Romāns Vanags: Svētku nākotne balstās uz trim vaļiem 5
Saruna ar VIII Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētku māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu.
– Dziedātāji šajos svētkos tikušies vai visās to dalībvalstīs, izņemot Dāniju, un guvuši daudz iespaidu. Vai kori kļuvuši bagātāki arī repertuāra ziņā?
R. Vanags: – Protams! Atceros no pirmajiem svētkiem 1995. gadā brīnišķīgo Nilsa Lakūras dziesmiņu “Hodie Christus natus est”, kuru mums atnesa dāņi un kuru tagad puse Latvijas koru dzied Ziemassvētku koncertos. Arī lietuviešu “Trīs dienas” latviešu kori dzied ar ārkārtīgi lielu prieku… Caur mūziku mēs iepazīstam komponistus, par kuriem līdz tam neko daudz nezinājām. Tāds, piemēram, ir somu skaņradis Einojuhani Rautavara, kura brīnišķīgo dziesmu “Lehto” mēs ar jaukto kori “Vanema” dziedājām daudzus gadus. Jauki, ja, aizbraucot uz citu zemi, pēkšņi dzirdi – kāds koris dzied latviešu dziesmu, kas repertuārā ienākusi no Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkiem. Varu droši apgalvot, ka viena no dziesmām, ko skandināvi dzied ar ārkārtīgu sajūsmu, ir Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”.
– Kāda ir iespējamā šo svētku nākotne?
– Atšķirībā no Latvijas Nacionālā kultūras centra, arī lietuviešu organizācijas, kas ir ļoti līdzīga mūsējai, Igaunijas koru asociācijas, kas vada Dziesmu svētkus, Skandināvijā situācija ir atšķirīga. Koru organizācijas ir ļoti brīvprātīgas, vairāki to līderi rīkojas, zināmā mērā izpatīkot diriģentiem un koristiem, un Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētki acīmredzami nav Skandināvijas koru prioritāte kā mums Latvijā. Viņiem, protams, ļoti patīk atbraukt uz tādu vietu kā Latvija, Lietuva vai Igaunija, kur svētki organizēti tieši tā, kā tam jābūt, – mūsu Vispārējo dziesmu svētku stilā. Skandināvu organizētie svētki diemžēl nav tādā kapacitātē. Nav ne arēnas, ne pieredzes plašas tautas iesaistīšanā. Arī koru iekšējās aktivitātes ziņā ir notikumi ar lielāku intensitāti nekā šādi starptautiski svētki, kas īsti nav skandināvu kultūras iezīme. Pa drusciņai izvelkot no visiem šiem aspektiem, top skaidrs, kāpēc mums ir Vispārējie dziesmu svētki, bet Skandināvijas valstīm nekad nebūs. Par Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētku nākotni man ir savs redzējums, kas balstīts uz trim vaļiem. Mums ir trīs Baltijas valstis ar Dziesmu svētku tradīciju! Latviešiem Dziesmu svētki ir svarīgi, tā ir mūsu mentalitātes visaugstākā izpausme, mūsu būtība, sūtība. Un tāpēc redzu ciklisku iespēju arī Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkiem notikt te vienā, te otrā un trešā Baltijas valstī pilnā apjomā – ar lielu dziedātāju skaitu, rūpīgi sagatavotu programmu un lielu rezonansi. Bet starplaikos katrā no astoņām dalībvalstīm notiktu kāds koru festivāls, balstīts uz kādu skandināviem svarīgu lietu. Norvēģijā, piemēram, varētu būt Ibsena vai Pēra Ginta svētki, Grīga dienas. Zviedrijā varētu notikt pasaulslavenā zviedru diriģenta Ērika Ēriksona dziesmu dienas, Dānijā dziedātājus pulcētu svētki, kas būtu veltīti Karlam Nilsenam, vienam no slavenākajiem dāņu komponistiem.
– Kāds ir jūsu spilgtākais iespaids no svētkiem, kuros esat piedalījies gan kā diriģents, gan meistarklašu vadītājs?
– Svētkos Islandē meistarklasēs man bija iespēja iepazīstināt dziedātājus ar manam zēnu korim Uģa Prauliņa rakstīto ciklu “Dindaru, dandaru”, kurā visi sadziedājās skanīgā, vienojošā latviešu līgo. Tas bija ārkārtīgi emocionāls mirklis. Islandē pirmoreiz mūžā tiku spēris kāju uz ledāja, mani pieņēma šīs valsts prezidents, kurš nu kļuvis brīnišķīgs draugs.
