– Kā mainījušās tavas domas par dzīves vērtībām – cik daudz vai maz vajag, lai cilvēks justos labi? 1
– Domas ir mainījušās, bet tās nekādi neiespaido manu dzīvi. Sēžu savā dzīvoklī un sev jautāju – ko tu gribi?
– Tev ir atbilde?
– Nav, tas ir tas trakākais. It kā gribētu dziedāt, it kā to vai to… Tas man sāk nepatikt, jo sāku justies kā kuģis, kam nav kursa. Tādi nevienā ostā nepiestāj. Tāpēc šis dziesmu cikls man atnāca īstajā reizē kā dāvana no augšas un Jāņa Lūsēna. Re, kur tu vari darboties ar savu balsi, talantu un izpratni. Tas ir labākais, kas ar mani pēdējā laikā noticis.
– Vai sevi uzskati par romantiķi?
– Dziedātājs ir romantiķis. Ja palūkojamies pirms vairākiem gadsimtiem, kad Mocarts vēl nebija sācis rakstīt mūziku un Šūberts – savus dziesmu ciklus, viss sākās ar dziedāšanu zem logiem – Venēcijā jau skanēja romances. Tā ir mīlestības izteiksme, kad sirds pilna un to vajag izdziedāt, taču nav vienīgā romantikas izpausme. Cilvēks var būt romantiķis līdz mūža galam, bet tas nenozīmē, ka viņš visu laiku ir iemīlējies. Romantikā nav nekādas atbildības – dziedi mēness gaismā, mandolīna skan – Che bella cosa! Skaisti.
– Saprotu, ka nestaigā visu laiku kā iemīlējies, taču romantiķim nav liegts pasapņot.
– Pirmo no manām trim dziesmām, kam pats esmu sarakstījis gan tekstu, gan mūziku, tieši tā arī sauc – “Sapņotājs”. Toreiz man bija 18 gadi, un pirmais pantiņš skanēja tā: Tur, kur paliek visas lietas,/Nonēsātas, apnikušas,/Drīz tu redzēsi, kā tava/Ilūziju mīlestība/Tevi palīgā sauks!
– Vai piekrīti astoņpadsmitgadīgajam puisim arī šodien?
– Tas gan īpaši nepriecē, taču izrādās, ka arī 57 gados puisis var just līdzīgi. Kā saka angļi, “on my defence” jeb manai aizstāvībai jāteic – laikam tāpēc vienmēr esmu gribējis dziedāt, lai būtu romantiķis. Un operā to varēju izteikt daudz spēcīgāk nekā estrādē, jo iestudējumā taču bija pretim konkrēta dziedātāja Traviatas, Manonas Lesko, Mimī un citos tēlos.
– Ja padomā par to, ko kādreiz biji iecerējis un kā izskatās tavu sapņu bilance tagad?
– Jāatzīst – neesmu nonācis tur, kur vēlējos būt, un diez vai tagad par to gribētu runāt. Ko gan varu teikt – to, ka jelkad varēšu dziedāt klasisko mūziku, Latvijas konservatorijā kādreiz neatzina neviens nopietns pedagogs, ieskaitot dekānu Guriju Antipovu, kurš vienkārši pateica “na h….j ti nam nužen”***. Viņš bija jauks cilvēks un paziņoja to tieši tā – savā leksikā. Bet Aleksandrs Poļakovs, kad es, būdams vēl estrādes dziedātājs, tomēr sāku nopietni mācīties klasisko mūziku, ar mani nerunāja tieši, bet caur otru personu. Blakusstāvošajam viņš teica apmēram tā – pasakiet, lai viņš neiedomājas, ka kādreiz varēs dziedāt. Tagad mēs ar Aleksandru esam labi draugi un varam būt uz vienas skatuves. Es viņu saprotu – viņam bija fenomenāla balss, stāja un citi dotumi – pilns komplekts. Kad es kaut ko mēģināju dziedāt, visi teica – kas tas tāds? Savu lielo, tālo šķēpa metienu, ja tā var salīdzināt dziedāšanu ar manu vieglatlētikas laiku, izdarīju toreiz, kad tiku tam visam pāri. Iedomājies, solists, kas dziedājis estrādes mūziku – ja tev tīk, lūdzu, pērc manu sirdi, un tamlīdzīgus gabalus –, tagad uznāk uz skatuves un dzied jau Ļenski: “Kuda, kuda, kuda vi udaļiļis/Vesni mojei zlatije dņi?/Čto deņ grjaduščij mņe gotovit?” **** Un tamlīdzīgi.
