Anna Žīgure: Kāpēc un kam ir vajadzīgas bērnudārzu darbinieku skrupulozās birokrātiskās atskaites? 0
Anna Žīgure, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu sabiedrības lielākajai daļai bērnudārzu darbinieku ikdiena patiesībā ir nezināma sfēra. Medijos pa laikam paceļas algu jautājums, kas pats par sevi ir ļoti svarīgs, ja atceramies, ka bērnudārzi ir mūsu nākotnes, arī nākamo varasvīru un sievu kalve.
Gadiem ilgi risināta arī nozīmīgā valsts valodas problēma.
Pavisam klusināti, lielākoties tuvu draugu vidū, bērnudārzu audzinātāji un arī skolotāji žēlojas par milzīgo birokrātisko nastu, kas kavē un apgrūtina pamatdarbu, par papīru kaudzēm un datoros pienākušiem tekstiem, ko saņem paši vai kas jārada un jānogādā augstākstāvošu iestāžu darbinieku zināšanai.
Šajās iestādēs, iespējams, notiek dažādas cirkulāras darbības: apstiprināšanas, vīzēšanās, tālāknodošanas un atpakaļatdošanas. Paldies Dievam, pēdējā laikā šim nolūkam Latvijas meži nav jāizcērt, jo daudz ko var nokārtot elektroniski.
Jautājums tomēr joprojām aktuāls: kāpēc un kam tas ir vajadzīgs? Vai augstāksēdošie ierēdņi šīs visas skrupulozās atskaites lasa un, ja gadījumā lasa, vai tādējādi netiek veltīgi izšķērdēts laiks un arī nodokļu maksātāju nauda? Vai bērnudārzu darbiniekiem tiešām nepieciešami visi norādījumi? Varbūt kaut ko tomēr vajadzētu mainīt?
Šādi jautājumi radās, izlasot rakstnieka Māra Bērziņa romānu “Aizliegtais pianīns”, kas manās rokās nonāca tikai šopavasar ārkārtas situācijas laikā.
Romānā aprakstītā situācija savā ziņā arī ir ārkārtas, bet acīmredzot tiek uzskatīta par normālu, ja tā reiz ilgusi atjaunotās neatkarības 29 gadus un nav signālu, kas liecinātu par tās izbeigšanos.
Kā dzird, pieprasījums pēc atskaitēm nebūt neejot mazumā.
Lai noskaidrotu, vai romānā attēlotā bērnudārza darbinieku absurdā ikdiena nav no pirksta izzīsta un konstruēta vienīgi lasītāju uzjautrināšanai, iedevu grāmatu izlasīt vairākām bērnudārzu audzinātājām.
“Tā tas tiešām ir,” skanēja īss komentārs. Pēc tam piezvanīju Igaunijas vidienes bērnudārza audzinātājai, kura tāpat kā manis uzrunātās latvietes šajā darbā nostrādājusi ilgus gadu desmitus.
Man par lielu pārsteigumu izdzirdēju, ka Igaunijā notiekot tāpat kā Latvijā: audzinātājas, galvenokārt sievietes, mokoties ar atskaitēm un metodiskiem norādījumiem.
Igauniete, kura strādājusi arī okupācijas gados, ir pārliecināta, ka daļa nevajadzīgās birokrātijas pastāv kopš padomju varas laikiem.
Iespējams, arī pie mums daļēji saglabājusies vecā sistēma un izpratne, ka papīram jātic vairāk nekā cilvēkam. Ja papīrs ir bez vainas, tas nozīmē, ka viss kārtībā.
Bērziņa romānā ir arī gaišs piemērs – kāda audzinātāja, kas bijusi Somijā, iedrošinās iebilst, ka Somijā tā neesot.
Lai par to pārliecinātos, aizrakstīju somu bērnudārzu audzinātājai – tik tiešām, tur lieka birokrātija pamatdarbu netraucē, bet kontaktu uzturēšana ar vecākiem un atskaites aizņemot vairāk laika nekā agrāk.
Darbiniekus noslogojot arī saziņa ar interneta starpniecību.
Pasaules vēsturē ir daudzi piemēri, kad rakstnieks ar savu vārdu un vēstījumu spējis ietekmēt sabiedrības domas un mainīt to attīstību.
Viens no tādiem ir amerikāņu rakstnieces Harietes Bičeres-Stovas romāns “Krusttēva Toma būda” (1852), kas pievērsa uzmanību melnādaino vergu stāvoklim, modināja līdzjūtību un deva spēku vienlīdzības idejai.
To, ka ejamais ceļš ir garš, redzam šovasar, kad viena cilvēka slepkavība atplēsa dziļu brūci, kas dod iespēju destruktīviem spēkiem izmantot šo situāciju savā labā.
Un vēl viens piemērs – iespējams, bez rezultāta.
Krievu rakstnieka Nikolaja Gogoļa komēdiju “Revidents” Pēterburgā uzveda 1836. gadā. Pēc tam tā pieredzējusi neskaitāmus uzvedumus, smīdinājusi skatītāju tūkstošus – arī Latvijā.
“Par ko smejaties, kungi?” Par sevi.
Vismaz Krievijā šajos 150 gados birokrātijas jomā un attieksmē pret augstākstāvošiem ierēdņiem, šķiet, nekas nav mainījies.
Māra Bērziņa romāns “Aizliegtais pianīns” ir grāmata, kurai vajadzētu daudz ko mainīt. Ja romānā aprakstītais tiešām ir patiesība, kaut arī mazliet izpušķota, tad šī joma jāsakārto.
Nav dzirdēts par kādas Izglītības ministrijas vai pašvaldības pirmsskolas audzināšanas iestādes protestu sakarā ar goda un slavas kaitējumu vai vismaz par acīmredzamu aplamību rakstnieka darbā.
Vai tas nozīmē klusu piekrišanu? Bet varbūt pirmsskolas audzināšanas politikas veidotāji un attiecīgie ierēdņi šo romānu nav lasījuši?
Ja tā tiešām ir, tad to gan vajadzētu ar skubu izlasīt un uzsākt diskusijas, kas izraisītu rīcību.
Pie tā Latvijā nav īpaši pierasts, bet romāns “Aizliegtais pianīns” varētu būt pilotprojekts. Nekādi negribētos, lai šī grāmata tiktu norakta, kā tas notiek ar daudzām citām, kuras arī nav to pelnījušas.
Nogurušie bērnudārzu darbinieki vai dzīves apnikušie skolotāji nav vilinošs piemērs tiem, kuri nākotnē gribētu apgūt šīs profesijas.
Tas atbaida pat tādus cilvēkus, kuri mīl bērnus un grib tos mācīt, jo ne visi ir spējīgi izpildīt augstākstāvošo birokrātu bieži vien bezjēdzīgās prasības.
