Romāns Meļņiks: Valdība saka, ka kvass neveselīgāks par alu? Ticēsim? Iepriekš teica, ka necukurots ūdens ir lielais ļaunums
0
Vai tas ir saprāts vai lobisti, kas vada politiķus? Vai varbūt naudas kāre? Vismaz lasot Saeimā skatāmo grozījumu akcīzes nodokļa likumā, rodas iespaids, ka saprātu vainot nodokļa likmju celšanā būtu lieki – šajā gadījumā izskatās, ka tas tur vienkārši nav bijis klāt. Apliecinājumu tam netrūkst.
Vispirms par akcīzes celšanu degvielai. Doma saprotama – veicināt atteikšanos no transporta, kas izmanto naftas produktus un ātrāku pāreju uz elektrotransportu. Ja šāda pāreja būtu iespējama “rīt uz brokastu laiku”, tad nebūtu problēmu, bet… Ir taču saprotams, ka absolūtam vairumam auto īpašnieku Latvijā vēl ilgi nebūs līdzekļu, lai nodotu pārstrādei līdz šim lietoto “nepareizo” auto un nopirktu “pareizo” elektroauto. Bet dārgāka degviela būs. Kas par to maksās? Mēs visi. Arī tie, kuriem nav sava privātā auto vai moto transporta. Jo akcīzes palielinājums degvielai nozīmē izmaksu pieaugumu visiem pārvadājumiem – gan cilvēku (sabiedriskais transports), gan visdažādāko preču, tostarp pārtikas, piegādes. Skaidrs, ka to ieliks produktu un pakalpojumu cenā. Ne velti satraukumu par gaidāmo akcīzes nodokļa celšanu paudusi Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome – lielāka izmaksu nasta gulsies arī uz mūsu itkā atbalstāmajiem zemniekiem, kam nu būs vēl grūtāk konkurēt starptautiski, ņemot vērā, ka daudzās Rietumvalstīs atbalsts zemniekiem ir lielāks.
Ejam tālāk! Plaša sadaļa likumā veltīta dažāda veida dzērieniem. Dīvainākais, ka pirmajam lasījumam sagatavotajā likumprojekta versijā bija plānota un attiecīgi arī anotācijā pamatota akcīzes celšana bezalkoholiskajiem dzērieniem ar cukuru līdz 8g uz 100g satura, taču, gatavojot likumprojektu uz otro lasījumu, valdība akcīzes celšanu pārcēla uz dzērieniem ar cukura daudzumu virs 8g uz 100g satura. Pamatojums šoreiz – tāpēc, ka tā nolēmām. Tātad aplami bija pamatojumi, ko kāds gatavoja uz pirmo lasījumu? Laikam uz to atbildes nebūs.
Protams, ka ir pareizāk aplikt ar lielāku nodokli tos produktus, kas novērtēti kā nevēlami. Taču tad jāskatās, kādas patērētājam ir izvēles alternatīvas. Tīrs avota ūdens vai ūdens ar minimālu aromatizētāju un saldinātāju piedevu? Labi. Bet kā ir tad, ja kā alternatīvu sāk lūkot mazalkoholiskos dzērienus? Tādas sekas taču akcīzes paaugstinātāji negribētu raisīt, vai ne?
Blakus problēma – nekonsekvences likuma gatavošanā un vēlmes naudu iekasēt pēc iespējas ātrāk dēļ līdz normu ieviešanai atlicis pavisam maz laika. Proti, ir mazāk kā pusotru mēnesi pirms spēkā stāšanās, kas ir plānota 1.janvārī – pārtikas ražotājiem ir jāspēj pēkšņi pārkārtoties, jo akcīzes palielinājums, kas bija plānots 2026.g., stāsies spēkā gadu ātrāk. Kur ir pārejas periods? Gala balsojums par budžetu plānots decembra sākumā, tātad – dažas dienas un visiem sistēmā ir jābūt gataviem akcīzes palielinājumam. Kur samērīgums?
Savukārt apsveicama ir ministriju vērība, palielinot akcīzi alkoholiskajiem starpproduktiem, jo, kā izrādās, uz šodienu starpproduktiem līdz 15 tilpumprocentiem Latvijā ir zemākā likme Baltijas valstīs vairāk nekā par 100%! Starpprodukti līdz 15 tilpumprocentiem satur vidēji 8g cukura/100ml un 5 tilpumprocentus alkohola, importējot piecas reizes vairāk nekā ražojot Latvijā. Kāpēc līdz šim sargājam šo importēto produktu grupu?
Vispār arī cukura daudzums kā kritērijs šķiet absurds. Vispirms jau pats formulējums “līdz 8g uz 100mg” – tas nozīmē, ka atliek vien ūdenim pievienot 0,0001g vai vēl mazāk cukura un tas jau skaitīsies “sliktais” un ar nodokli apliekams? Tā sanāk, jo apkšējās robežas nav.
Likumprojekta sākotnējā anotācijā pausts: “Tā kā arī mazāk saldināto dzērienu lietošana negatīvi ietekmē iedzīvotāju veselību, bet to patēriņš pēdējos gados pieaug, minēto akcīzes nodokļa likmi nepieciešams paaugstināt.” Interesanti, kurš konkrēti ir autors šai “ģeniālajai” frāzei? Vēl likuma anotācijā lasāms: “minēto produktu patēriņš negatīvi ietekmē iedzīvotāju veselību, līdz ar to akcīzes nodokļa paaugstināšana tiem ir pozitīvi vērtējama no sabiedrības veselības aspekta un atbilst sabiedrības interesēm, jo tādējādi mazinātu minēto produktu pieejamību”.
Tātad cukurs ir absolūti kaitīgs pat ja to lieto minimālos daudzumos? Ja cukurs tiešām būtu tik ļoti kaitīgs, kā to cenšas iestāstīt akcīzes nodokļa palielinātāji mazsaldinātam ūdenim, ārsti taču būtu jau sen skaļi protestējuši pret sportistu un jo īpaši bērnu pārtikas saldināšanu, vai ne? Bet kāpēc sargājam alkoholu? Kāpēc nepārskatām alkohola akcīzi kategoriju pēc kategorijas?
Veselības ministrs šonedēļ saziņas rīkā X vērsa uzmanību tam, ka Latvijā ir viens no augstākajiem vidējā alkohola patēriņiem ES – 2023. gadā uz vienu iedzīvotāju bija 12,4 litri. Tikmēr Latvijā bezalkoholiskie dzērieni ir par 42% dārgāki nekā vidēji ES.
🌍Šodien tiek atzīmēta Pasaules diena bez alkohola.
🇱🇻 ir viens no augstākajiem vidējā alkohola patēriņiem ES – 2023. gadā uz vienu iedzīvotāju bija 12,4 litri.
➡️ Rūpes par sevi sākas ar izvēlēm, kuras izdarām katru dienu,tāpēc mudinu ikvienu atturēties no alkohola lietošanas. pic.twitter.com/M99L6Cv5fK
— Dr. Hosam Abu Meri🇱🇻🇺🇦 (@H_AbuMeri) November 15, 2024
Nesen(15.novembrī) tika atzīmēta Pasaules diena bez alkohola un Latvijā ir viens no augstākajiem vidējā alkohola patēriņiem ES. Tikmēr Latvijā bezalkoholiskie dzērieni ir par 42% dārgāki nekā vidēji ES –
Latvijā 🇱🇻 bezalkoholiskie dzērieni 🥤☕️ ir par 42% dārgāki nekā vidēji ES. Augstākais cenu līmenis ne tikai starp visām (!) ES valstīm, bet ir arī apsteigta pat Šveice 🇨🇭.
Bezalkoholisko dzērienu cenu salīdzinošais līmenis (pret ES 🇪🇺 vidējo) 🇩🇰🇪🇪🇫🇮🇩🇪🇸🇪🇱🇻🇱🇹🇵🇱: pic.twitter.com/LyAy3Stjs0— Jānis Hermanis (@J_Hermanis) November 11, 2024
Varbūt viens no efektīviem veidiem, kā alkohola patēriņu mazināt, būtu demonstratīva akcīzes samazināšana dzērieniem, ko var lietot alkohola vietā. Piemēram, ir pieejams bezalkoholiskais alus, bezalkoholiskie vīni, arī bezalkoholiskie tā dēvētie stiprie dzērieni – kāpēc tiem nevarētu noņemt akcīzi vispār? Tāpat akcīzi mazināt vajadzētu arī citiem bezalkoholiskiem dzērieniem. Ak, tur cukurs? Tad, lūdzu, definējam pret ko primāri gribam cīnīties! Ja tiešām cukurs tik kaitīgs, kāpēc ar akcīzi neapliek, piemēram, rupjmaizi, bērnu pārtiku vai sporta uzturu, kur ir apmēram 20-25g cukura uz 100g produkta. Ak, tas būtu absurds? Pirmkārt, no likumdevēja ne tādi vien absurdi piedzīvoti. Otrkārt, te ir vietā jautājumam par to, vai valstī ir vienota veselības politika un vai tā tiek respektēta, tostarp, lemjot par nodokļiem.
Ja mēs tiešām gribam samazināt alkohola patēriņu, nevajag iet karā pret bezalkoholiskajiem dzērieniem! Jāsaprot, ka tā ir alternatīva alkoholam!
Atsevišķs stāsts, protams, arī par kafiju. Lietuvā to neapliekot ar akcīzi, pie mums apliek, turklāt aizvien vairāk. Un būtiski, ka ar akcīzi apliekama ne tikai tā, kurā ir kofeins, – “malta vai nemalta, grauzdēta vai negrauzdēta, ar kofeīnu vai bez tā, kura tiek klasificēta Kombinētās nomenklatūras 0901.preču pozīcijā, kā arī kafijas ekstrakti, esences, koncentrāti un izstrādājumi uz šo ekstraktu, esenču vai koncentrātu pamata vai uz kafijas pamata, kuri tiek klasificēti Kombinētās nomenklatūras 210 111. vai 210 112.preču pozīcijā.”
To lasot, nāk prātā Staļinam piedēvētais teiciens “būtu tik cilvēks, likuma pantu tam piemeklēsim!” Būtu tikai cilvēku pieprasīts produkts – akcīzes likmi piemeklēsim…
Pēc visa, ko redzam, laikam lieki vaicāt, vai mūsu politiķi tiešām nesaprot, ka ar katru nodokļa palielināšanu iedarbina ļoti garu cēloņu un seku sakarību – ja augstāks nodoklis, tad augstāka cena jāmaksā gala patērētājam, pieaug inflācija, samazinās cilvēku pirktspēja, rodas nepieciešamība celt algas un pabalstus, indeksēt pensijas utt. Kā sekas tam – risks, ka var pieaugt nevienlīdzība, ēnu ekonomika, nekvalitatīvu, nezināmas izcelsmes produktu patēriņš, sagrūt vietējā ražošana kopā ar darbavietām utt.
Gan jau saprot, bet izskatās, ka par sekām nedomā nedz politiķi, nedz tiem pakļautie ierēdņi. Par to varam pārliecināties kaut vai likumprojekta anotācijā: “1.5. Pēcpārbaudes (ex-post) izvērtējums – Vai tiks veikts? Nē”; “2.2. Tiesiskā regulējuma ietekme uz tautsaimniecību – Vai projekts skar šo jomu? Nē”. Ja jau pārmaiņu pamatos tiek ielikta tāda attieksme, nav brīnums, ka likumprojekta izskatīšanas laikā ignorētas tiek pārtikas ražotāju organizāciju paustās bažas par sekām.
Kam jānotiek, lai kaut kas mainītos šajā ziņā? Kam jānotiek, lai saprāts nevis nodokļu kāšanas neprāts valdītu budžeta plānotāju un pieņēmēju prātos? Vismaz man atbildes nav.
