varētu atbildēt uz jautājumu- kā jūs varējāt dzīvot bez mobilā telefona un interneta? Akmens laikmets!
Varējām, un vēl kā! Bet īstais “akmens laikmets” mūs vēl tikai gaida priekšā.
