Atnāca slimība, bet mīlestība piecēlās pilnā augumā. Mārča Paegļkalna spēka stāsts 0
Arī cilvēks ratiņkrēslā ir cilvēks. Šie vārdi, ko kādā tikšanās reizē it kā ļoti vienkārši un it kā ļoti saprotami pasaka I grupas invalīds 32 gadus vecais Mārcis Paegļkalns, kurš dzīvo Jēkabpilī, pašā Daugavas krastā, neiziet un neiziet no prāta. Tāpat kā īsie dati no viņa biogrāfijas: dejojis, ceļojis, ik pa laikam slimības dēļ pārtraucot mācības, studējis būvniecību Latvijas Lauksaimniecības universitātē, ekonomiku Daugavpils Universitātē, ieguvis biroja darba organizatora specialitāti Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, gandrīz piecus gadus strādājis Viesītes bibliotēkā par informācijas speciālistu.
Mīlestība uzsauc – kas vēl nebūs!
Izkaisīto sklerozi dakteri atklāja pārāk novēloti. Pirmajā brīdī Mārcim šķitis – viss, dzīve beigusies, punkts. Bet viņa Sandra tā nedomāja. Mīlestība piecēlās pilnā augumā un bargi uzsauca: “Kas vēl nebūs!”
Tagad Mārcis ar gandarījumu saka: ”Sākumā pie mīlestības pieķēros kā pie salmiņa, bet nu jau vairākus gadus turos kā pie ozola. Kādā brīdī ienāk prātā – mums abiem vajag ko tādu, kā līdz šim nav bijis. Vienreizīgu, nebijušu. Bet ko? Idejas dažādas, bet neviena nešķiet īsti pieņemama. Līdz beidzot mani ķer kā zibens – rožu kaste jāuztaisa! Lai būtu, kur ievietot un saglabāt manas sievai dāvinātās rozes. Jā, jā, es nesaku – izkaltēto rožu nogrieztos ziedus. Rozes, un viss! Mums tās joprojām ir dzīvas puķes.”
Mārcis mēģinājis izgatavot pats, taču pirksti vairs tik labi neklausa, tāpēc pasūtījis pie profesionāla galdnieka. Svētku dienā kopā ar piecām sarkanām rozēm un saldumiem pasniedzis Sandrai, īsi nosakot – rožu kaste! Protams, saņēmējas acīs bijis izbrīns, balsī pārsteigums – kā, rožu kaste!? Bet nav pagājis neko ilgs laiks, kad otra pusīte paziņojusi: “Man arī ir kāda teikšana. Nevis rožu kaste, bet gan romantiskā rožu kaste!”
Vārdadienas, dzimšanas dienas, kāzu jubilejas, svētku dienas… Un kur tad vēl rožu dāvināšana ikdienā! Sieva prasa – par ko tas, vīrs atbild – tāpat vien. Visbiežāk Mārcis Sandrai dāvina vienu skaistu rozi garā kātā. Kad draugi prasa, kāpēc tik garu, atbilde skan – tāpēc, ka es pats esmu garš. Un kaste pildās – nu jau krietni pāri pusei. Kad iemūžinu neparasto romantisma citadeli, prasu, cik rožu jau ir. Abi saskatās, sasmaidās, parausta plecus. Vīrs, kam ļoti patīk humors, nosaka – līdz Latvijas simtgadei vajadzētu simtu, vai ne? Sieva ļoti uzmanīgi izber uz galda, skaita, skaita, skaita, līdz paziņo – simt spetiņdesmit. Vīrs savelk komisku sejas izteiksmi: “Tad jau sanāks divsimt, plānu izpildīsim par divsimt procentiem!”
Bet roku pieskārieni un mīlētāju iekšējā gaisma, ko nevar nesajust, pagrūž malā visus skaitļus. Mīlestība taču neko neskaita. Rozes, un viss! Turklāt tā vien šķiet, ka saglabātajam margrietiņu vainadziņam un Jāņu vainagam no iepriekšējās vasaras arī ļoti patīk romantiskā kaste ar rožu ziediem, un greizsirdība pat prātā nenāk.
Jautāju Mārcim, kāpēc vīrietim tik bieži jādāvina rozes savai sievai. Atbilde burvīga: “Lai sievai liktu justies īpašai.”
Viss, kas notiek, notiek uz labu
No malas skatoties, šķiet, ka ne viens, ne otrs vispār nedomā par uzbrūkošo slimību. Dzīvo, un viss! Mārcis ņem un pārraksta datorā visu rakstnieces Lūcijas Ķuzānes kārtējās grāmatas ar spalvu rakstīto manuskriptu. Lai arī apgrūtināto kustību dēļ darbs nesokas tik raiti, reizēm tomēr pārrakstītājs apsteidz rakstnieci, kas ar kārtējo nodaļu tik ātri nemaz nevar tikt galā.
Tagad Mārcim jauna nodarbošanās – pašmācības ceļā viņš apgūst mājaslapu programmēšanu. Lai arī rokas un pirksti kļuvuši vēl nepaklausīgāki, pirmās mājaslapas jau gatavas. Gandarījums liels. Un kur tad vēl pēkšņi modusies interese par vēsturi! Tik daudz ir ko lasīt, studēt, pētīt. Savu laiku prasa arī brigadiera pienākumi – jāuzmana, kā dzīvokļa remontdarbus veic nolīgtais strādnieks, jāpakomandē arī. Tāpat jāuzmana, kā draugi – un draugu viņam ļoti daudz, reizēm sanāk pilna istaba – uzstāda Ziemassvētku eglīti, uznes no pagraba malku, vai par agru neaizšauj krāsns šīberi.
Sandrai ļoti daudz laika paņem darbs Vidusdaugavas televīzijā. Labi, ka Mārča aprūpētāja Ligita ir tik iejūtīga, zinoša un prasmīga. Bet, kad Mārcis un Sandra ir kopā, laiks tiek izmantots ļoti aktīvi. Vienalga, vai tas ir koncerta, dažādu publisku pasākumu apmeklējums, došanās divu vai triju dienu ceļojumā uz Ventspili, Cēsīm un citām skaistām vietām ar sabiedrisko transportu, kas cilvēkam ar īpašām vajadzībām un pavadonim ir par velti. Protams, ratiņkrēsls sagādā grūtības, bet, ja ir divi mīloši cilvēki, nekas nav šķērslis. Uz priekšu, un viss!
Īpašu prieku un gandarījumu abiem sniedz piedalīšanās lielveikala Maxima rīkotajā konkursā Maksimālisti. Simpātiju balvā iegūtā nauda noder speciālā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām paredzētā terapeitiskā trenažiera iegādei. Nu Mārcim vēl viens mājasdarbs! Atliek tikai novēlēt labu veiksmi.
Savulaik Mārcis izbraukājis Latviju, Lietuvu, Poliju, Vāciju, Šveici, sapņojis par Norvēģiju, Itāliju, Franciju, bet… Varbūt tāpēc, kad Sandra tik ļoti grib aizbraukt uz savu sapņu pilsētu Romu, vīrs dara visu iespējamo un neiespējamo, lai tikai viņa dēļ brauciens netiktu atlikts. Viņa teic: “Elpu aizraujošais Romas Kolizejs!” Viņš ar vēl lielāku sajūsmu atkārto: “Elpu aizraujošais Romas Kolizejs!”
Tā vien rādās, ka pat Mārča četrkājainajam draugam sunim ar tik mīlīgo vārdu Rika ļoti patīk šis izsauciens. Lielā priekā tas skrien pretī ratiņkrēslam, ielec īpašniekam klēpī un ņemas sabučot ar pasaules rekordam atbilstīgu aizrautību.
Ticis vaļā no suņa mīlestības apliecinājumiem, Mārcis mierīgi un nosvērti saka: “Viss, kas notiek, notiek uz labu.”
Tu esi pasaulē visskaistākā!
Kādudien Sandra, atgriezusies no darba un atvelkot rakstāmgalda atvilktni, ieraudzījusi tajā baltu papīra lapu, uz kuras Mārcis ar savu nepaklausīgo roku uzrakstījis: “Tu esi pasaulē visskaistākā!”
Bet pēc kāda laika ver vaļā, kuru atvilktni gribi, visur īsi veltījumi. Mīļi, sirdij tik tuvi, tik saprotami.
Arī šīm lapām, uz kurām tikai daži vārdi, vajadzīga sava romantiskā glabātava. Šoreiz sarūpētāja ir Sandra. Un, kad viņa romantisko kārbu ceļ vīram priekšā, pašas izpildījumā sāk skanēt dziesma. Pašas vārdi, pašas mūzika:
Tu esi mans eņģelis baltais,
Kas vienmēr tur manu plaukstu.
Uz saviem baltajiem spārniem
Tu cel mani augstu, augstu.
