Romantiķis – līdz asarām. Ingus Pētersons mūzikā rod patvērumu no reālās dzīves 1
– Gluži kā dāvana no augšas, – INGUS PĒTERSONS saka par jauno dziesmu ciklu “Romantika”, kuru īpaši viņam komponējis Jānis Lūsēns. Ar izcilu Latvijas dzejnieku vārdiem sarakstīti divdesmit skaņdarbi – daži no tiem dziedātāju emocionāli šokējuši līdz pat asarām, jo komponistam piemītot talants caur dzeju ielūkoties cilvēka dvēselē.
Mūsu saruna par romantiku caur sapņiem un īstenību, sāpēm un mīlestību un pat Eiropas nolaupīšanu notiek neilgi pirms Ingus ceļojuma pāri okeānam. Tā esot sagadījies, ka koncertprogrammas piedāvājums sakritis ar plāniem doties pēc saules un bezrūpīgas atpūtas pie draugiem uz Floridu. Nekāda lielā vaļošanās gan tur nesanāks – jāmācās dziesmas, jo pirmais koncerts pavisam drīz – 7. aprīlī Kuldīgā. Var teikt, ka Pētersons uz Ameriku brauc arī pēc romantikas, abi nosmejam.
– Divdesmit īpaši tev uzrakstītas dziesmas – dziedātājam tas taču ir nozīmīgi?
– Vēl neesmu aizdomājies, cik tas ir dziļi un nopietni. Mums bija neliela saruna, un Jānis jautāja – nu, tad mēs ejam? Atbildēju – jā, un viņa dziesmas sabira kā zvaigznes no debesīm, par ko esmu ārkārtīgi pateicīgs. Lai gan iepriekš koncertu man netrūka, tomēr muzikālajā un garīgajā izaugsmē – nekā jauna, biju nedaudz apstājies un iestagnējis. Šo var saukt par lēcienu no klints, jo dažās dziesmās skan ļoti apokaliptiski akordi, saklausāmas intonācijas arī no “Meierovica” mūzikla*, kas lika pat nodrebēt – tāds kā likteņa klauvējiens.
– Par ko tās stāsta?
– Plašā amplitūdā – no dziļas filozofijas līdz nebēdnīgai mīlai, kas ietvertas vienā tēmā – vīrieša skatījumā uz dzīvi, sievieti, mīlestību. Dažās noskaņās Jānis tā trāpījis, ka nevarēju pāris dienas atjēgties. Viņš man saka – nu tāda vienkārša dziesmiņa ar Andreja Eglīša vārdiem “Neatrastai”: /Ja ar lietus lāsi tiec tu zemē sūkta, atsaucies!/Vai ar ziedu tu no klusa dārza plūkta, atsaucies!/Ja ar sauli pāri zemes klajiem staigā, atsaucies!/Vai kā spīdums gaišs tu nomirēja vaidā, atsaucies!/ Nevaru vēl nodziedāt, sāp tā dziesma.
Lūsēna mūzika ir īpaša – gadiem ejot, vēl neesmu noformulējis, kas to tādu dara. Pat Juris Griņēvičs, kas lieliski pārzina mūziku – viņam ir Latvijā lielākā bibliotēka klasiskajā vokālajā mākslā –, nevarēja nosaukt “Mazu brīdi pirms”** žanru, jo nebija kritēriju, pēc kā to vērtēt. Jaunā programma rakstīta līdzīgi, kur balss darbojas kā krāsu un jūtu instruments.
