– Kā dziesmām atrodi dvēseli? 1
– Sāku ar mūziku un tekstu, kā to iecerējis autors, taču šie divi komponenti vēl jāsavieno ar manu domu. Darbs ir grūts, jūtos pat garīgi slims, kad eju dziesmām cauri. Gribu, lai šajā laikā mani liek mierā, neviens man nezvana un nerunā. Tas ir milzīgs process, kurā tu ne tikai ielaid sevī milzīgu enerģiju, bet arī to tērē.
Patiesībā jau vokālā māksla ir kā apsēstība, kurā nav nekā cilvēcīga. Vienalga, kas apkārt notiek, tev jāmācās vai jāiedziedas, jo drīz taču būs koncerts. Mūzika un dziedāšana ir kā mīļākā un sieva blakus.
– Kur īstām attiecībām pietrūkst vietas?
– Tieši tā – ļoti grūti ielaist savā dzīvē kādu reālu cilvēku. Ja arī ielaid, pēc kāda laika viņš sauc – hei, hei, es arī esmu šeit! Un saņem atbildi – pag, netraucē, tagad man jādzied. Un tā visu dzīvi – netraucē, man jādzied. Bērns bļauj, bet man vajag izgulēties, jo man būs jādzied. Kad paskatos atpakaļ, nav nekāds brīnums, ka tagad esmu viens.
– Un saprotams, kāpēc grūti nodziedāt “Neatrasto”. Vai tavi pieminētie Latvijas izcilie dzejnieki ir arī gana mūsdienīgi?
– Vairāk nekā mūsdienīgi. Jānis ar Poruka, Skalbes, Plūdoņa un vēl citu dzejnieku dzeju savās dziesmās neuzspiestā un ne tādā dramatiskā veidā dāvina vērtības, pie kurām mums jāturas. Tā ir tautas identitāte, latvietība, lai mēs nekļūtu kā izskalotas smiltis, lai mūsu zemē nenāktu iekšā, kas vien grib. Mums ir sava vieta uz pasaules kartes. Īpaši dziesmās ar Andreja Eglīša dzeju, jo viņš kā Latvijas patriots vienmēr pasauli kā tālskatī skatījis caur savu mīļo dzimteni.
– Vai, romantiski smeldzīgās noskaņās ieslīdzis, pamani, kas notiek apkārt?
– Šobrīd pasaulē ir tik sabiezināta situācija, ka tā jau šķiet svarīgāka par dziedāšanu. Man ir sajūta, ka ejam virzienā, ko sauc par “new world order” jeb jauno pasaules kārtību, kas vērsta uz Eiropas kā identitātes likvidēšanu, jo Eiropa ir nacionālu valstu savienība, kuru nevar tik vienkārši pakļaut. Kāpēc netiek meklēti cilvēki, kas otrā pusē kūda uz pārceļošanu un maksā naudu, lai viņi uz šejieni brauktu? Kāpēc nav pietiekami spēcīgas kontrpropagandas un migrantiem nestāsta – jūs pa ceļam varat aiziet bojā, Eiropā jūs neviens vairs īpaši negaida? Policija klusē, mediji slēpj patiesību – vai vēl pirms gada kāds varēja iedomāties kaut ko tādu, kas notika Ķelnē! Tas izskatās pēc mērķtiecīga plāna. Ja mēs šādi sākam domāt, paliek neomulīgi. Kāds būs nākamais solis, lai Eiropu nospiestu uz ceļiem un diktētu tai noteikumus? Mērķis ir radīt agresiju vienam pret otru, tāpēc mums sludina, ka vainīga musulmaņu ticība, bet es tam neticu – tie ir speciāli savervēti cilvēki, kuriem ne ar vienu ticību nav nekāda sakara, tāda ir mana pārliecība. Viņi ir kā algotņu armija, kas jāuztver ļoti nopietni. Pilnībā atbalstu tās Eiropas valstis, kas saka – nē, dzeloņdrāšu žogs un robežas ciet!
