Romāns Meļņiks: Ukrainas civiliedzīvotāji vēl ilgi būs apdraudēti. Arī tad, kad frontes līnija būs atgriezusies līdz Ukrainas vēsturiskajām robežām
52
Šajās dienās Ukrainas dienvidos eošajā pilsētā Krivijrihā izsludinātas sēras pēc Krievijas veiktā raķešu trieciena, kurā nogalināti deviņi cilvēki un vēl 32 ievainoti. Pirms tam – martā – Krievija apšaudīja celtniecības lielveikalu Harkivas dzīvojamā rajonā, nogalinot vismaz 12 cilvēkus un 43 ievainojot. Vēl iepriekš Krievijas uzbrukumā dzīvojamai augstceltnei Odesā tika nogalināts 21 cilvēks, bet 70 ir ievainoti. Tādi ļoti mērķēti Krievijas uzbrukumi tieši Ukrainas civiliedzīvotājiem un tiem būtiskai infrastruktūrai bijuši lielā skaitā arī iepriekš. Gan jau tādi plānoti arī nākotnē.
Tikmēr civilizētā pasaule uz tādu faktiski terorismu bezpalīdzīgi noraugās no malas. Aprobežojas vien ar nosodījumiem. Un tā ir ne tikai Ukrainas karā pret Krieviju – to pašu redzam arī Izraēlas karā pret Hamas kaujiniekiem, kuri pērn oktobrī iebruka Izraēlā, daudzus tieši civiliedzīvotājus nošāva, daudzus ievainoja un paņēma gūstā. “Katrā karā cieš civiliedzīvotāji…” – kāds vēl pārgudri atzīst, taču neko nedara, lai šādus postījumus nepieļautu. Cita lieta, ja, piemēram, Hamas kaujinieki savas slēptuves ierīko skolās vai slimnīcās un no turienes organizē uzbrukumus – tad gan pēkšņi sliktā kļūst Izraēla, lai cik civiliedzīvotājus saudzējoši tā necenstos neitralizēt agresoru.
Jau sen zināms teiciens – ietekmēt var tikai to, kas ietekmējams. Teroristi nav ne ar kādu kaunināšanu vai draudēšanu ietekmējami, pasaule to izrīcības pieņem kā faktu neatkarīgi no tā vai viņi sagrauj cilvēku pilnus lielveikalus, dzīvojamās mājas, skolas, siltuma un elektroapgādes infrastruktūru, vai ņem gūstā civiliedzīvotājus. Cita situācija ir viņu upuriem – tiem, kas ievēro civilizētas sabiedrības, tā teikt, spēles noteikumus. Viņus attur, ierobežo, viņiem draud ar nepatīkamām sekām, ja vien, apkarojot terorizētājus, cietīs kāds civiliedzīvotājs.
Protams, nebūtu pieļaujams, ka, apkarojot civiliedzīvotāju terorizētājus, kāds sāktu izmantot viņu metodes. Taču skaidrs, ka pasīvas noskatīšanās uz cilvēku upuriem vietā gan no tā dēvētām Rietumvalstīm gribētos sagaidīt aktīvāku rīcību. Izraēlā mērogs mazāks, tur gan jau tā pati tiks galā, bet Krievijas īstenotu civiliedzīvotāju terorizēšanu Ukrainā gan ar sabiedroto palīdzību var un vajadzētu apturēt.
Tagad daudz runā par Rietumvalstu militāro instruktoru sūtīšanu uz Ukrainu, tāpat pavisam nesen Ukrainai ir dota atļauja raidīt Rietumos ražoto munīciju pa militāriem mērķiem ierobežotā Krievijas teritorijā. Bet tas viss attiecas uz armijas karu pret armiju. Civiliedzīvotājus tas nepasargā. Tiek dotas, protams, arī pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas kalpo arī lielo pilsētu aizsardzībai, taču ar to, kā redzam, ir krietni par maz.
Ja ANO būtu realitātē rīcībspējīga organizācija, tai jau sen būtu jāieved savs karaspēks Ukrainā, lai sargātu civilo infrastruktūru. Vispirms jau atomelektrostacijas. Arī okupētajā teritorijā esošās. Bet tā nav. Vai nav pēdējais laiks Rietumu pasaules lielvalstīm daudz aktīvāk iesaistīties, pasludinot noteiktus civilos objektus vai teritorijas Uktainā par īpaši aizsargājamām un attiecīgi doties Ukrainai palīgā, to aizsargāt no dronu un raķešu uzbrukumiem? Proti, karš lai notiek armijai pret armiju, bet ne pret civiliedzīvotājiem.
Krievijai tas nepatiks, tā tulkos šādu rīcību kā Rietmuvalstu tiešu iesaistīšanos karā? Šis ir tas gadījums, kad attieksmi var veidot ar stingras politiskās gribas prasmīgu komunikāciju un arī apelējot pie humānām vērtībām. Labi, ja negrib pieļaut, ka šādu miera misiju piedēvē ES vai Nato, to jādara zem ANO karoga, demokrātiskajām valstīm panākot attiecīgo lēmumu šīs organizācijas Ģenerālajā asamblejā.
Citādi var sanākt, ka Ukrainas civiliedzīvotāji vēl ilgi būs apdraudēti. Arī tad, kad frontes līnija būs atgriezusies līdz Ukrainas vēsturiskajām robežām un karam ar to it kā būtu jābeidzas.
