– Tava meita Marta Līna, meitene ar lielisku balsi un muzikalitāti, pēc deviņiem gadiem Rīgas Doma kora skolā aizgāja mācīties uz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu un jūtas apmierināta un laimīga. Kā vērtē meitas izvēli? 1
– Katram tēvam prieks par bērna panākumiem, tajā skaitā publiskiem, daudzi vecāki savus dzīvē nepiepildītos sapņus mēdz īstenot arī caur bērniem. Meitai ir brīnišķīga balss, un es kā dziedātājs būtu laimīgs dzirdēt viņu dziedot, tomēr svarīgāka ir viņas pašas griba veidot dzīvi pēc sava prāta. Martai vēl nav 18 gadu, un visas iespējas ir atvērtas. Pats svarīgākais, lai viņa ir laimīga un var mierīgi dzīvot savu dzīvi.
– Operā jau sen neesi dziedājis – pietrūkst šīs pasaules?
– Pietrūkst, ļoti pietrūkst. Attiecību ķīmija, kas valda uz operas skatuves, ir ļoti īpaša un neatkārtojama, kā narkotika – ja reiz esi lietojis, grūti no tās tikt vaļā.
– Kas tagad ir tava publika?
– Lielākoties mana vecuma cilvēki. Citreiz esmu redzējis jauniešus priecājamies pie zelta dziesmām. Atceros, sniedzu nelielu koncertu dizaina grupai, ne vecākiem par 25 gadiem, un viņi stāstīja, ka bijuši Spānijā un visu laiku klausījušies “Varavīksni” un citas manas dziesmas. Pasmaidīju un teicu – forši, bet pie sevis nodomāju – aizbraukt uz Eivisu un klausīties “Varavīksni”? Kad esmu ārzemēs, parasti izvēlos tās vides mūziku.
– Pludmalei tavs “Vindsērfings” arī ļoti labi piestāv.
– Par to varu pateikties Fredim un Ufo, jo viņi uzsāka manu otro estrādes uznācienu – uzaicināja mani uz “Radio lāgu” un atskaņoja “Vindsērfingu”.
– Tas tikai apliecina – ja dziesma laba, tā dzīvo, protams, atbilstošā izpildījumā. Tu vēl kādreiz kāptu uz operas skatuves?
– Grūti prognozēt, varu tikai pateikt, ka ļoti mīlu klasisko mūziku. To joprojām dziedu, vingrinos, kas man ir ļoti svarīgi. Tiesa, skatoties, ar ko salīdzina.
