Romantiskais biznesa plāns: Karla Bruni un Nikolā Sarkozī 0
VISU PAZEMOJUMU SUMMA
Nikolā Pols Stefans Sarkozī de Nāģs-Boča piedzima 1955. gada 28. janvārī Parīzē. Viņa tēvs Pāls Ištvans Erne Sarkozī de Nāģs-Boča bija slavenas ungāru aristokrātu dinastijas pārstāvis, kurai reiz piederējusi pašai sava pils. Otrā pasaules kara laikā, pēc padomju karaspēka ienākšanas un sociālistiskā režīma ieviešanas valstī, Pāls nokļuva Francijā. Tur viņš iepazinās ar apburošu studenti Andrē Mallu, kura bija grieķu ebreju un franču katoļu izcelsmes vecāku meita. Drīz viņi apprecējās.
Laulībā piedzima trīs dēli. Toreiz neviens nenojauta, ka vidējais kļūs par valsts prezidentu. Bērnībā Nikolā tēvam reiz teicis, ka sapņojot kļūt par prezidentu. Tēvs atbildējis, ka tādā gadījumā viņam jābrauc uz Ameriku, jo ar tādu uzvārdu kā Sarkozī viņš Francijā tālu netikšot. Apņemšanās pierādīt, ka tā nav taisnība, bijusi pamatā visiem Nikolā centieniem gūt panākumus un pārveidot Franciju. Bet tobrīd zēna realitāte bija nabadzība un vēlme atrast savu vietu pasaulē. Francijā Sarkozī ģimene dzīvoja ļoti nabadzīgi. Vecāki izšķīrās, kad Nikolā bija četri gadi.
Tēvs par saviem bērniem vairs nelikās ne zinis, mātei trūka naudas, un Nikolā šajā pasaulē jutās lieks, nevienam nevajadzīgs. Viņš bieži cieta vienaudžu uzbrukumus un pazemojumus, jo viņi nejauki izturējās pret emigrantu bērniem. Kādā intervijā Sarkozī atzinies, ka viņa tiekšanos pēc varas lielā mērā noteica viņa otršķirīgais statuss bērnībā.
No pirmā liceja zēnu izslēdza. Mācības viņš turpināja katoļu skolā. Neraugoties uz grūtībām, Nikolā iestājās universitātē, pabeidzot mācības ar maģistra grādu gan privāttiesībās, gan komerctiesībās. Tad sekoja studijas Parīzes Politisko zinātņu institūtā, kuru absolventi allaž veido lielāko daļu franču varas aprindu. Taču Nikolā neiekļuva izredzēto lokā. Izrādījās, viņa angļu valodas zināšanas neatbilda eksāmena prasībām. Tad kādu laiku viņš strādāja komerctiesību sfērā, specializējoties jautājumos, kas saistīti ar nekustamo īpašumu.
Nikolā politiskā karjera sākās 1974. gadā, kad viņš iestājās partijā “Demokrātu Savienība par republiku”. 1981. gadā enerģiskais Nikolā vadīja jauniešu komiteju Žaka Širaka pirmsvēlēšanu kampaņas ietvaros. Vēlāk viņš kļuva par Širaka protežē, kurš piešķīra viņam vienu no deputātu vietām franču parlamentā. Tautas simpātijas Nikolā izpelnījās 1993. gadā, kad vienā mirklī kļuva par nacionālo varoni. Viņš kā parlamentārietis bija uzņēmies vadīt pārrunas ar teroristu, kurš, bruņojies ar spridzekļiem, bija iebrucis kādā bērnudārzā, par ķīlniekiem saņemot bērnus un personālu. Nikolā izbrāzies cauri policijas kordonam un viens pats iegājis ēkā. Pēc brīža viņš atgriezās ar dažiem no bērniem, tad devās atpakaļ, lai turpinātu sarunas par ķīlnieku tālāku atbrīvošanu. Turpmāko 46 stundu laikā viņš to atkārtojis astoņas reizes, kamēr policistiem izdevās pārņemt situāciju savā kontrolē.
Pēc šīs kino cienīgās epizodes Nikolā kļuva slavens. Iespējams, arī tāpēc toreizējais valdības priekšsēdētājs Eduards Baladūrs pasteidzās viņu padarīt par vienu no saviem ministriem. Nikolā sāka ceļot no vienas ministrijas uz otru, neilgu laiku bija Eiroparlamenta deputāts, strādāja par Neijī pilsētiņas mēru, ieņēma iekšlietu ministra posteni. 2004. gadā viņu izraudzīja par partijas “Par tautas kustības vienību” līderi.
